Eksperiments: Vai viegli būt mammai? I daļa

Daļa vīriešu un arī sieviešu ne vienmēr apzinās atbildību, jaunos pienākumus un kopējo slodzi, kas rodas līdz ar bērna ienākšanu ģimenē.  īpaši aizskaroši vārdi jaunajām māmiņām ir: ”Tu jau tikai sēdi mājās ar bērnu un neko nedari. Vari atpūsties, izgulēties un darīt, ko v?lies”. Mamma ar pieredzi šādus vārdus uztver ar smaidu, jo ko gan var zināt tas, kas to nav pieredzējis. Turpretī sievietei, kura tikko pati ar to saskārusies, var ņemt ļaunā. www.espati.lv nolēma veikt eksperimentu, lai noskaidrotu, vai mammas uzdevumi saprotami apkārtējiem pašā to kodolā.
 
Par eksperimentu
Mērķis. Noskaidrot, vai sieviete, kurai nav bērnu spēj iztēloties, kāda ir amata „Mamma uz pilnu slodzi” realitāte. Parādīt, kāds ir sievietes ieguldījums mammas lomā.
Uzdevums. Salīdzināt esošās mammas vienu dienu ar potenciālās mammas ieskicētu dienas plāno kopā ar gadu vecu mazuli. Izvērtēt, cik tālu vai tuvu ir iedomātā ikdiena no patiesās.
Dalībnieces. Piedalās Sanita (2 bērnu mamma) un Līva (šobrīd bērnu nav).
Piebilde. Mūs apskatīsim 2 brīvprātīgo subjektīvas pārdomas un situācijas, kas, loģiski, nav viennozīmīgs. Katras sievietes ikdiena, neatkarīgi no tā, vai viņai ir mazais vai nav, var būt atšķirīga. ņemot vērā gan ārējos apstākļus, gan personīgos ieradumus, uzskatus utt..
 
Eksperimenta pirmajā daļā Līva pastāstīs, kādu iedomājas vienu pilnu dienu kopā ar mazo. Dots ir tikai viņas vizualizētā bērna vecums. Visu pārējo Līva var improvizēt pēc saviem uzskatiem, jo tieši to vēlamies noskaidrot, kādas ir viņas domas. Kā arī pats svarīgākais, cik dzīvi viņa spēj sevi iedomāties mātes lomā.
Pirms sākam, iepazīsimies!
Līva (24 gadi) šobrīd studē pēdējā kursā, paralēli strādā uz pus slodzi tirdzniecības sektorā. Savā ģimenē vienīgais bērns. Saskarsme ar mazajiem bijusi minimāla. Viņai jau 3 gadus ir pastāvīgs draugs Agris, ar kuru nesen uzsākusi kopdzīvi. Par ģimenes veidošanu un pieaugumu pašreiz nedomā, taču tas, viņasprāt, ir loģisks turpinājums tuvāko gadu laikā.
L?va: ”Es savu dzīvi uz priekšu neplānoju pa detaļām, tomēr lielos apjomos zinu, ko vēlos. Tagad svarīgākais ir pabeigt mācības un iekārtoties stabilā darbā. Nedaudz gribētos vēl pabaudīt dzīvi bez bērniem. Nezinu, vai tas ir tāds sabiedrības stereotips, bet liekas, ka ar bērnu izkritīšu no kopējās aprites. Pēc sešiem gadiem, kad pienāks 30, tad laiks būs par to domāt.”
 
Līvas pirmdienas skice
Rīts
“Es celtos droši vien kopā ar savu vīru. Kopā pabrokastotu, es viņu pavadītu uz darbu. Tad mostos bērns. Domājams ap kādiem 08:30. Es viņu saģērbtu, pabarotu.
Katrs teikums ir pārdomāts, bet bez pilnīgas pārliecības. Līva samulst, ko vēl mazajam varētu vajadzēt..
Laiks rotaļām. Mūs kopā paspēlētos ar mantām. Gadu vecs bērns jau daudz ko saprot. Pamācītos kādus vārdiņus, krāsas vai ko tādu. Esmu redzējusi gadatirgos, ļoti daudz daž?das attīstošās mantiņas.
Kādos 11:00 ietu pastaigā. Šobr?d mūs dzīvojam pilsētas centrā, kur īsti nav piemēroti apstākļi jaunajām māmiņām. Un ratus taču arī būtu jānes lejā!”
Jaušams neliels apmulsums arī par to, ka sagatavošanās process un piemērotas vietas atrašana un nokļūšana līdz tai, varētu būt garāka un sarež??t?k? par pašu pastaigu.
“Līdz 13:00, kādas divas stundas, mūs varētu pastaigāties. Es labprāt arī pafotografētu. Man agrāk ļoti patika, bet nebija tik daudz laika. Varbūt kopā ar bērnu varētu atgriezties pie šā vaļasprieka. Sabildētu fotogrāfijas, lai ir ko atcerēties. Citu reizi atkal satiktos ar draudzeni.
Man liekas, ka šai dienai  veidojas tāds lēns ritms, kas man ir svešs.”
Interesanti, vai arī Sanita varētu piekrist par lēno ritmu!
 
Pusdienas laiks
“Kad būtu mājās, jādomā par pusdienu gatavošanu. Laikam mazliet par vēlu. Pastaiga būtu jāsaīsina, bet nu labi. Tātad mazo noliktu paskatīties kādu multeni, bet pati pagatavotu ēst. Vispār, ja godīgi, nezinu, ko tik mazi bērni ēd.”
Līva ieraksta google.lv „ko ēd 1 gadu vecs b?rns”.
“”No izlasītā gudrāka netiku. Viņš varot ēst gan mātes pienu, gan zupu un sautējumus. Labi, izvārītu sautējumu. Labi, ka palasīju, ko raksta internetā. Tagad zinu, ka bērnam jāēd katru dienu noteiktos laikos un vienā un tajā pašā vietā. Vispār daudz noderīgas informācijas, tik daudz mājaslapu par bērniem un grūtniecēm! “
Līva smaida un atzīst, ka šobrīd pieejama plaša informācija par daž?d?m tēmām, ja tikai zini, ko vēlies sameklēt. Vienojamies, ka tālāk viņa turpinās paļauties uz savu intuīciju, jo tas ir galvenais eksperimenta ierocis.
“Nu, kad esam kopīgi paēduši, liktu mazo gulēt, bet pati padarboties ap savām lietām. Domāju, ka tik mazi bērni guļ ilgi, kādas divas stundas? Es piekārtotu māju, jo parasti mums ar draugu ir liela nekārtība, aizņemtā grafika dēļ. Vispār man patīk kārtība. Noteikti palasītu grāmatu vai žurn?lu, arī tam īsti neatliek brīva br?ža. Parasti lasu obligāto literatūru, vai darba dokumentus. Arī garās stundas pie datora nogurdina redzi tā, ka pēc tam neko negribas.”
 
Pēcpusdiena
“Mazais celtos augšā. Cikos apmēram tas b?tu? Kādos 16:00, 16:30? Diezgan vēls jau. Atkal paēstu. Neko negatavotu, iztiktu ar biezeņiem. Kaut gan varbūt kāda maizīte derētu.
Gribas atkal iziet no mājas, kaut kādu aktivitāti vairāk. Mūs varētu iet pastaigā vēlreiz, jo svaigs gaiss nāk par labu. Pa ceļam ieiet kādā veikalā pēc ēdamā, jo jāgaida mājā tētis.”
Līva izplūst smieklos.
“Cik savādi to visu iedomāties pa īstam! ģimenes dzīve, mazulis. Agrāk par to nebiju tik nopietni prātojusi.”
 
Vakars
“18:00 nāktu mājās vīrs. Līdz tam laikam jāpagatavo vakariņas. Mazais varētu paspēlēties pats savā nodabā. Varbūt pazīmēt, vai paskatīties TV. Vispār jānoskaidro pēc tam, cik ilgi mazi bērni var skatīties televizoru.
Visi kopā mūs paēstu vakariņas. Agris mēdz mājās strādā arī pēc darba. Taču viņam jāatpūšas un arī bērnam jāvelta laiks. Viņi varētu pabūt kopā, bet es uz stundiņu aizskrietu līdz sporta zālei. Pirmdienās es eju vingrot.”
Izskatās, ka Līva jaunās māmiņas lomā jūtas arvien labāk. Savu dienas modeli konstruē balstoties uz līdzšinējo dzīves pieredzi un iedomāto, kas varētu būt vēl pēc pāris gadiem.
“Ap 20:00 es būtu atpakaļ. Mūs visi kopā padzīvotos – paspēlētos ar mazo, pārrunātu dienas notikumus.
Pēc 21:00 noliktu gulēt mazo. Paši izbaudītu divvientulību. Varbūt pie kādas filmas, varbūt kā citādāk.”
Uz jautājumu, kāda pašai likās izveidotā diena, Līva attrauc, ka katra diena jau būtu citādāka. Šai pirmdienai, viņasprāt, nav ne vainas. Tomēr tagad tāda veida ikdienu Līva vēl nevēlētos. Viņa arī norāda, cik ļoti daudz lietas tomēr ir neskaidras. Piemēram, par barošanu, gulēšanu.
“Diez vai bērns dara visu tik skaisti un noteikt, kā gribētos. Nemaz nezinu, ko lai dara, kad viņš raud un niķojās. Man šā vide ir pilnīgi sveša. Kad sāku plānot sapratu, tik daudz sīkumus laižu garām, jo vienkārši tos nezinu. Mazliet vispusīgi sanāca, bet, ko gan lai piebilst.”
Jautāta konkrētāk par pašu bērnu, viņa saka, ka vēlētos meitenīti. Ar pusīti, viņasprāt, būtu grūtāk. Šobr?d skaists liekas vārds Elizabete, bet neko jau nevar zināt.

Saistītie raksti:  Eksperiments: Vai viegli būt mammai? II daļa

11 komentāri
  1. Kad bērns ienāk ģimenē, visu nosaka viņš. Nesēdēs kā lellīte un neskatīsies vienā punktā, vismazāk jau nu darīs to, ko mamma noteiks! 24 gados jau nu vajadzēja būt kaut kādai nojausmai, ka bērns nav lelle, bet nu labi… cerams, ka Līva kādreiz būs laba māte!

  2. Bet raksts ir interesants, es domāju, ka forši, ka plašāk parādam kā patiesībā ir! Bēzbērnieki reti kad saprot! Bet tas ir darbs uz pilnu slodzi – 24/7

  3. Esmu 23 gadus jauna, pagaidām bez bērniem. Labi, man ir bijusi saskare ar mazuļiem, bet vienalga, kkā nespēju saprast sievieti, kura 24 gados 12 mēnešu vecu mazuli uzskata par… pat nezinu par ko! Ēst 3 reizes dienā, tik pat nolikt bērnu skatīties TV, varbūt nolikt bērnu lai pakrāso… Kur ir jādzīvo un kā ir jādzīvo, lai sieviete 24 gadu vecumā nespētu kaut cik reāli iztēloties bērnu!!! Esmu sašutusi…

  4. Šķiet, ka “Nezinīte” biku pārspīlē, neticu, ka ir tik attālināti no dzīves un loģiskās domāšanas cilvēki. Ja nu vienīgi: vienīgais bērns ģimenē un tas pats visai aprobežots.

  5. Man ir 25 gadi, un par sīkajiem nezinu vispār neko. Un mani tas arī neinteresē. Šo rakstu pat izlasīju tikai nosaukumā minētā eksperimenta dēļ. Pilnīgi nesaista savas dzīves norakstīšana maza puņķaina bērna audzināšanai. Gana esmu redzējusi uz ielas pārgurušas, bālas mātes, kurām krūtis nošļukušas, pati kā saburzīta un skatās tukšām acīm tālumā, kamēr trīs bērni pie kājām ņemās. Es tādu dzīvi nevēlos, tāpēc neizprotu sašutumu par to, kā var nezināt.. Es gribētu jautāt, kāpēc lai zinātu, ja nav saskarsme un neinteresē? Ne jau katrai ir jābūt iekšā šim instinktam. Ļoti daudz veiksmīgas sievietes, kas daudz sasniegušas, ir bez bērniem.

  6. => Karjeristei. Tas nu gan skanēja skaļi- savas dzīves norakstīšana maza puņķaina bērna audzināšanai. Ja Tava dzīve ir tie pāris, trīs gadi uz kādu laiku varētu mēģināt attiecināt to maza un puņķaina bērna, tad neko. Protams, katrs jau pats izvēlas un veido savu dzīvi. Tikai nevajag tik skaļiem vārdiem mētāties un visas bērnu mātes automātiski norakstīt. Man arī ir mazs bērns un karjera, kurā pauze bija tikai pāris mēneši. Esmu priecīga, ka man ir mans darbs un esmu laimīga, ka man ir mans bērns.

  7. Karjeriste – rakstā minētā meitene vēlas bērnus, viņa nav tāda kā Tu… tieši tāpēc tas arī vēl vairāk izbrīna.. Un jā – man arī ir bērns, nejūtos ne norakstīta, ne uzskatu, ka viņš ir puņķains pa kājām maisošs kaut kas… Tas ir labākais, kas ir varējis ar mani notikt. Karjeru bīdīt paspēšu, bet Tu ap gadiem 50 attapsies viena… Paies vēl daži gadi un savu pensiju tērēsi 45 apkārt esošiem kaķiem

  8. => Karjeristei. Tikkai neaizmirsti, ka arī tava māte, iespējams, ir norakstījusi savu dzīvi “maza puņķaina bērna audzināšanai” – tevis audzināšanai!!

Komentēt !!! Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.