Esi zināms ne tikai kā Radio SWH DJ, bet arī kā 1000 jūdzes ekspedīcijas dalībnieks. Kā tas viss s?k?s?
Es skatos Discovery kanālu, ceļošanas raidījumus. Un tur ir viens tāds džeki?š – atraktīvs un nenomierin?ms. Viņš ceļo viens pats, vienmēr aprunājas ar vietējiem un izloba visu, ko vēlas uzzināt par viņu dzīvi. Un tad es domāju, ka būtu forši tā paceļot – nav jāmaksā un pie viena sanāk arī materiāls. Pēc kāda laika atrakstīja viens no Q-filmas ar šādu tekstu, varu pat atst?st?t: „?au, Egon! Mūs neesam pazīstami, bet mūs taisām ekspedīciju uz Krieviju, brauksim ar džipiem, dzīvosim teltīs, visu ko film?sim. P.S. Izdzīvošanas iespējas visai lielas.” Kad izlasīju, man tiešām likās, ka viņi grib mani novākt, jo tur vēl bija rakstīts, ka cīnīsimies ar līķiem. Es to izlasīju, izprint?ju, novācu divus b?rzus un aizstiepu mājās, it kā nevarētu p?rs?t?t uz mājas meilu. Parādīju Ilonai (Egona draudzene. – Aut. piezīme), un viņa teica: „Brauc!” Un tā mūs aizbraucām uz Krieviju, tad uz ?friku un tagad uz Indiju.
Foto: Egons Reiters
Ko tu ieguvi šajos braucienos? Kādas atziņas sevī
Tas, ko es ieguvu Indijā, ir cilvēki. Alens Ginsbergs (bītlu paaudzes ASV dzejnieks. – Aut. piezīme) aizbrauca uz Indiju un viens no pirmajiem padarīja to par kulta vietu. Pēc tam pievienojās B?tli (grupa The Beatles), kas šo vietu padarīja vēl populāru. Līdz ar to visi cilvēki gribēja aizbraukt uz turieni. Un pēc tā vietējiem tā īsti nepatīk tūristi. Pirms brauciena biju lasījis, ka viņi ir ne pārāk priecīgi par tūristiem. Tas tika pamatots ar to, ka viņiem ir maz naudas un pašiem nekas nepieder. Viss, kas tur ir – īpašumi, viesnīcas, tas viss pieder ārzemniekiem. Bet es to nesajutu nevienā acī. Tāpēc, ka visi cilvēki, kurus es satiku, bija priecīgi par mums. Mūs viņiem bijām diezgan liela eksotika, neskatoties uz to, ka taka no Eiropas jau ir iestaig?ta.
Ko es ieguvu? Pārliecību, ka mājās arī ir baigi forši! Man tur ļoti patika, bet katram ir savs. Piemēram, lotosa poza latvietim nav organiska. Ir jāmācās pieci gadi, lai es justos brīvi tajā pozā, un tikai pēc tam es varu sākt maukt pa dimensij?m. Pirmajā brīdī man gribas, lai ir ērti, lai man nekas nesāp. Man sāp, kad es s?žu lotosa pozā. Kad man sāp, tad es nevaru būt brīvs. Brīvs es vairāk jūtos sak?upis, sasvēries uz priekšu, šitā ir mana lotosa poza. Man patīk Indija, bet mūs piedzim?m šeit un mums ir sava kultūra. Mūs aizbraucam uz turieni, lai būtu interesanti. Tas nenozīmē, ka es tagad staigāšu ar punktu uz pieres. Tas ir viņu. Man ir savs. Bet Indija viskrasāk parādīja to atšķirību, ka tas, kas viņiem ir forši, eiropietim varētu būt nesaprotams. Es zinu, ka daudzi nesaprastu. Govs apēd visus sūdus. Labi, ar plastmasu viņas netiek īsti galā, bet laiks tāpat visu aiznes.
Arī ?frik? man patika cilvēki, bet tur nebija tik droša sajūta kā Indijā. Tur vakari ir vēsi, dzīve kūsā, un tu vari droši iet uz ielas, kur apkārt ir septiņi miljoni iedzīvotāju, un justies droši. Man tur bija droši, jo nebija bail no cilvēkiem, tāpēc, ka viņiem acīs ir labest?gums. Var jau būt, tas bija tāpēc, ka mūs vairāk pabijām Dienvidindij?, laukos, protams, bijām arī lielās pilsētās. Varbūt tas, ka mūs viņiem bijām eksotika – interesanti, balti un smieklīgi. Redz, kur ir atšķirība starp ?friku un Indiju. ?frik?, piemēram, tās lietas, ko nedrīkst darīt, tās nedrīkst, un tu vari saņemt nosodījumu – kā stulbais baltais to nesaprot. Bet Indijā lietas, kas viņiem nav pieņemamas, nav ar nosodījumu. Viņi tev nāks klāt un teiks: „Nu, smieklīgs tu tiešām esi. Mūs vispār velkam kreklu mugurā.” Es tur jutos diezgan gaidīts. Man patika Indija.
Foto: Egons Reiters
Izstāsti vienu stāstu no Indijas, kas palicis atmiņā visspilgtākā
ļoti spilgti atmiņā man palika viens rīts. Bijām pilsētiņā, kur cilvēki katru rītu sagaida saules lēktu. Tie nav desmit cilvēki. Tie ir tūkstošiem cilvēku okeāna krastā, kuri saplūst tādā vieglā krēsliņā, kamēr vēl nav saules. Sagaida saules lēktu, un tikai tad sākas diena. Nenormāli skaisti.
Viņiem ir 84 000 dievību. Tas arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc es tur jutos tik droši. Pilsētās cilvēki ir citādāki. Bet cilvēki, kuri dodas sagaidīt saullēktu, kuriem ir tik daudz to dievību, ko pielūgt, viņi jau pēc būtības nevar būt slikti, jo arī nākamajā dzīvē viņi grib būt cilvēki. Viņi negrib sačakarēt karmu, atņemot naudu, sitot. Jā, mums nozaga pases. Negribu redzēt zagli kā tērpu savā dārzā.ī Tagad viņš tērē 1000 dolārus, kas viņam ir wow. 40 latu ir alga. Pusdienas maksā 1,30 latus, l?t?kaj? vietā –30 santīmus. Lētākā viesnīca maksā divus latus. Normāla viesnīca. Tie prusaki ir visur.
Foto: Egons Reiters
Vai tev nebija nedaudz par rimtu šie braucieni, jo tā tomēr ir eksped?cija?
Nē. Man ļoti patīk ekspedīcijas, jo mūs tomēr izbaudām dzīvi, ko dzīvo vietējie. Tas nav tūristu autobuss, kas tevi aizved, skrien pa priekšu ar lietussargu un sauc: „Grupa, sekojiet man!” Turklāt būtu vairāk ekšens, ja vienmēr tiktu paņemtas līdzi kameras. Piemēram, vakarā, kad mūsu dzīve kūsāja… Žēl, jo tā dzīve aiz kamerām ir vēl pilnvērtīgāka.
Vai es gribētu piedalīties ekspedīcijā, kur tu lien pa džung?iem, tev nav ko ēst, mugursoma ir nenormāli smaga, jau trešo dienu neesi gulējis un nenormāli smirdi? Vakar kājā iekoda čūska, varbūt griezās nost… Vispār forša eksped?cija, es nezinu, vai es vispār izdzīvošu. Š? ir eksped?cija. Bet vai es gribētu tādā baigi piedal?ties? Man gribas dzīvot. Man patīk, ka ir kontakts ar cilvēkiem. Š? eksped?cija to nodrošina. Eksped?cija pēc definīcijas ir izdzīvošanas spēle. Mums tā ir tāda eksped?cija kā Vinnijam Pūkam – ekspotīcija. ī
Foto: Egons Reiters
Vai tiek plānota jauna eksped?cija? Un vai tu piekristu atkal doties?
Tiek domāts par Austrāliju. Tā varētu būt ilga eksped?cija, mēnesi vai pat vēl vairāk. Ja viss saliksies un man piedāvās, tad arī būs jā.
Kā sadz?voji ar grupas biedriem Indijas braucien??
Mani pārsteidza Dons. Viņš teica, ka tā jogas poza ir ļoti ērta. Viņš arī palika tur. Pagaidām. Tas ir nenormāli kruta, ka viņš tā var. Viņam nebija nekā, kas viņu sietu atpakaļ noteiktā laikā, tā kā mums pārējiem. Nu, kāpēc nepadz?vot vēlā Un tur jau naudu nevajag, jo tur viss ir ļoti lēts. Biļete uz turieni ir dārga, bet ne dzīvošana.
Vai arī Indijā braucienā biji kopā jautraj? tandēmā ar Jāni Skuteli?
Varbūt šajā ekspedīcijā mūs vairāk bijām pārņemti ar pavisam citādo. Es, piemēram, daudz staigāju viens pats. Tā uz divām dienām tiku uz kāzām. Tas bija forši. Mūs kā baltie cilvēki esam svētība kāzām, tādēļ mūs aicināja pie galda un nākamajā rītā vajadzēja atgriezties, jo viņiem kāzas ir vairāku dienu pasākums. Mūs bijām pirmajā dienā, kad līgava ar līgavaini vēl nebija satikušies. Otrajā dienā viņi satikās. Tad sekoja dzīres. Forši ir tas, ka uzreiz pēc acu kontakta tu esi kā mājās un viņš jau taisa rasolu.
Foto: Egons Reiters
Ko tu vari pastāstīt par jēdzienu vīriešu draudzībaī
Vīriešu draudzība ir tikpat skaisti kā sieviešu un vīriešu draudzība. Tikai daži elementi šajā spēlē ir atšķirīgi. Bet vispār cilvēkiem ir jābūt draugiem. Cilvēks ir vientuļš. Cilvēks piedzimst un nomirst viens. Un to posmiņu starp šiem notikumiem vajadzētu kontaktēt. Draudzība ir svarīga, ļoti. Šad tad, laikam ejot, draugi mainās, jo mūs vieno intereses. Intereses = draudzība. Kopīgas lietas = draudzība. Un šad tad, vai nu tas ir laiks vai tie ir daž?di redz?jumi, bet draugi mainās. Un laikam arī tā ir norma. Man patīk, ja es varu saglabāt. Man nepatīk sajust, ka es pēkšņi kādu zaudēju. Tāpēc attiecības = jāstrādā. Arī vīrietis – sieviete. Arī vīrietis – vīrietis draugs, tieši tas pats. Ir jāstrādā. Šad tad mūs haltur?jam.
Indijas iespaidi pašlaik ir visspēcīgākie, bet vai tu atceries, kāda bija pirmā eksped?cija?
Pirmā bija visjanc?g?k?, jo tu nezini, uz ko esi parakst?jies. Tu ļoti gaidi. Tagad jau zini, ka būs intervijas un ik pa laikam kameras. Tāpēc ir forši būt kā bērnam, kas var skatīties uz vienu lietu 1000 reižu, it kā to būtu ieraudzījis pirmo reizi. Pieaugušie tā nevar. Pirmā no tāda viedokļa bija visspilgtākā. Es esmu sav?cis visus DVD, un šis būs tas projekts, par kuru varēšu teikt, ka man nav kauns, ka es tajā esmu piedalījies.
Zini, kāpēc cilvēkam vajag naudu? Tieši tāpēc, lai tu varētu šodien saprast, ka uz Indiju vajadzētu aizbraukt, ka es tev gribu parādīt to vietu. Es braucu, nedomājot par to: „J?, nu kā es tagad varēšu atļauties, tad man ir daudz jārukā.” Būtu forši, ja cilvēkiem būtu vairāk naudas. Un es nevienam negribu iestāstīt, ka nauda nav svarīga. Š?m lietām nauda ir svarīga, lai tu tomēr varētu darīt to, ko tu gribi. Tas nenozīmē, ka vajag nopirkt 32 dz?vok?us uz ?ertr?des ielas un uzsist tos gaisā. Ar darbu, kas tev patīk, tu vari nopelnīt foršu naudiņu. Tas ir skaisti. Tā būtu jābūt. Tā kādreiz arī būs.
Foto: Egons Reiters
Pēdējais jautājums…
…Novēlējums latviešu tautai. To parasti uzdod SWH raidījumā Ar dziesmu par dzīvi.
Jā, tieši tā!
Nu, man ļoti gribētos, lai mums būtu mazāk iemeslu par ko ?aud?t. Un mūs pašu mazāko iemeslu neuztvertu kā pamatu ?aud?šanai. Šaj? gadījumā visiem novēlētu – vairāk pozitīvi skatīties uz lietām, tad arī tā gaišā būs vairāk. Tas nav tā – es tagad būšu labs, tad ar mani notiks labas lietas. Bet tu pats jutīsi, kā tu mainies, kā lietas sāk notikt citādāk, ja tu vairāk ielaid?si to gaišo skatu. Es šitam ticu. Un varat mani nošaut un varat mani saukt par muļķi un sapņotāju. Ja tu saki, ka es esmu muļķis un sap?ot?js, tad es esmu. Bet kas tu esi? Tu neesi sap?ot?js. Man ž?l. Kurš ir mu??is? Tu? Es? Nesapratu? Vārdu sakot – draugi!
Intervijas pirmo daļu lasi šeit: http://ipasi.espati.lv/index/view/raksts/Egons-Reiters-Radio-atkariba/id/888/
Egons ir tik foršs! 🙂