Vai esi kādreiz nodots? Tad kad labākais draugs vienkārši paņem pamet un uzspļauj? Hmm… Interesanta sajūta. Skumji, bet reizē arī tā, itkā būtu akmens nokritis no pleciem. Es varbūt visu sabojāju, bet pateicu to ko domāju un to nenožēloju. Tā laikam nav īsta draudzība, ja nespēj pateikt visu kas uz sirds. Man iepatikās dziesma "Ak69 – Draugs"
Draugs
Man arī ir bijusi līdzīga sajūta, bet – ir jāsaprot, ka dzīve iet uz priekšu, un lai cik grūti, sāpīgi to apzināties, mēs nekad nebūsim kopā ar visiem vienmēr. Laiks mainās un mainās arī cilvēki apkārt. Varbūt kāds/kāda, kas tiešām vēlas būt Tev patiess draugs nespēj tāds būt, jo Tu esi pārāk aizņemts/ta ar savām pārdomām par cilvēku, kas Tavu draudzību ir nodevis? Jebkurā gadījumā – svarīgi ir piedot, ja redzi, ka piedošana ir tā vērta, un cilvēks patiesi nožēlo. Jo vismaz Tu vari būt tik labs, cik vien labam/ai ir iespējams būt.
Hei! Neskumsti! Cilvēki mūsu dzīvēs tāpat nav uz visiem laikiem! Mēs esam kopā tikai tik ilgi, kamēr vienam no otra ir ko mācīties.. Kad vairs nav – ir laiks iet tālāk un tas ne vienmēr nozīmē – kopā.. Pasaule ir pilna ar brīnišķīgiem cilvēkiem, ielaid viņus savā dzīvē!!
Esmu nesatricināmi pārliecināta, ka starp draugiem jāpastāv goda kodeksam. Nerunāju par sīkumiem, bet lielos vilcienos. Te nu būtu vietā parunāt par Draugiem.lv. Varbūt esmu primitīva, bet man vārdam “draugs” ir pilnīgi konkrēta, statusam atbilstoša nozīme. Draugu ir maz. Visi pārējie ir paziņas. Nesaprotu, kā var būt 200, 500, 1200 draugu…