Dodamies ekspotīcijā un citos piedzīvojumos

Atvaļinājumi lielākajai daļai jau beigušies un sācies rudens darba cēliens – pieaugušajiem darbavietā, bet bērniem skolā vai bērnudārzā. Pirms ziema vēl nav pienākusi, gribas izbaudīt pēdējā siltās dienas. Tāpēc, ja vien brīvdienās pietiek saules, steidz izmantot to savā labā.

Ja esi aktīva un dzīvespriecīga, droši vien tev ir savs plāns, kā un ko darīt. Tomēr ekonomiskās pārmaiņas, kas nopietni skārušas mūsu ikdienu, iespējams, ieviesušas korekcijas arī tajā, kā atpūsties kopā ar bērniem. Ne viens vien jau iepriekš izlolots ceļojums nu tiek atlikts līdz labākiem laikiem. Bet ir tik daudz iespēju, gan lētākas, gan mazliet dārgākas, kā labi pavadīt laiku kopā ar bērniem tepat Latvijā. Turklāt radot pozitīvas emocijas, kas tik labi noder cīņā ar rudens iesnām.
Lūk, trīs stāsti, kā to dara šajās ģimenēs.

Ekspotīcija uz Ziemeļpolu

Stāsta Linda: „Manam lielajam dēlam šogad topā ir grāmata par Vinniju Pūku. Un milzum daudz patīkamu emociju radīja stāstiņš par to, kā Kristofers Robins un Pūks ar draugiem devās ekspotīcijā uz Ziemeļpolu.
Parunājām ar vīru un nolēmām savus bērnus Rūdi (5 gadi), Miku (2 gadi) un krustbērnus Alisi (4 gadi) un Mārtiņu (6 gadi) pašus aizvest savā ekspotīcijā.
Tam gatavojāmies kārtīgi. Visi, izņemot Miku, ikdienā apmeklē bērnudārzu, tāpēc lielais ceļojums notika sestdienā.
Mēs ar mazo brāli jau laikus devāmies uz veikalu, lai iegādātos šo to ekspotīcijai vajadzīgu. Mums bija nepieciešams kartons, burtnīca – ekspedīcijas žurnāls un kaut kas no pārtikas produktiem.
Uz kartona, kamēr bērni gulēja, izveidoju uzrakstus ar dažādiem smieklīgiem nosaukumiem, ko Mārtiņš varēs pārējiem skaļi nolasīt (viņš vienīgais komandā māk to darīt). Uz kartona bija norādes: proviants, Milzu kalns, Straujā upe, Konfekšu koks un Ziemeļpols.
No rīta sagatavoju termosos kakao, sasmērēju maizītes un sacepu kēksiņus. To visu iepakojām lielā grozā.
Ekspotīcija sākās no mūsu vecāku lauku mājām. Devāmies meža pļavu virzienā, līdz bērni pamanīja lielu norādi, kura rādīja uz Milzu kalna pusi. Turpat netālu ir pļava ar karjeru un nelielu zemes pauguru (no pieaugušo pozīcijām skatoties), tad nu devāmies to aplūkot. Bērni bija priecīgi, ka varēja mūsu žurnālā iezīmēt karti ar milzu kalnu. To nosaucām Rūda vārdā, jo viņš pirmais ieraudzīja norādi (to agrāk rītā tur kopā ar citām norādēm un pārsteigumiem bija novietojis tētis).
Tālāk devāmies pāri pļavai, kuras tālākajā galā ir novadgrāvis ar mazu urdziņu. Šeit nu sastapām norādi – Straujā upe. Straujā upe ieguva Alises vārdu, jo tieši viņa tajā saslapināja kāju.
Līdzīgi tika atklāts arī pārsteigums, kad zem krūma atradām groziņu ar pusdienām, un pēcāk arī Konfekšu koks, kura zaros auga konfektes. Tiesa, Ziemeļpolu tētis bija tā paslēpis, ka mēs neatradām (kā vēlāk izrādās, zīme pļavā bija apgāzusies), bet ekspedīcijas žurnālā tika iezīmēti visi pārējie atradumi un bērni vēl mēnesi pēc ceļojuma atcerējās mūsu ekspotīciju ar sajūsmu.”

Šūmahers un Co

Anitas pieredze ir mazliet citāda: „Vīrs un dēls ir lieli motosporta fani. Braucam skatīties rallijus, nekad neizlaižam F1 sacīkstes televīzijā un, man šķiet, ka mans deviņgadīgais ziķeris zina no galvas sporta mašīnas uzbūvi labāk nekā vīrs pārzina mūsu mašīnas motoru. Katrā ziņā jau kādu laiku mūsu ģimenes brīvdienas vienmēr ir saistītas ar kādu motorpasākumu.
Dēls no draugiem bija padzirdējis, ka Kandavā strādā ļoti moderna un labi aprīkota kartingu trase. Tad nu, par godu skolas gada sākumam, vīrs zvanīja uz Kandavu un devāmies uz turieni kartingot. Lai gan bijām jau agrāk kopā braukuši ar kartingiem, šis bija kas īpašs. Trase tiešām ļoti kvalitatīva un moderna. Uz tablo katra apļa beigās parādās tavs un pārējo dalībnieku laiks, turklāt pēc brauciena ieguvām izdrukas, kurās bija atskaite, kā kuru apli esam nobraukuši, ātrākais apļa laiks, maksimālais ātrums utt. Tiesa gan, man kā braucēja-amatierim pēc tam, kad kādā līkumā kārtings sāka griezties ap savu asi, mēģināt dzīt maksimāli ātri bija bail. Par to saņēmu zobgalības no abiem saviem vīriešiem pēc brauciena. Tomēr spiedzienu un sajūsmas pietika mums visiem.
Atpakaļceļā iebraucām Sabiles vīna kalnā, kur tiešām stāvā kalnā var iet un apskatīt, kā dabā aug vīnogas. Tā kā biļešu pārdevēja neteica ne jā, ne nē mūsu vēlmei kādu vīnogu nogaršot, tad dažas ogas arī nobaudījām un no kalna gala noskatījāmies, kā pamazām saulīte tuvojas horizontam. Pēc modernajām tehnoloģijām mazliet izbaudījām arī dabisko.
Nesen dzirdēju, kā vīrs ar dēlu apsprieda, ka varētu doties uz kartingu vēlreiz. Un, ja godīgi, arī man nekas nav pretī.”

Kur deguns rāda

Vaira ar vīru un četrgadīgajām dvīnēm par labāko ceļošanas pavadoni uzskata spontanitāti: „Mēs esam sapratuši, ka ar diviem bērniem bērnudārza vecumā nekādus plānus kalt nav iespējams, jo vienmēr kaut kas notiek savādāk, nekā esam iecerējuši. Tāpēc nu jau kādu laiku dodamies, kur deguns rāda. Tas notiek tā – no rīta, kamēr bērni guļ, salieku somā sviestmaizes, ja vakarā esmu pacentusies, aukstumsomā sametu marinētu gaļu, lielās ūdens pudeles un kaut ko graužamu. Mašīnā mums ir saliktas dažas interesantas grāmatiņas un spēļmantiņas bērniem, un, kad mazie mostas, ātri kaut ko iebrokastojam un dodamies uz mašīnu. Mēs lielākoties dodamies ārpus Rīgas, bez konkrēta galamēŗka. Dažreiz attopamies Ventspilī, kur bērniem patīk bērnu pilsētiņa, gadījās, ka aizbraucām uz šaursliežu dzelzceļu Alūksnē. Pēdējā laikā, iemīļota izskriešanās vieta mums ir Valguma atpūtas bāze, kur ierīkotas speciālas vietas gaļas cepšanai, bērni var izlēkāties pa batutu un parakāties smilšu kastē. Bet gadās, ka, šādi braucot, netiekam tālāk par Mežaparka spēļu laukumu un Zooloģisko dārzu.
Galvenais noteikums, lai visiem būtu jautri. Kā cilvēks, kuram jātiek galā ar visiem ceļojuma negaidītajiem pavērsieniem, varu ieteikt citiem spontānajiem ceļotājiem samest mašīnā pietiekami daudz lieku drēbju, jo, dauzoties brīvā dabā, bikses un krekli bieži tiek saslapināti vai sasmērēti tik traki, ka tādus šmuļus mašīna laist nav iespējams. Ļoti noder arī pirmās palīdzības aptieciņa – ar leikoplastiem (mums svarīgi, lai uz tiem uzzīmētas princeses), dezinficēšanas līdzeklis un pūšamais aerosols pret odiem, un, protams, mitrās salvetes, ar kurām lauku apstākļos var darīt brīnumus. Vasarā vienmēr bija līdzi arī pretapdeguma krēms.
Pēc šādiem izbraucieniem nereti gadās, ka vakariņas ieēdam kādā ceļmalas kafejnīcā, bet mājās pārbraucam, kad dvīnes savos autobeņķos jau saldi šņākuļo. Tad tādas pašas ātri noģērbju un salieku pa gultiņām.
Meitenes šīs mūsu brīvdienas gaida ar nepacietību, un arī mums tas iet pie sirds. Turklāt, jo lielākas abas mazās aug, jo plašākas paveras mūsu ceļošanas iespējas. Rudenī domājam apgūt arī kaimiņvalstis – Lietuvu un Igauniju. Pases abām meitenēm jau sagādātas.”