Dīvainīšu pasaule?

Iestājās klusums. Manī. Vienīgais troksnis dzīvoklī bija līdz galam neaizgrieztā virtuves krāna pilēšana. Pak – pak! Tā sulīgi un dziļi, līdz maniem sirds pamatiem, atbalsojās manas pārdomas. Pārdomas par kārtējo grāmatu, kura, it kā nejauši, nonākusi manā grāmatu plauktā. Tā joprojām guļ puspievērta manā klēpī, plauksta palikusi tajā… Es gara acīm redzu ņirbam tēlus, sajūtu drukā iespiestā notikuma garšu un smaržas. Dzirdu… balsis? Nē tā nav šizofrēnija…

Iepazīsimies. Grāmatu tārps jebšu – esmu atkarīga no jauniem un spožiem, veciem un nobružātiem grāmatu vākiem, kas sevī slēpj brīnumainu pasauli – stāstus, dzeju, prozu, vēsturiskas liecības, uzburot prātā, kā acu priekšā, visu tur aprakstīto. Es pilnībā spēju atteikties noTV (no kino apmeklēšanas gan nē), atteikšos no jaunām kurpēm, bet paiet garām grāmatnīcai man ir tīrās mokas.

Vai man vienīgai šķiet, ka grāmatas ir ideāls veids, kā ne tikai atpūsties, bet arī saglabāt un darbināt iztēli, trenēt tādu īpašību kā empātija?

Saistītie raksti

3 komentāri
  1. vispār jau te ar empātiju maz sakara. tā ir iztēle, kas nav tas pats, kas empātija. esmu ļoti empātisks cilvēks un tas reizēm sagādā man problēmas, bet iztēle piemīt katram cilvēkam. visi, lasot grāmtasas, redz stāstu – uzzīmē iztēlē varoņus, vidi, balsis.

  2. Es bez grāmatām nevaru…ja ir lieka naudiņa, klīstu pa grāmatnīcu, meklējot ko “garšīgu” vai jaunu. esmu Markesa fane, plauktā gaida pats jaunākais romāns. Somā guļ Noras ikstenas “Esamība ar Regīnu”. Izmantoju katru brīvu minūti. Tā tešām ir cita pasaule…Cilvēkiem ir jālasa grāmatas, jo kā gan var pilveidoties, dzīvot, trenet iztēli, nelasot? Tas ir vārdu krājums, spēja izteikties…Galu galā – visideālākais veids, kā pabūt tikai ar sevi.

  3. Man atkal liekas, ka grāmatas lasot, attīstot iztēli, attīstās arī empātija. Tu jūti līdzi varoņiem, izdzīvo stāstu. Tas, tomēr, kairina cilvēka spēju iedziļināties ne tikai savās problēmās.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.