DIĒTA bez rezultātiem – vai vainīga VIELMAIŅA?

Vai Tev ir nācies saskarties ar situāciju, kad centies ievērot diētu jau ilgāku laiku, taču efektivitātes ne grama? Tā vietā, lai slīgtu sevis noniecināšanā un depresijā, varbūt laiks ar neskaidrajiem jautājumiem vērsties pie speciālista – endokrinologa? Ja nu iemesls tam ir traucējumi vielmaiņas darbībā? 
Sadarbībā ar sertificētu uztura speciālisti Ilzi Luteri no KRC “Jaunķemeri” mēģināsim noskaidrot, kādi varētu būt tie brīdinošie signāli, kam jāpievērš uzmanība?

VISS NEMAZ NAV TIK SLIKTI
Mazam iepriecinājumam – tikai aptuveni 5% no visiem cilvēkiem, kam ir liekais svars vai aptaukošanās, šis apaļīgums saistīts ar kādu ģenētisku sindromu vai vielmaiņas traucējumu. Šajā gadījumā nav pat būtiski, vai lieki ir kilogrami 5 vai 50. Tas nozīmē, ka lielā mērā viss ir mūsu pašu spēkos!

VIELMAIŅAS PROBLĒMAS ARĪ TIEVIEM CILVĒKIEM 
Ne vienmēr lieko kilogramu skaits norāda uz veselības traucējumiem, taču straujas, pat nelielas svara izmaiņas (gan krišanās, gan pieņemšanās svarā), kurām nav objektīvi skaidrojumi, ir iemesls vērsties pie speciālista, šajā gadījumā – endokrinologa. Būtiska ir svara dinamikas vērošana, arī tieviem cilvēkiem.

BRĪDINOŠIE SIGNĀLI
Ja vainīgo neizdodas atrast piekoptajā dzīvesveidā,ir vairāki signāli, kas varētu liecināt par endokrinoloģisku saslimšanu: svara pieaugums īsā laikā (tūska, nevis taukaudu daudzums); salšana; lēnāka sirdsdarbība (vairogdziedzera hipofunkcija); strijas uz vēdera (bez grūtniecības); menstruālā cikla traucējumi, pastiprināts apmatojums, neraksturīgs sievietei (policistisku olnīcu sindroms); miega traucējumi; vīriešiem samazinās muskuļu masa; slāpes; bieža urinācija; svīšana; ēšanas traucējumi.

VARAM TIKAI VĒRST UZMANĪBU
Uztura speciāliste gan uzsver, ka iepriekš minētie simptomi ir savstarpēji saistīti, turklāt saistīti arī ar lieko svaru, tādējādi praktiski nav iespējams diferencēt, vai slimība radusies no liekā svara, vai arī liekais svars no slimības. Runājot par simptomiem, varam vienīgi vērst uz tiem uzmanību, jo izmaiņas organismā nekad nenotiek bez iemesla. Vēršoties pie endokrinologa, problēmu gadījumā sekos ārstēšana vai nosūtīšana pie cita speciālista, piemēram, ginekologa, psihoterapeita, uztura speciālista vai citas ārstējošās personas. 

15 komentārs
  1. Raksta plusi – labi, ka tāds tapis.
    Raksta mīnusi – ir informācija, bet nav precīza. Pirmkārt, jo vecāka sieviete (cilvēks), jo lielāka iespējamība, ka ir hormonālas dabas problēmas. Rakstā minētie 5% man neko neizsaka, jo nav ņemtas vērā nedz dažādas vecuma grupas nedz dzimumu atšķirības. “Visi cilvēki kopāvideji” nav statistisks rādītajs, vismaz ne veselības jomā. Informācija no ginekologa, ko apmeklēju pilocistisku olnīcu sakarā – gandrīz 45% sieviešu pēc 26 sāk parādīties vairogdziedzera darbības traucējumi, kas, starp citu izraisa policistiskas olnīcas un citus netīkamus blakusefektus, ieskaitot svara palielināšanos vai zudumu. Tāpēc pie mums tik daudz “uzblīdušu dāmu” ap 40. Un nē, sākumā jāiet pie ginekologa un tad, ja vajag – pie endokrinologa, nevis otrādi. Jo pirmās parādās sekas un tad jau var pētīt, no kā tās radušās. Un, jā, ir tieši tik traki.

  2. Papildus info, ja Endokrinologs pirmās vizītes laikā analīžu vietā Jums iesaka sekot “ēšanas piramīdai”, meklējiet citu endokrinologu.

  3. Ginekologs sievietei būtu jāapmeklē reizi gadā (ja ir rūpes par savu veselību). Tātad – viņa noteikti būtu informēta par olnīcu problēmām, ja viņai tādas ir. Tāpat arī hormonu analīzes var veikt ginekologa uzraudzībā. Izejot no šīs informācijas, sieviete apzinās, kādas sekas noteiktās problēmas var izraisīt.
    Aprakstītajā gadījumā (cik es saprotu) sieviete dodas pie endokrinologa, jo citas pamatproblēmas organismā netiek atklātas. Endokrinologs veic dažādus izmeklējumus, un, ja arī endokrinoloģiski nav iespējams noteikt iemeslus, tad ārsts sūta vēlreiz (izejot no saviem novērojumiem) vai nu pie ginekologa (lai veic vēl papildu analīzes, pārbaudes, izmeklējumus), vai arī pie kāda cita speciālista (piemēram, psihoterapeita vai dietologa utt.). Tas atkarīgs no katra gadījuma atsevišķi. Bet bieži diemžēl ir jāiziet cauri daudziem speciālistiem (pat vairākkārtīgi), kamēr atrod patieso problēmu iemeslu.
    Veiksmi!

  4. Zvirgzde – arī fakts, par speciālistu apmeklējumu kārtību, tiešām no katra paša atkarīgs un jāiet cauri ir daudziem.

  5. Jā, katrs gadījums ir individuāls.
    Bet šis raksts, manā redzējumā, apskata tos gadījumus, kuri nav saistīti ar vecuma īpatnībām (piemēram, vielmaiņas dabisko palēlināšanos utt.), tāpēc neloģiskumu gluži tur neredzu. Ir minēti daži brīdinājuma signāli (vairāk uz akūtajiem simptomiem vērsti), kurus labāk neignorēt. Tālākais jau atkarīgs no paša cilvēka vēlmēm un iespējām.

  6. Zvirgzde – Nedomāju, ka tas bija autores mērķis, bet man šo rakstu vienkāršo un vispārina šī rindiņa “tikai aptuveni 5% no visiem cilvēkiem”. Tas ir jauns un vecs, sieviete un vīrietis. Neizdalot puslīdz veselās ne pārāk vecās sievietes.

  7. Hmm, bet vai nav tā, ka tad, ja mēs sāktu uzskaitīt visus procentuālos rādītājus (sievietes, vīrieši, bērni (vēl daudz un dažādas vecuma grupas), katrai valstij arī vēl atšķirīgi rādītāji), tad, pirmkārt, tas jau būs vairāk zinātniski medicīnisks raksts, turklāt portālā nepietiktu vietas? 🙂

  8. Zvirgzde – piekrītu, taču ir iespējams darīt pretējo, proti, nelikt procentus un nevispārināt. Bet, ja tomēr gribās zinātnisku piesitienu vai populārzinātniska žanra rakstu – izdalīt noteiktu cilvēku grupu noteiktā valstī un vecumā. Bet, jā, šī nav Ilustrētā Zinātne 😀

  9. Cik es pamanīju, tur jau eksistē arī vārdiņš “aptuveni”. Protams, varbūt reizēm labāk nelikt šādus datus, bet man šķiet, ka šajā gadījumā tas radīja noteiktu priekšstatu par situāciju – aptuvenu. Ja kādam interesē precīzāki skaitļi, gan jau pats sameklēs.
    Galvenais jau, lai cilvēks vispār aizdomājas par šo visu 🙂

  10. Laba tēma… un ir vēl viena – vai gadienā mēs pašas nevaram sačakarēt savu vielmaiņu ar visādām diētām? Tas laikam ir pie tiem ēšanas traucējumiem?

  11. Man šķiet, ka uzvelt vainu vielmaiņai gribas visām, lai nav jāvaino sevi, ka nevar pārstāt ēst!

  12. Niks – un kā ir ar tām, kam tieši otrādi – pārāk mazs svars vielmaiņas dēļ – arī mazāk ēst ieteiksi?

  13. Hm, jo vielmaina leenaaka, jo mazaak jaaeed. Lai cik loti tas nepatiik, brt taa tas ir. Man jau peec 27 vielmaina juutami leenaska un gada pa kg klaat, kameer 35.gados jau 15 lieki kg. Uz pusi samazinaju porcijas, izsleedzu saldumus, ierobezoju miltu eedienus, izsleedzu taukus-nu paarstaaju riit un svars leenaam atgriezaas taads kaa 25 gados. Bet,protaams, eest nevar ne tuvu tik daudz kaa agraak.

Komentēt Slampa Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.