DEPRESIJA vai vienkārši slikts noskaņojums

Depresija, šķiet, pēdējā laikā jau ir kļuvusi par modes lietu, un visticamāk katra no mums kādreiz to ir pieminējusi gan attiecinot uz sevi, gan runājot par draudzenēm. Taču patiesībā depresija ir garīga slimība, kurai ir tikai attāla saistība ar to, ko mēs mēdzam izjust ikdienā. Īstie depresijas slimnieki darītu daudz, lai mainītos ar tevi vietām, un bieži pat sadusmojas, dzirdot šo vārdu attiecinātu uz vienkārši slikto omu un slinkumu. Kā zināt, vai tavs emocionālais stāvoklis ir tāds, ka tiešām jāvēršas pie ārsta, vai tomēr vienkārši jāsaņemas un jābeidz vienreiz čīkstēt? Raksta tapšanā mūs konsultēja ārste-psihiatre Ināra Smilga.

SABIEDRĪBAS VIEDOKLIS UN LIETU SAUKŠANA ĪSTAJOS VĀRDOS
Moderno tehnoloģiju laikmetā sabiedrības viedokli noskaidrot ir ļoti viegli – atliek vien atvērt kādu no tīmekļa forumiem. Arī par depresiju tiek runāts internetā. Palasot šīs diskusijas, rodas iespaids, ka ar to slimo teju katrs, un lielākoties šie slimnieki paši arī ir sertificēti ārsti, kas spēj uzstādīt dažādas diagnozes, piemēram, „Man laikam ir uznākusi tā saucamā ziemas depresija. Pēdējās divas dienas neko citu nedaru, kā vien sēžu savā istabā un skatos romantiskās komēdijas.” un „Es laikam pamazām sāku ieslīgt depresijā dēļ skolas. Mācos par ārstu, 1. kurss. Tik liels apjoms, ka manas smadzenes nespēj visu uzņemt.” Tas, ka lielākajā daļā gadījumu piesauktā depresija izrādās vien slikts noskaņojums un pastiprināts stress, protams, nenozīmē, ka kādam no šiem „pacientiem” kļūst vieglāk. Tomēr ir vērts saukt lietas īstajos vārdos, īpaši tāpēc, ka tie paši sabiedrības locekļi, kas, runājot par sliktu omu, ik uz soļa piemin smago slimību, ir tie paši, kas pēc tam staigā apkārt un visiem stāsta par citu psihiskajām problēmām, tās arī izskaistinot un rosinot novēršanos no depresijas slimnieka, piemēram, darba kolektīvā. Vai tiešām tas ir nepieciešams, ja jau tāpat jūties slikti? Tāpēc neplāties ar to, kas nav, un, ja esi noskaidrojusi, ka tavas pašsajūtas iemesls nudien ir šī 21. gadsimta slimība, runā par to tikai ar ārstu un saviem vistuvākajiem. Ja tas tevi tieši neskar, atceries – garīgās kaites nelīp, tomēr, ja neesi gatava būt blakus „līdz uzvarai” (kas nebūs viegli!), nelien depresijas slimnieka dzīvē. Viņam arī bez tevis ir problēmas un vienkārši interesenti nudien nav nepieciešami.

10 REDZAMĀKĀS ĪSTAS DEPRESIJAS PAZĪMES
Īstas depresijas noteikšanā var kalpot šādas izteiktas depresijas pazīmes: ilgstoša slikta emocionālā un garīgā pašsajūta (divas dienas un bieži pat divas nedēļas neskaitās!), bezcerības, nolemtības un aizkaitināmības sajūta bez redzama iemesla (savas sliktās omas iemeslus tu tomēr zini, pat, ja nevēlies atzīt tos), absolūta neieinteresetība, lai kas arī notiktu (īpaši pamanāms attiecībā uz lietām, kas agrāk interesējušas un sniegušas gandarījumu), raudulība un bezspēcības sajūta, iekšēja tukšuma sajūta, miega traucējumi (gan tā trūkums, gan pārmērīga miegainība), koncentrēšanās grūtības, izteikts pašapziņas kritums, nevērtības sajūta (smagākajos gadījumos – domas par pašnāvību), ēšanas traucējumi, izteikta trauksmes sajūta un bailes.

ĀRSTA VIEDOKLIS
Ārste psihiatre Ināra Smilga ar depresijas pacientiem un arī tiem, kam liekas, ka viņi no tās cieš, satiekas katru dienu: „Apātija, negribēšana neko darīt un dusmas uz visu pasauli mēdz pārņemt gan slikta garastāvokļa, gan depresijas gadījumos, tāpēc varbūt cilvēkiem šķiet, ka nekādas lielās atšķirības starp šīm divām lietām nemaz nav. Un patiesībā simptomi arī ir līdzīgi, tāpēc pirmā lielā pazīmē, pēc kuras varētu rasties aizdomas par īstu depresiju, ir tas, cik ilgi ilgst tā sliktā pašsajūta. Ja tā ir viena diena vai divas, satraukties nav vērts. Pēc divām nedēļām jau varētu sākt domāt par ārsta apmeklējumu, bet tas arī neattiecas uz visiem gadījumiem, katram tas ir individuāli. Labāk ir lieku reizi aprunāties ar ārstu un saņemt konsultāciju, nevis gaidīt, kamēr jau ūdens smeļas mutē un nav vairs spēka pat izkāpt no gultas. Vislabāk depresiju ārstēt ir sadarbojoties slimniekam gan ar psihiatru, kas izraksta zāles, gan psihoterapeitu, kas uzvedinās uz īstajiem jautājumiem un palīdzēs atrast īstās atbildes. Lai cik neticami brīžiem tas varbūt liktos, arī depresijas slimnieks var justies normāli un iekļauties sabiedrībā, bet, lai tā notiktu, ir kaut kas jādara. Vislabāk, ja tuvinieki laicīgi pamana, ka kāds no ģimenes ilgstoši nejūtas labi un pierunātu kaut ko darīt lietas labā.”.

PIEREDZES
Laila (46) ir mamma, kuras meitai 17 gadu vecumā konstatēja depresiju. Laila dalās savā pieredzē: „Kā jūtas radinieks? Sākumā apjucis un dusmīgs, jo liekas, ka tā ir tāda gražošanās un vienkārši niķi. Un tikai profesionāls ārsts spēj pārliecināt radinieku, ka tā ir slimība, kas jāārstē, ka slimniekam nepieciešams milzu atbalsts un, ka ar slimajiem labāk pa labam, bet nedrīkst arī pakļauties – jābūt atbalstošam, saprotošam, bet ne mīkstam, nedrīkst ļaut, lai tevi sāk izmantot un simulēt šo slimību. Radiniekam vajag ļoti daudz spēka un pacietības un arī viņam ir nepieciešams atbalsts. No pieredzes varu teikt, ka depresiju uzveikt var tikai komandas darbā – slimnieks, tuvinieki un ārsts.”

Anitai (24) depresiju konstatēja jau 14 gadu vecumā
, bet, kā zināms, slimības pēc vecuma nešķiro. Anita dalās savā pieredzē, atskatoties uz pirmajiem slimības gadiem un atceroties kādu ļoti spilgtu epizodi: „Es nezinu, kā depresiju uzveikt, nelietojot antidepresantus, bet, ja nepavisam negribas pazaudēt sevi, tad jāpiespiežas cīnīties pašai pret sevi. Man palīdz noteiktu rutīnu ieviešana ikdienā – piecelties no gultas, izmazgāt zobus, iedzert kafiju, iziet no mājas, uzsmēķēt utt. Ja izpilda visu uzdevumu ķēdīti katru dienu, pašos grūtākajos posmos pieradums var uzveikt apātiju. Varbūt tas skan muļķīgi un visi ikdienas sīkumi šķiet pašsaprotami, bet cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, pašsaprotams nav nekas. Tieši pretēji – viss ir bezjēdzīgs. Kad man bija 15, es kādu rītu pamodos un sapratu, ka jau vairāk kā nedēļu neesmu aizgājusi no savas gultas tālāk par tualeti. Es apsvēru pašnāvību, bet rokas necēlās, un ne jau baiļu dēļ. Es uzrakstīju ”plusiņu-mīnusiņu” sarakstu par savu dzīvi, izrādās, nebija daudz to mīnusu, noliku sarakstu uz galda un aizgāju gulēt – vienai dienai jau bija par daudz…”
11 komentārs
  1. Super raksts!!! Tā arī ir – jābeidz čīkstēt, jo citiem ir vēl sliktāk par tevi!

  2. Jā, patiesībā mēs tik neapdomīgi mētājamies ar vārdiem… tad jau tiešām katram otrajam ir depresija, jo tā taču visi visu laiku apkārt saka!

  3. Zāles visiem kas domā, ka viņam ir depresija: “Cilvēki, kam nav daudz darba, ieslīgst depresijā. Ja jūties nomākts, izveido katrai dienai darāmo darbu sarakstu un ķeries klāt. Jo mazāk ieslīgsiet drūmās domās, jo labāk.”

  4. Atceros, ka vienu brīdi gandrīz iekūlos “depresijā” no bezdarbības. Nebija darbs. Bija tikai mājas un skola. Mājas un skola. Mājas un skola. Tas bija murgs, no kā tiku ārā, tikko kā atradu darbu. Dzīve atgriezās savās sliedēs. Tagad man ir tāda sajūta, ka man nav laika “depresijai” 🙂

  5. Tā tas ir – visiem ir depresijas, bet, kad cilvēks, kuram iespējams patiešām tāda ir vēlas ar kādu parunāt, nevienu tas neinteresē, jo visiem slikti – nečīksti. Pašnāvības mēģinājumi nereti tiek uzskatīti par niķi, garīgu slimību utt. BET neviens jau tāpat vien to nekad nedarīs. Lūdzu, mātes, draudzenes, vīri, saprotiet to!

  6. Cīnies un galvanais nebaidies no darba, dzīve tik daudz ko piedāvbā un galvanais rokas un kājas ir ar ko darboties- uz priekšu, un katrā ir tik daud zneatklātu talantu- slinkums ir depresija, bērnībā ir pārāk daudz ļauts sēdēt un neko nepalīdzēt. darbu vajaga mīlēt un gudri vecāki iemācā mīlēt darbu- un darīt kopā ar vecākiem, lai b’;ernam būtu interesanti!- Briva vieta nepaliks- vai nu depresija, vai darbs!

  7. Tātad ja man visas šīs 10 pazīmes attbilst un ir nu jau vairàk kā 5 mēnešus, tad man ir īsta depresija? :0

  8. Un ja cilveks pamatoti uztraucas,piem.,ja censas piespiest segt svesus paradus,ar viltu vai santazu.Jadzer tabletes,bet problema ar to diez vai bus atrisinata.

Komentēt Meklēju un atradu Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.