Degradācija

Protams, gadās jau dzīvē gan kāpumi, gan kritumi, bet cik gan zemu cilvēkam ir jākrīt, lai spētu vēlāk celties? Un kur tad ir tā trauslā robeža starp krišanu, lai kāptu un absolūtas degradācijas sākumu? Kā piemēru šeit varētu minēt iknedēļas/ vakara/ mēneša mešanos pirmā sastaptā svešinieka/-ces apskāvienos. Kā gan to varētu nosaukt – par lielu un nebeidzamu mīlestību pret savu tuvāko, vai pilnīgu tās trūkumu? Vai tiešām ir iespējams, ka ļaudis nepārtraukti meklējot iedomātu sapņu princi/princesi ir galīgi aizmirsuši kā veidot cilvēciskas attiecības? Un kas tad skaitās pēdējā laikā internetā tik ļoti popularizētā krāpšana? Personiskā izvēles brīvība, vai tomēr izlaidība? Kurā brīdī beidzas mīlestība un sākas slimīga atkarība, kam līdzi nāk tikpat slimīga greizsirdība, kontrolēšanas mānija un bailes? Kā cilvēki pamanās kaut ko ārprātīgi skaistu čakarēt tik ilgi, kamēr tas pārvēršas labākajā gadījumā par neko? Kur gan palikusi mīla līdz kapa malai un mūžīgā uzticība?
Tas tā, tikai daži jautājumi, ko šovakar uzdot pašai sev. Protams, ja jums ir atbildes vai viedoklis, esat laipni aicinātas/-i to uzdrukāt 😉

10 komentārs
  1. Neuzskatu, ka tā būtu galēja degradācija – drīzāk tas ir izmisums un slēptas, dziļas un pat sāpīgas alkas pēc siltuma un mīlestības. Bieži pat paši cilvēki to neapzinās, bet kad sāk apzināties…Sirds sāp visiem, arī ārēji tādiem, kas izskatās degradējušies.

  2. Nav nemaz tik beediigi kaa esi uzrakstiijusi. Ja kaut kas nesanaak nevajag vainot viirieshus, vispirms vinu jaameklee sev pashos.

  3. Nē, laikam pārprati. Šeit netiek vainoti vīrieši (viņi gandrīz vienmēr ir lieliski) vai atainots kāds konkrēts gadījums. Tas ir vnk kkas vispārīgs, kas tajā brīdī iešāvās prātā. 🙂

  4. Vispārīgi runājot, problēma ir tajā, ka 1)cilvēkiem ir vairāk brīva laika, nekā tad, kad bija 12 h jāstrādā fabrikā vai ogļraktuvēs (augstmaņu vidū izvirtības visos laikos sita augstu vilni); 2) mūsdienās peļņas nolūkos izdevīgi popularizēt mūžīgo izsalkumu, alkas, nepiepildāmību (vajag jaunas drēbes, kurpes, mēbeles, mīļākos, vairāk un vairāk, veco met prom, pērc jaunu, utt.), un tas pats attiecas arī uz attiecībām.
    Konkrētāk runājot – tas jau ir individuāls, audzināšanas un rakstura jautājums. 🙂

  5. Manuprāt, tieši laika trūkums ir tas, kas izveidojis šādas attiecības starp cilvēkiem. Mūsdienās vieglāk ir nomainīt mīļāko, nekā veltīt laiku, lai labotu problēmas un meiģinātu glābt attiecības.

  6. Manuprāt, runa nekad nevar būt par laika trūkumu, bet gan par prioritātēm un vērtībām. Viss atkarīgs, kā laiku saskalda un kā tos gabaliņus katrs izmanto. Lai nu kā, laika trūkums arī ir viens no mūsdienu paradoksiem (varbūt vienkārši mīts, lai cilvēkiem liktu aizvien ātrāk skriet un pelnīt, un nekad neizkāpt no vāveres riteņa? nezinu.) – tik daudz palīgierīču, lai visu padarītu ātrāku, un kopumā mūsdienās jāstrādā krietni mazāk, nekā agrāk, kopš 20.gs. sākuma ir tāda lieta kā apmaksāti atvaļinājumi, utt. Manuprāt, cilvēki mūsdienās bieži saskalda un izsvaida pa labi pa kreisi savu laiku, to neveltot kam vienam un pamatīgam, un pēcāk runā par laika trūkumu. Nu, kaut kā tā.

  7. Šodien vienā populārā žurnālā lasīju par to, ka mūsdienu pusaudžiem iemācīties un veidot “normālas” attiecības kļūst tik pat sarežģīti, kā 80gadīgam cilvēkam apgūt datora lietošanu – neiespējami nav, tomēr ļoti grūti un ne visiem izdodas.. līdz ar ko atļaujos domāt, ka tā ir visas sabiedrības “attīstības/degradācijas” iezīme.. kā nu kuram labpatīk to uztvert..
    Kāreiz arī sieviešu līdztiesības atzīšana tika uztverta, kā sabiedrības degradācija..
    Kas zin, kurš te var ko vērtēt.. 😉

  8. Daudz retorisku jautājumu…Bet varu teikt vienu. tagad, kad man nav vīrieša blakus, arī to nemeklēju, vienkārši nealkstu par visām varītēm sev tādu iegūt. Ja būtu sejokusi dažādām pamācībām un nopēlumiem no sērijas – pati vainīga, ieskaties sevī, jādara tā un tā, lai pieradinātu/paturētu/iepatiktos vīrietim , tad 100% nodarītu sev pāri. Bet daudzi tā dara, peroties savās attiecībās kā pliki pa nātrēm, jo vjag taču kaislības, mīļākos, sekss taču ir moderni, kolosāli, stilīgi un vitāli svarīgi, tajā taču visa dzīves sāls. Patīk man sekss, bet tā normāli patīk, ja ir patīkams partneris, tādu gan nav daudz. Nezinu, es pilnībā pakļaujos savām sajūtām. Un tās man saka – es vēlos tikai mieru, dzīvi bez stresa, visām peripētijām. Ja šajā ceļā vēl gadīsies kāds pretējā dzimuma pārstāvis, jauki, ja ne – neuzskatīšu sevi par zilzeķi, nenormālu vai frigidu, tātad man to nevajag. Es gribu smaidīt aiz labsajūtas, gribu dzīvot nevis attiecību d\eļ, bet tā, lai justos skaisti savā dzīvē. pašlaik tiešām tā jūtos. neviens nav mani uz šo brīdi kaut gan nesen piečakarājis vai sāpinājis, nav man rūgtuma uz pretējo dzimumu, kaut gan esmu gan pamesta, gan piekrāpta. Es ļauju sev pašai izvēlēties, kā gribu dzīvot. Un vēl – laime jau nav tikai vīrietī.

  9. ai, cilveekiem vienkaarshi negribaas uznjemties atbildiibu, taapeec arii nav miilestiibas liidz muuzha galam un visa cita taa skaistaa. Visu taa pa virspusi pagraabsta un dziivo nost.

Komentēt Ilziite Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.