Dāvids. Lasu grāmatas un ar pirkstiem no burciņas neēdu

Pēc ilgākas klusēšanas ar presi atkal runā skandalozais modes mākslinieks Dāvids. Lai uzzinātu, kur Dāvids tik ilgi slēpies, kādi ir viņa šā brīža plāni un vai atkal top kāds pikants pārsteigums Dāvida stilā, pie mākslinieka ciemos devās arī espati.lv. Saimnieks cienā ar pašceptu rabarbermaizi, stāsta par darba pieredzi Ķīnā, plāniem atvērt savu veikalu Latvijā un atklāj pārsteidzošus faktus par Dāvidšovu.

Visi runā par tavu atgriešanos. Biji kaut kur aizbēdzis?
Nē, es brīnos, kas to uzrakstīja, ka esmu no kaut kurienes atgriezies. Kamēr kārtoju lietas Ķīnā, es šad tad uz Latviju atbraucu. Tagad arī esmu Latvijā. Tas, ka es nelīdu presē un neapmeklēju kaut kādus vājprātīgus pasākumus vai neļāvu sevi fotografēt, nenozīmē, ka manis šeit nav. Es vienkārši negribēju nekur publiski rādīties. Kāpēc man būtu jāsniedz intervijas, ja es neko nedaru, vai jāapmeklē stulbas ballītes ar Sončiku un jāpublicējas kopā ar citām lielu pupu īpašniecēm? Ja tie ir vienīgie viņu sasniegumi – uz priekšu! Man publicitāti nevajadzēja, un es nerunāju. Tagad es atveru veikalu un sniedzu intervijas –  strādāju publicitātei. Vāvuļot tāpat vien, izrādot sevi, man nebija nepieciešams, un arī agrāk tas nemaz nav bijis mans pašmērķis. Publicitāte vienmēr bijusi saistīta ar darbu.

Ir zināms, ka tu esi uzsācis apģērbu ražošanu Ķīnā. Kāpēc izvēlējies tieši šo valsti?
Ķīnā es jau biju strādājis pirms vairākiem gadiem. Taisīju apģērbu Aerodium, pastrādāju fabrikā, redzēju, kā tur viss notiek un ka nav tik traki. Galvenais, tur strādāt ir daudz vieglāk nekā Latvijā, tāpēc arī izvēlējos Ķīnu, un kur gan citur varētu būt labāk? Bet Ķīna ražošanas ziņā it nemaz vairs nav lēta.

Pastāv uzskats, ka mums no Ķīnas tiek sūtītas nekvalitatīvas preces.

Ko pasūta, to arī Ķīna ražo. Ja cilvēki pasūta mēslus, tad mēslus arī dabūs. Ne jau Ķīna ir tā, kas tās preces eksportē, kāds taču tās importē! Uz Āzijas tirgu iet ļoti kvalitatīvs apģērbs, bet Ķīnai par mēsliem galva nesāp, ja pasūti par lētu naudu, tad tādas preces viņi arī saražo. Tāpēc arī šāds viedoklis par Ķīnu. Vai tad itāļi ir labāki? Kādi ir itāļu apavi? Pastaigāsi mēnesi, un izjūk. Ķīnā es varu saražot ļoti kvalitatīvu preci, un arī attieksme pret darbu tur ir citādāka. Galvenais – tur ir tādas tehnoloģijas, kādu mums šeit nav. Latvija no tā visa ir atpalikusi gadus piecdesmit. Ja man vajag tieši šādas formas pogas, tieši šādā krāsā un tieši no šāda materiāla, tad es tādas arī saņemšu un jau pēc divām dienām. Kad es taisīju pogas ar savu dizainu Anglijā, tas man prasīja pusgadu un maksāja milzīgu naudas summu. Ķīnā tas notiek ātri, maksā neatsverami lētāk un kvalitāte ir ļoti augsta.

Runājot par tavu veikalu, kad esi paredzējis to atvērt un kas ir tavs potenciālais klients?

Tas varētu būt pircējs vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Apģērba dizains būs diezgan mierīgs, konservatīvs, britu stilā. Cenas mērenas. Dārgāki būs tikai adījumi. Redzēsim, cik ātri lietas tiks sakārtotas, bet veikalu plānoju atvērt jūlijā. Domāju, ka viss būs kārtībā.

Kāpēc vispār izdomāji atvērt veikalu Latvijā?
Tāpēc, ka ir jāpalaiž pilotveikals. Tūlīt tiks atvērts arī veikals Krievijā, bet Latvijā pirmo veikalu atvērt tomēr ir lētāk. Esmu jau saklausījies dažādus spriedelējumus par šo tēmu un arī lasījis, ko par mani domā. Godīgi sakot, mani aizskar to cilvēku viedoklis, kuri mani nepazīst, nezina, ar ko es nodarbojos, un vispār vēl neko nav redzējuši. Varu saderēt, ka viņi nav apmeklējuši arī nevienu manu modes skati, bet viņiem jau ir viedoklis, ka es ražoju sūdus un parpalas. Tas, ka es nestāstu, kas ir mani klienti, nenozīmē, ka nekvalitatīvi strādāju. Vai tiešām tās astoņas starptautiskās godalgas 45 un vairāk dizaineru konkurencē, starp tām pat Grand Prix, esmu dabūjis par skaistām acīm? Un tās ir citas valstis, kur mani neviens nepazīst kaut vai kā televīzijas cilvēku – Dāvidšova vadītāju. Es domāju, ka nievājoši izteikties var tikai tumsoņi. Darba viņiem nav, ir dusmas uz visu pasauli un tad vajag izlādēties. Man, atšķirībā no viņiem, viss ir kārtībā. Man ir arī pārmests – kāpēc es slēdzu savu modes namu, bet, ja uzņēmums nav rentabls, to slēdz. Un no tā nevajag pūst ziloni, gribu – slēdzu, gribu – veru vaļā. Un tie bļāvēji – ko viņi paši ir atvēruši un kam darbu iedevuši? Ģērbieties savās itāļu lupatās un nepērciet pie manis, ja nepatīk. Starp citu, pasaulē nekur tā neģērbjas kā Latvijā. Sievietes izskatās pēc ielas meitām, tāpēc arī ārzemnieki uz šejieni brauc un domā, ka katrs skuķis ir pērkams. Tādās spīguļiem apšūtās lupatās tiešām staigā tikai pērkamās sievietes un totāli provinciāļi. Latvija šajā ziņā ir ļoti provinciāla valsts. Ja kāds ir izdomājis, ka mēs esam mazā Parīze, tad jāsaka krieviski – maļinkij Pariž un maļinkiji parižaņi.* 

Spriežot pēc taviem panākumiem, arī citās zemēs latviešu dizainerim tomēr ir izredzes kaut ko sasniegt.
Valdis Zatlers ir mazas valsts prezidents, bet, kad viņš aizbrauc uz samitu, viņu tik un tā uztver kā prezidentu. Man ir bijis savs televīzijas šovs, Latvijas lielākajā laikrakstā esmu taisījis iknedēļas intervijas, vadījis radio pārraidi kopā ar Egīlu Zariņu, nerunājot jau par modes skatēm un konkursiem, un tad, kad es parādu savu CV, kas it nemaz nav izgudrots, attieksme ir adekvāta. Bet esmu jau teicis, ka pēdējā laikā nesaku, ka esmu no Latvijas, jo mūsu vietējais Borats Slakteris ar savu nothing special ir atstājis diezgan spēcīgu iespaidu uz pasauli. Bet vispār nav nozīmes, no kurienes tu nāc. Vai nu tev ir idejas, vai arī tev to nav, un cauri. Tādas mazas valsts kompleksiņi ir jāatmet. Ja tevi moka šaubas – ko tad nu es, ko tad nu man, tad tā arī dzīvo nost. Es netaisos sēdēt un vaimanāt, ka ir sūdi. Iet mani labākie gadi, tāpēc mēģināšu un darīšu. Tas attiecas arī uz veikalu. Mēs esam ražotāji, tas nav kupi – prodai **, kā mums te Latvijā notiek, kad kāds kaut ko kaut kur nopērk, pārdod un uzvārās. Tie laiki ir beigušies. Beidzot jāsāk ražot. Nauda ir jāiegulda, un nevar gaidīt, ka šodien investēšu un rīt jau saņemšu peļņu. Man arī nevajag uzvārīties par četrsimt procentiem. Nekas nenotiek vienā dienā. Un visi tie salašņas, kuri ir kaut ko noprivatizējuši un pārdevuši, viņi vairs nezina, kā nopelnīt, jo tas vairs nestrādā.

Klausoties tevī, šķiet, ka tiešām nekas nav neiespējams, bet, kāpēc tik bieži latviešu mākslinieki sūdzas, ka viņiem nav perspektīvu?
Jaunie mākslinieki parasti domā, ka diploms, kas viņiem droši vien grūti nācis, ir svarīgākais uz pasaules. Nu, labi, beidz savu akadēmiju, sēdi savā pagrabā un esi mākslinieks. Paiet gadi, un neviens viņus neievēro, bet Dāvids slikts, jo rādās presē. Kas tev liedz? Izdomā kaut ko tādu, lai par tevi rakstītu. Latvijā augstākā izglītība ir katram otrajam, bet vai tāpēc tu kaut kas esi? Strādāt vajag. Jādomā, kā sevi pasniegt, kā sarīkot to skati. Un vai tad pie mums akadēmijā tā ir izglītība? Pasniedzēja ir tantuks, kurš kādreiz strādājis kinostudijā par kostīmu mākslinieci, dzīvē nav uztaisījusi nevienu kolekciju un nerunā angliski. Ir jāmācās domāt, fantazēt, nevis šūt. To darbu izdarīs šuvējs, bet tev ir jārada idejas. Man šī diploma nemaz nav, bet man ir liela pieredze gan ražošanā, gan ar lielajiem korporatīvajiem klientiem, kas ir, piemēram, Hotel Bergs, Aizkraukles banka, Kabuki u. c. Par saviem privātajiem klientiem es publiski neizsakos. Ja viņi vēlēsies, paši par mani runās.

Tu esi bijis skandalozā Dāvidšova sarunu vadītājs. Tagad, kad šis šovs beidzies, vai vari atklāt, cik daudz no tā visa bija tevis paša radīts?
Es biju šā raidījuma vadītājs. Teksts gluži priekšā man uzrakstīts gan netika, bet vadījos, protams, pēc scenārija. Pie šā raidījuma strādāja ļoti liela cilvēku komanda. Redaktoru vien bija astoņi, kuri arī domāja tēmas un meklēja viesus. Ir bijuši pat tādi kuriozi, ka man pārmet necienīgu izturēšanos pret kalponi Grietu, kura ir aktrise un ar kuru runāju tā, kā to paredzējuši raidījuma veidotāji. Bija cilvēki, kuri tiešām domāja, ka viesus uzņemu savā dzīvoklī, nevis studijā, un jautāja, kur es pa to laiku, kad man māja pilna ar viesiem, lieku savus bērnus.

Tu teici, ka beigu beigās tevi šā šova zīmogs nomāca. Kāpēc vispār piekriti kaut ko tādu darīt?
Redzi, kad paraksti līgumu, ka vadīsi šovu, pēc tam celt pretenzijas ir stulbi, jo galu galā par to man maksāja labu naudu. Es to uzskatu par profesionalitāti – tev liek, un tu izdari to, ko no tevis prasa. Beigu beigās gan bija traki, skolā sāka apsaukāt bērnus, un cilvēki ķengājās pat uz ielas, tāpēc arī aizgāju. Bet, runājot par pašu šovu, tagad varu atklāt, ka nebija ieteicams runāt paplašinātos teikumos un lietot svešvārdus. Mēs taču pēc raidījumiem varējām redzēt datus, kas mūs skatās, vecumu, izglītības līmeni, tautību, dzimumu. Un šie raidījumi tika pieskaņoti mūsu skatītājam. Ja cilvēki kā traki skatījušies raidījumu par pakaļām, tātad viņi par pakaļām grib dzirdēt. Un, ja man pēc tam pārmet – fui, kā tā var, tad man jāsaka, bet, mīļie, jūs taču skatījāties. Bija pat tāds gadījums, ka dažus raidījumus par attiecībām ģimenē sponsorēja Labklājības ministrija. Ja kāds domā, ka esmu slims un nenormāls, viņam ir tādas tiesības. Bet, ja par šiem jautājumiem nerunā, tas nenozīmē, ka tie nepastāv. Sākumā, kad cilvēki komentāros rakstīja, cik es esmu slims un nenormāls, pats vienubrīd piesēdos un rakstīju: „Dāvids – princis, Dāvids – princis”, lai cepas. Bet tagad, kad jau labu laiku esmu no tā prom, mani atkal aizskar, ja kāds kaut ko tādu raksta, jo Dāvidšovs nesen tika rādīts atkārtoti, man nezinot, bet man ar to vairs sen nav nekāda sakara.

Vai bija arī tādas lietas, kas tevi pašu šokēja?
Visus šos cilvēkus meklēja redaktori. Es ar viņiem pirms raidījuma nekad nerunāju. Mani šokēja govju izmantotājs no Vilces. Es sākumā domāju, ka mani kāds no redaktoriem nes cauri, jo, kā jau teicu, man nebija teksta, kur varētu ieskatīties. Raidījuma uzbūve vispār bija tāda, lai šie cilvēki mazliet uzvilktos un atraisītos, man arī daudzus ir gadījies pieķert melos. Kad cilvēks sadusmojas, viņš var atklāt dažādas negaidītas lietas. Skatītājs jau redz, ka viss notiek pa īstam. Un diemžēl par to govju puisi tā bija pilnīga taisnība. Vēl mani šokēja kāda meitene, kura stāstīja par savu ģimeni, kurā viņi pieņēmuši audzināt bērnus un pēc tam atdevuši atpakaļ bērnunamam kā tādus suņus. Pēc raidījuma šī meitene draudēja, ka iesūdzēs mani tiesā par to, ka esmu no viņas šādu atzīšanos izvilinājis, bet tā bija viņa pati, kura to atklāja. Biju jau pieradis, ka Dāvidšovu ik pēc pāris dienām kāds grib sūdzēt tiesā.

Cilvēkiem vienmēr paticis trīt mēles par tavu seksuālo orientāciju un izteikt minējumus arī par tavu ģimenes dzīvi. Vai šajā ziņā vari iepriecināt lasītājus ar sensacionāliem paziņojumiem?
Ar sievu esam kopā jau divdesmit gadus. No preses uzzināju, ka it kā taisos šķirties. Biju izbrīnīts, no kurienes vispār tādas runas radušās. Jā, un man ir arī bērni. Nāksies apbēdināt tos, kuri domā, ka dzīvoju kopā ar puisi. Tā kā šajā ziņā man nav ar ko iepriecināt. Arī nekādu ilgas kopā būšanas noslēpumu man nav. Es vispār to neanalizēju un par to nedomāju. Esmu laimīgs, ka tā ir mana sieva, un mums kopā ir jauki.



Ko Dāvids dara tad, kad nebrauc uz Ķīnu un nekārto savas veikala lietas?
Neko. Pļauju zāli, stādu siltumnīcā tomātus, audzēju kartupeļus, taisu bērniem ēst, pieskatu savus kustoņus. Man ir kaķis un divi suņi. Es labi gatavoju, protu uztaisīt arī suši. Kas tas par veci, kurš nemāk taisīt ēst? Kādā intervijā lasīju, ka Sončika savam bērnam tikai griķus prot uzvārīt. Ja ar to ir jālielās, man šermuļi skrien caur kauliem. Es arī pieņemu klientus, bet pats izvēlos, ar ko gribu strādāt. Neesmu dārgs, bet izvēlīgs, jo neņemu tādus cilvēkus, kuri man nepatīk. Ir bijuši gadījumi, kad atnāk cilvēks un sīki pastāsta, kādu kleitu viņš grib, ko kurā vietā pielikt, kur ko piešūt. Ko tad tu nāc pie manis? Ej pie šuvējas, un tā tev uzšūs, ko un kā gribi. Ko tad es te varu izdarīt, rociņu paturēt? Ja klients pie manis atnāk, es pēc tam arī nesu atbildību par to, kāds viņš izskatīsies. Ja es lieku iekšā savu birku, es zinu, par ko atbildu. Bet, ja cilvēks izskatās pēc cūkas, es negribu, lai viņš stāsta, ka bijis pie Dāvida. Ir jau visādi brīnumi ne tikai modes pasaulē, un cilvēku fantāzija ir neizdibināma. Piemēram, aizejiet operā uz Karmenu. Salašņu diskotēka. Viens nabaga cilvēks ņēmis un apmierinājis savas ambīcijas, un neviens viņam nevar pateikt, ka tas ir ārprāts. Kopā ar draudzeni, bijušo kultūras ministri, terorizē Latviju ar kaut kādiem apšaubāmiem priekšnesumiem. Par to, ka šīs viesizrādes Maskavā izsvilpa, par to jau neviens neraksta.

Tu agrāk biji televīzijas, radio un avīzes cilvēks. Vai nagi neniez atkal darīt ko līdzīgu?
Es jau domāju, ka varbūt jāpieķeras Latvijas kultūras dzīvei. Es kā nekā arī esmu skatītājs un uzskatu, ka kultūra jāpasniedz tā, lai es kā parasts skatītājs to saprastu. Jau pirms pāris gadiem 100 grami kultūras man piedāvāja izteikt savu oponenta viedokli par notiekošajām kultūras aktualitātēm, bet tolaik man bija līgums ar TV5. Galu galā, ja izrāde ir sūds, tad tā arī ir. Kādam tas taču ir jāpasaka. Daži labi aktieri un režisori ir iesēdušies savās siltajās vietiņās un sevi atražo. Tie bezgalīgie formas meklējumi jau arī apnikuši. Tādu īstu teātri neviens vairs nevar uztaisīt, visu vajag sapīt tā, ka nekas nav saprotams. Un tikko tu kaut ko nesaproti, tad esi jefiņš, tev taču ir plakana domāšana. Bet es tiešām lasu grāmatas un ar pirkstiem no burciņas neēdu. Vienreiz es varu skatīties „O, nesapratu, bet laikam tur tomēr kaut kas ir”, bet, ja tā ir regulāri? Un vēl – ko var cepties? Es aizeju uz teātri, tur visi cepas, aizeju uz darbu, tur arī cepas, ieslēdzu televizoru, atkal cepas. Nu, cik var! Principā tu nodzīvo savu mūžu cepoties. Es gribu dzīvi baudīt, jo rit mani labākie dzīves gadi.



Esmu dzirdējusi, ka tev brīžiem izsprūk tādas kā devīzes, piemēram, nekad nepīties ar neveiksminiekiem.

Zini, izklausās nežēlīgi. Bet tā tas ir, jo, kad man iet slikti, ar mani arī neviens negrib pīties. Tiešām, ar neveiksminiekiem nevajag pīties, jo tas pielīp. Tu jau tāpat nevari cilvēkam palīdzēt, ja viņam neiet, cilvēkam pašam ar to jātiek galā. Tad, kad es nekur nerādījos un nesniedzu intervijas, man arī vairs neviens nezvanīja. Visi domāja, ka man iet slikti, dzīvoju ārzemēs un ciešu badu. Agrāk man bija iemīļots teiciens – izliekos par beigtu lapsu. Tas nāk no tās pasakas, kur zemnieks paņēma savā zivju vezumā lapsu, kura izlikās par beigtu un pēc tam savāca visas zivis. Bet vispār jau Dieviņš dod visu, viņš ir pilnīgi traks, jo tiešām dod, bet cilvēki taču ir stulbi, viņi tam netic un grib visādas muļķības, visbiežāk to, kas ir kaimiņam. Bet vajag padomāt, vai tev to vispār vajag? Lielākā daļa nemaz īsti nezina, ko grib. Vienu dienu tu gribi to, otru – šito. Dieviņš sāk darīt, bet, ko tad viņš var izdarīt? Un vēl – tu taču drīksti gribēt, no gribēšanas jau nekas ļauns nenotiek. Ja cilvēks no malas klausās, arī manas idejas šķiet plānprātīgas, bet viss, ko es vēlos, man piepildās. Tikai jādarbojas un jāiet uz to.


* mazā Parīze un mazie parīzieši (no krievu val.)
** pērc un pārdod (no krievu val.)

Saistītie raksti

46 komentāri
  1. Man jau vins sen patika – paskarbs, ar labu dzives skolu, tieshss un ar ambicijam!
    Paldies, lieliska intervija! Guvu iedvesmu!

  2. Šis jau izklausās sakarīgi. laikam tiešām, ja nevajag skandālu, tad arī skandāla nav. Es teiktu ļoti atklāti un arī precīzi.

  3. Dāvids vienmēr paticis. Reāls čuvaks.Dāvidam noteikti jādodas atpakaļ televīzijā, jācep raidījums vai kas taml. jākaitina tie ķip glamourous pūšļi un visādi šleserveidīgie hehe. bet to jau viņš tāpat dara ar savu darbu un attieksmi pret dzīvi, paldies Dāvid!

  4. Izlasīju interviju vienā rāvienā. Jāsaka, ka paskatījos uz Dāvidu savādāk. Ja līdz šim uzskatīju viņu par lecīgu un iedomīgu, tad tagad mans iespaids ir mainījies- patiesībā cilvēks ir ļoti domājošs un ar savu viedokli. Vairāk tādus cilvēkus Latvijā un mums ies stipri labāk!!! Dāvid, veiksmes Jums!

  5. oi, Dāvid, vēl gribēju jums ietekt veidot blogu, ja to vēl nedarat… nu par visu ko : modi, kultūru, dārzkopību – nu kas pašam patīk. Domāju, būtu baigi interesanti!

  6. Reti sakariga intervija ar “skandalozo” Davidu. Velreiz pierādās kā mūsu dzeltenie mēdiji ir ienteresēti atspoguljot cilvekus kā klaunus, savācot maksimalu daudzumu ķengu komentarus. Cilveks vienkarši kaut ko dara un runā ko domā – cepuri nost. Lai veicas!

  7. Njā, cilvēks ar SAVU attieksmi pret dzivi un lietām un par to vien ir cieņas vērts!
    Veiksmi jaunā veikala atvēršanā, varbūt beidzot ko tiešām interesantu arī te varēs iegādāties.
    Veiksmi darbos, Dāvid!

  8. David!!!Tu esi vienreizejs!!! Un par to cepshanos…tas ir latvieshu asinis-nesaprotami, bet cepjos :)))))

  9. David, cilveki par tevi neko sliktu nedomaa, necepies pats! 🙂 Un veiksmi it visaa, ari turpmaak! 🙂

  10. Arī no šīs intervijas dzeltenajiem būtu, ko izvilkt, bet tur jau tā lieta, ka reti, krš saglabā kopējo kontekstu. Un izrādās, ka briesmonis ir uzpūsts 🙂

  11. Kukaranei ir nenormals keriens!!! Kas to butu domajis, ka si beibe ir spejiga uz sadu rakstsanu! 🙂

  12. Paldies par interviju! Viens sakarīgs cilvēks, tā domāju un arī turpināšu domāt. Lai veicas Tev, Dāvid! ;)))

  13. nu vnk unikals cilveks,neko pilikt neko atnjemt,malacis.un visa si dzives uztvere,ta vin gribetu kadreiz ar vinju dzive par kko padiskutet:)

  14. Lecīgs jau baigi, bet tā laikam vajag! Izskatās ka vairums latviešu vīriešu to vien spēj kā internetā anonīmas lamas rakstīt, mājās tēlo kārtīgos ģimenes cilvēkus. Davids runā kā ir, turklāt neslēpjas. Kaut citiem tavu drosmi. Labprāt ar tavu viedokli iepazītos vēl kādā rakstā.

  15. Protams, paldies Dāvidam par neizlikšanos! Citādi uz āru: pai-pai, labiņais, privātajā dzīvē: briesmonis! Visai izplatīta parādība, starp citu.

  16. viens no feinaakajiem un normaalakajiem cilveekiem LV! vot taadu vajadzeetu politikji-who take it easy!
    Mna patika par Akadeemijas tantuku,un par Lv Boratu! un iisteniiba no shii cilveeka var nozagt ljooti daudz domu graudus.taa kaa nav ko beedaat, un vaimanaat-gaazi griidaa un viss buus ok!

  17. Nu, kapēc nevar vairāk šādas intervijas, kur cilvēki runā normāli nevis tikai klišejās? Laikam tāpēc, ka nav tik daudz to cilvēku ar atšķirīgāku domāšanu kā pelēkajai masai.. žēl, bet labi, ka vismaz ir Dāvids, kas nebaidās pateikt kaut ko “kreisu”.. Veiksmi tev!

  18. mani gan šis raksts īpaši nesajūsmināja, bet veikalu gaidu! tiešām sakārojās kādu labu apģērba gabalu ar DĀVIDA birku!!!

  19. man vienmēr Dāvids ir paticis, jo nebaidās teikt, ko domā un neliek sevi sabiedrības rāmjos! Vienīgi reizēm par daudz kriticisma, kaut ar visu to no viņa staro pozitīvisms 🙂

  20. Fantastiska intervija!
    Negribās liekus vārdus teikt, bet raksts iedvesmo un liek aizdomāties par dažādām aktuālām tēmām gan personīgajā dzīvē, gan arī sabiedrībā.
    Liels paldies! Visu cieņu Dāvidam un atsevišķi paldies Martai! 🙂

  21. Jā, tiešām kāpēc nekur nav norādes uz Davida mājas lapu – būtu ļoti interesanti paskatīties

  22. Ljoti patikams cilveks.. citadi man jau vienam likas, ka tas sviests, kas stav pie koijotiem ar silikona pupiem ir maklsigs sudu musu veidojums.. dziviba ir laimigajos nevis feikajos botos!!!

  23. Recīgs čalis – ko lai saka, tā tik turēt! dažkārt der pabakstīt to mūsu sabiedrību ar kādu asāku vārdiņu – lai neguļ

  24. Prieks lasīt tādas intervijas! 🙂 Un izrādās, ka espati lasa tik daudz sakarīgu cilvēku, atliek vien piekrist labajiem vārdiem. Noteikti apmeklēšu jauno veikalu, un tad jau redzēs, tagad bieži nākas piedomāt par cenu. Bet ko esmu sapratusi, labāk vienu labu apģērba gabalu, nevis desmit tādus ko tāpat vēlāk nenēsā. Veiksmi!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.