Cik SKARBS, tik MĪĻŠ – Samantas Tīnas SKARABEJS

Samantas Tīnas krāsainā un piesātinātā dzīve jau piecus gadus tiek dalīta ar čivavas šķirnes suni – Skarabeju! No Skarabeja ceļa pie Samantas līdz lielākajām blēņām un spilgtākājiem pārdzīvojumiem – iedvesmojoši!

Kāds bija Skarabeja ceļš pie Tevis?
Tas bija OKartes akadēmijas šova laikā. Tā kā es ļoti vēlējos suni, tad sev apsolīju, ka ja šovā uzvarēšu, tad sev viņu nopirkšu-uzdāvināšu. Tā nu sanāca, ka uzvarēju! Skarabejs ir tāda kā zīme, atzīme pēc šova saistībā ar manu karjeras sākumu.

Kādēļ izvēlējies tieši čivavas šķirnes sunīti un, kā tikāt pie vārda?
Tā kā dzīvoju dzīvoklī nevis mājā, tad noteikti gribēju kompaktu, mazu sunīti, kuru varu ņemt arī visur līdzi. Suni, labāko draugu, mēs katrs izvēlamies pēc saviem apstākļiem, nevis mēs pielāgojamies sunim ar telpu un vidi. Tāpat, es negribēju mazu trīcekli, kurš no visa baidītos. Un no tā visa metiena, Skarabejs bija visdruknākais un viņš bija tas, kurš pienāca pie manis pats klāt.

Vārdu esmu izvēlējusies tieši šādu – lai man būtu savs talismans (Skarabejs – no latīņu valodas nozīmē visēdāju vaboļu dzimta. Senajā Ēģiptē Skarabeja veidā tika izgatavoti amuleti). Parasti šiem šķirnes suņiem tiek doti vārdi – Gucci, sushi, dolče gabana u.t.t. Bet es gribēju nopietnu vārdu ar nozīmi. Tā nu es ilgi un dikti pētīju, meklēju vārdus līdz uzgāju vārdu Skarabejs. Jā, citi man jautāja, kāpēc, jo tas taču nozīmē – vabole! Bet nē, Skarabejs nozīmē veiksmes un laimes talismans Ēģiptē. Šie skarabeji ir kultūras neatņemama sastāvdaļa, nacionālais simbols. Man pat ir dažādi piekariņi skarabeju veidā, ko draugi atveduši no ceļojumiem.

Kāds Skarabejs ir pēc rakstura?
Kā jau skrejvabole! Un, kā saka – kāds saimnieks, tāds suns, jo viņam tik tiešām ir mans raksturs. Ir lietas, ko viņam nepavisam nepatīk darīt. Piemēram, iet pie daktera. Kad esam aizgājuši, tad dekterim jau viss ir skaidrs – Skarītis atnācis, tātad būs vajadzīgi trīs ārsti. Viens liks uzpurni, viens uzvelk metāla cimdus un tur viņu, trešais griezīs nagus. Skarabejs mēdz būt patiešām skarbs. Viņš nav trīceklīgs un bailīgs. Un viens gan – mani viņš ļoti aizstāv un neļaus nevienam darīt pāri.

[BANNER]

Bieži kopā esat redzami publiskajā telpā. Kā Skarabejs jūtas un uzvedas sabiedrībā?No sabiedrības, fotoaparātiem vai kamerām Skarabejam nav bail. Pie tā visa viņš ir pieradis un jūtas labi. Agrāk ņēmu līdzi arī uz koncertiem, bet viņš izpelnījās to, ka vairs neņemu, jo viņam patīk man dziedāt līdzi. Un tiklīdz viņš izdzird manu balsi, tā sākas gaudošana līdzi!

Kā Tev pašai liekas, vai savas aizņemtās ikdienas dēļ Tev pietiek pietiekami daudz laika, ko veltīt sunim?
Vienmēr jau tā laika varētu būt vairāk. Un citreiz, ka ilgāk neesmu bijusi mājās, viņš to ļoti izrāda. Un to viņš dara ļoti nepatīkamā veidā, piemēram, neejot uz savu tualeti, bet demonstartīvi visu dara istabas vidū. Vai arī smuki aiziet uz manu ģērbtuvi un norauj visas manas drēbes lejā. Es to visu ļoti labi saprotu, bet, diemžēl, es viņu pilnīgi visur nevaru paņemt līdzi. Atnākot mājās, lai arī esmu nogurusi, mēs paspēlējamies, tomēr tas laiciņš viņam liekas par mazu. Man vajadzētu ķerties klāt saviem darbiem, bet Skarītis skatās un tā kā jautā, kāpēc tagad ar mani vairs nespēlējies! Mēs ik pa laikam braucam uz laukiem, kur viņam ir iespēja izskrieties un izdauzīties. Un tad parasti pēc šāda veida atpūtas, viņam arī ir jāatpūšas. Kad atbraucam atpakaļ mājās,viņš ir noguris un kādas trīs, četras dienas mierīgi noguļ.

Kādas ir lielākās nepatikšanas, ko Skarabejs sastrādājis?
Ir tā, ka es esmu ļoti liela kurpju fanāte. Bet labākais ir tas, ka manas kurpes viņš neaiztiek. Vienreiz, kad nebiju ilgāku laiku mājās, viņš bija ticis manā ģērbtuvē un nedaudz iegrauzies vienā kurpē. Viņš laikam zin, cik man kurpes ir svarīgas un zināja, kā savu neapmierinātību parādīt. Viņš grauž citu kurpes, īpaši, kad viņam kāds nepatīk. Reiz bija gadījums, kad biju aizgājusi uz sporta zāli un atstāju Skarabeju pie draugiem. Pēc laiciņa, draudzene man zvana un prasa ”Tu zini, ko viņš izdarīja? Sagrauza manas tikko tik un tik vērtās kurpes!”

Tāpat, viņš ļoti labi māk parādīt, ja viņam kāds nepatīk citā veidā. Kā piemēram, ir daži mani kolēģi, kuri Skarabejam nu nemaz nepatīk. Kad mēs aizbraucam ciemos, viņš klusi un nemanāmi prot ielavīties guļamistabā, apčurāt viņam spilvenu un tad priecīgs, luncinot asti, iznāk no guļamistabas. Tad viņš pienāk pie manis un viņam pilnīgi sejā ir rakstīts, ka viņš man saka „Tu nevari iedomāties, ko es tikko izdarīju! Tas bija tik forši!” Pēc kāda, laiciņa no kolēģa dzirdu dusmīgu: „Samanta…?” Protams, man tajā brīdī ir liels kauns, bet reizē arī smiekli nāk.

Vai tu atstāj Skarabeju pieskatīt arī citiem?
Mana mamma viņu ir pieskatījusi, tomēr pārāk priecīga viņa par šo pienākumu nav. Es nezinu, kāpēc, bet tieši pret manu mammu viņš mēdz palikt diezgan nejauks. Iespējams, ka tā ir kaut kāda bērnības trauma. Jo tad, kad es viņu biju tikko nopirkusi, es aizbraucu studēt uz mūzikas skolu Anglijā un tos trīs mēnešus Skarabeju atstāju pie mammas. Viņš manai mammai kož, mamma nevar aiztikt ne manas mantas, ne arī man pieskarties. Piemēram, kad es guļu, mamma manā istabā ienākt nevar, jo Skarabejs uzreiz sāk rūkt. Viņš mani ļoti sargā.

Kā tev lieks, ja Skarabejs prastu uz brīdi runāt, ko viņš Tev pavisam noteikti pateiktu?
Ir reizes, kas es ar viņu runājos un viņš uz manis skatās ar ļoti skumīgām acīm. Viņš noteikti gribētu būt vairāk kopā ar mani un gribētu nākt man līdzi. Es esmu uzņēmusies atbildību un rūpes par viņu. Bet, braucot uz koncertu, es nevaru uzspiest to visu arī citiem. Es nevaru visai pavadošajai grupai tagad pateikt, ka man būs mašīnā suns un man vienalga, ko jūs sakāt. Varbūt kādam ir alerģija, varbūt kādam vienkārši suņi nepatīk! Bet Skarabejs ir tāds, kurš mierā nenosēdēs. Viņš gribēs pie visiem iet klāt, spēlēties, draudzēties.

Skarabejs, tāpat kā es, ļoti agri ir kļuvis patstāvīgs. Es zinu, ka man nav problēmu atstāt viņu mājās un es pat esmu mierīgāka, kad viņš ir palicis te, majās, nevis, kad esmu iedevusi viņu kādam pieskatīt. Šeit viņš ir savā vidē ar savām mantām.

Vai neplāno vēl kādu sunīti iegādāties?
Es par to esmu bieži domājusi, bet nē. Man jau tagad sāp sirds, ka es nevaru viņam veltīt tik daudz laika kā gribētos. Es saprotu – būtu otrs sunītis, viņiem abiem kopā būtu interesanti. Bet šeit mums ir otra alternatīva. Mana drauga vecākiem ir tāds pats suns. Un, kad aizbraucam uz laukiem, tad viņiem ir iespēja izspēlēties, izskraidīties.

Kādi ir Skarabeja iecienītākie našķi?
Viņš varētu ēst pilnīgi visu – gan, to kas kustas, gan nekustas. Jau no bērna kājas viņam ļoti garšo vistas fileja. Atceros, kad agrāk no rītiem cēlos un tā kā mazam bērnam ar blenderi visu smuki sablenderēju. Dzīvnieks paliek dzīvnieks un viņam instinktos ir tas, ka vajdzīga gaļa. Es viņam nedodu parasto ēdienu, ko paši ēdam un arī, kad kāds nāk ciemos, visiem pasaku, ka šim sunim neko dot nedrīkst. Viņš, protams, zin pie kuriem ir vērts iet un kaut ko prasīt un pie kuriem nav. Pie manis, piemēram, viņš zin, ka nākt klāt ir bezjēdzīgi, toties pie manas māsas gan.

Kas ir manījies līdz ar Skarabeja ienākšanu Tavā dzīvē?
Protams, atbīldības sajūta. Es esmu atbildīga par visu, kas notiek ar viņu un atbildīga par sekām, kas notiek pēc kādām Skarabeja rīcībām. Nevar domāt tā, ka, ja man ir suns un viņš kaut ko sliktu ir izdarījis, tad tā nav mana atbildība. Tā nav, jo es kā viņa saimniece esmu atbildīga. Man ir kāds par ko rūpēties, kāds, kuram jāpērk ēdiens, jāved laukā un pie ārstiem. Tas viss ir jāatceras, jāievēro un nav iespējami kādi aizbildinājumi, kāpēc kaut ko neesi varējis izdarīt. Tā tomēr ir dzīva dvēselīte, par kuru Tev jārūpējas.

Ir dzirdēts, ka suns ir uzticamāks nekā cilvēks. Vai Tu tam piekrīti?
Jā. Suns, neatkarīgi no tā, vai būsi viņu sabāris vai nopēris, vienmēr būs blakus un paliks uzticams. Piemēram, Skarabejam ir tāds raksturs, ka mums pat ir krātiņš. Bet tomēr viņš joprojām mani mīl. Man vispār vienmēr ir bijis vairāk žēl dzīvnieka nekā cilvēka. Jo, kurš tad to lielāko ļaunumu nodra? Cilvēks! Lai cik tas jocīgi un nepareizi neliktos, bet mēs paši esam cēlušies no dzīvnieka, tomēr tagad lielu kaitējumu nodarām dzīvajām radībām! Ar medībām, piesārņojumu, ekoloģiju – mēs nodarām viņiem pāri. Dzīvnieki jau to ietekmēt vai izmainīt nevar.

Kādi ir spilgtākie kopā piedzīvotie notikumi?      
Es par Skarabeju vienmēr esmu ļoti uztraukusies. Agrāk, draugi teica, ka uzvedos tā itkā man mājās bērns būtu. Vienmēr ļoti pārdzīvoju, ka viņš te viens, mazs dzīvojās un es esmu prom. Un tad mēs pirmo reizi kopā devāmies uz jūru. Es sauļojos un viņš man bija pie siksniņas, blakus smiltīs spēlējās. Vēlāk, kad atbraucām mājās, nesapratu, kas notiek, jo Skarabejs nevarēja nokārtoties un visu laiku smilkstēja. Man sākās histērija, bija ļoti grūti skatīties kā viņš mokas. Braucām uz ātrajiem un tur viņam visu iztīrija. Bet teica, ka ja nebūtu laicīgi braukuši, tad Skarabejam palīdzēt vairs nevarētu. Viņš bija saēdies smiltiņas. Tagad, kad braucam uz jūru, acis no viņa nenolaižu. Es zinu, kāda bija toreiz tā sajūta un to piedzīvot vairs negribu!

Reiz arī bija atgadījums, kad Skarabejs man pazuda! Tas notika Ziemassvētkos, pie mammas Tukumā. Es atgriezos no koncerta un pretī nāca mamma – asaras acīs un saka, ka Skarabejs pazudis. Tie bija drausmīgākie Ziemassvētki, jo visi pie galda vakarā sēž un raud, suņa nav. Mēs viņu visur izmeklējāmies. Biju sacēlusi augšā presi. Cilvēki bija izlasījuši un atraduši viņu pilsētā, pie kluba. Rokās viņš nedevās svešiem, bet tiklīdz viņam tika teikts mans vārds, tā uzreiz uzņēma virzienu uz mājām. Tie cilvēki nāca līdzi un trijos naktī man viņš dubļains pārradās! Bijām tik laimīgi!

 
 
 
 
Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.