Saka, ka dzīve sākas ārpus mūsu komforta zonas – un tas tā ir. Katru dienu mēs rīkojamies pēc kādas shēmas, formulas – lielākā daļa darbību ir vairāk vai mazāk pierastas un paredzamas. Jā, tas liek justies ērti un dod savu drošības sajūtu, bet.. tas nav tas. Protams, varbūt lielākai daļai cilvēku ar to arī pietiek, bet ir tādi, kas raujās laukā, kas meklē ko jaunu, iespējas, izdevības, iespaidus, izjūtas.. Un īstenībā jau nevajag nemaz tik daudz – pietiek ar sīkumu, lai rastos stimuls mainīt ko vairāk. Kaut vai – mājās dodoties, izvēlēties citus ceļus, maršrutu, negaidīti pagriezties un iziet uz kādas vēl nezināmas ielas – doties nezināmajā. Jo visa dzīve jau ir kas nezināms, kas jauns, kas tāds, kas ir jāmāk pieņemt un baudīt, nevis gaidīt, kas notiks. Bet iet un darīt, riskēt.
Tas ir ērti – dzīvot pēc formulas – ir zināms, kas notiks, ir paredzamas darbības, notikumu secība – zūd esence. Nav tas asumiņš. Labi, varbūt Tev tas nav vajadzīgs, varbūt Tev liekas, ka viss ir labi, kā ir, bet vienā dienā var nākt tā apskaidrība, ka viss varēja būt citādāk, ka tomēr bija iespējas padarīt dzīvi krāšņāku.
Mēs pārāk bieži baidāmies sākt ko jaunu, jo šķiet, ka neizdosies, ka būs grūti un galu galā izlemjam, ka varbūt tomēr nav vērts, jo tāpat jau ir labi. Skaidrs, kādam ir labi, bet kāds sasparosies un mainīs. Cilvēki dzīvo kopā, jo baidās palikt vieni, vientuļi. Nemaina darbu, jo bail no kā jauna un vecais ir pierasts, lai arī cik apnicīgs. Pieķerās lietām, vietām, procesiem – jo tas viss ir pazīstams un ērts. Bet burvība slēpjas tajā, kas vēl ir nezināms. Kas ir ārpus „rāmīša”.
Šodien pat pēc mazliet neomā pavadītas dienas devos mājās un kārtējos reizi nolēmu nedoties mājup pa ierasto ceļu – tā vietā iemaldoties pavisam nepazīstamā ieliņā, izejot caur dažnedažādiem pagalmiem. Un mani aizrāva dažādas sīkas nianses – mazs dzīvespriecīgs puisēns, kas priecīgi lēkādams virzījās man pa priekšu, zaļas zāles placītis pie kādas mājas, vizbulītes, daudzkrāsaina mājas fasāde un saule, daudz saules gaismas mazajās ieliņās, kuras izstaigāju. Un tas bija tā vērts!
Nav vērts uzlikt sev robežas, ja tās Tevi nedara laimīgu un nesniedz gandarījumu. Ar laiku pie šīs atziņas nonāk daudzi. Un dzīve mums ir dota vienreiz – tas nav ģenerālmēģinājums – tas viss ir pa īstam. Kāpēc gan liegt sev iespēju gūt kaut vai mazus prieka mirkļus, bet katru dienu – ar sīkām pārmaiņām, kas iepriecina? Dzīve sastāv no daudziem lielākiem vai mazākiem riskiem, ir jāmāk un jāļauj sev tiem ļauties, jo būtībā jau katrs solis, katra darbība ietver sevī zināmu risku. Un kāpēc gan neriskēt, ja sirds saka, ka var un vajag?..
Uz priekšu dzīvē! 🙂
Cik bieži Tu atļaujies „iziet no rāmjiem”?
Es neskaitāmas reizes esmu domājusi tieši par šo pašu – par to, ka cilvēki vienkārši ir par slinku lai kaut ko mainītu, par slinku, lai piepūlētos un izdomātu nestandarta variācijas kādai situācijai. Arī mani pašu nomoka nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka es eju šo vieglāko, ierasto ceļu. Taču brīžos, kad kaut nedaudz cenšos izdarīt kādus citādākus, citiem neierastākus soļus, sanāk atdurties pret tik ļoti spēcīgi stingri izveidotajiem dzīves standartiem. Paši cilvēki tos ir izveidojuši, jo cilvēks jau pēc dabas ir ļoti slinka radība. Vienīgi no šīs puses raugoties man sāp, ka tajos brīžos, kad es cenšos “izrauties” no ikdienišķā, manu pa gaisu lidojumu pieplacina ikviena sīkākā ikdienas nianse, saskaroties ar šiem standartizētajiem ļaudīm. Un tad atkal pienāk brīdis, kad mani sevi gribot negribot ir jāiestūķē iekšā tajos dzīves standarta rāmjos…