Ciemos pie friziera Vlada Saveļjeva, frizētavā-bibliotēkā

Vai esi kādreiz bijusi frizētavā – bibliotēkā? Vai piedzīvojusi mirkļus, kad viss ir tieši tā, kā tam jānotiek, un tev tikai atliek nolemt – jā, daram! espati.lv devās ciemos pie kāda brīnišķīga cilvēka, kurš, neklausīdamies mediju skandinātajās negācijās un vēlēdamies radīt prieku saviem draugiem, Rīgā radījis kādu skaistu un iedvesmojošu vietu. Iepazīsties – viņu sauc Vlads Saveļjevs. Frizieris.

Ar Vladu tiekamies ap pusdienlaiku. Viņš steidzīgi ierodas ar velosipēdu un atvainojas, ka nokavējies – iepriekšējā vakarā jaunajā frizētavā – bibliotēkā noticis dzejas vakars, kurš nekādi nebūtu varējis beigties gulētejamajā laikā.
Ieejot
Melnajā knābī – tā sauc šo vietu – mans skatiens šaudās visapkārt – gaumīgs interjers, padaudz grāmatu, mīlīga šaurība – jūtams, ka šai tik nesen atklātajai vietai jau ir savs raksturs un dvēsele.

Viss sakrita vienā nedēļā
"Melno knābi man palīdzēja uztaisīt draugi”, stāsta Vlads. “Māksliniece Lita Liepa uzzīmēja logotipu, interjera dizaineres Inga Bermaka un Agnese Stabiņa radīja šo telpu interjeru. Vienas nedēļas laikā šeit man telpas piedāvāja Kristaps Epners, kura tēvam šeit ir dokumentālo filmu studija un kura ģimenei šī māja pieder.

Man piedāvāja telpu, tajā pašā nedēļā man meitenes1 teica: “Davaai, ņem, taisi – mēs tev uztaisīsim interjeru!” Un es jau sāku domāt – nu tiešām, tāda ideja, bet vajag naudu! Uzreiz tajā pašā dienā man piedāvāja aizdot naudu, ja tā man nepieciešama – gan ne banka, bet paziņas, jo man pašam nebija naudas, ko ieguldīt – nebiju domājis. Tajā pašā dienā manai mammai zvanīja brālis un teica, ka viņam pazīstama celtnieku brigāde meklē darbu – objektu. Un viss salikās – jā, ir objekts! Ja šādi viss ir sanācis, tad ir jātaisa! Viss tā savienojās.

Sanāk, ka tu nebiji pat pirms tam domājis, ka varētu uztaisīt savu frizētavu? Un te piepeši viss tā saslēdzās?
Jā, tieši tā. Vēl pusgadu atpakaļ man nebūtu ienācis prātā tādu lietu darīt. Bet viss atnāca īstajā brīdī, un es sapratu, ka vajag kaut ko mainīt. Pirms tam es strādāju frizētavā, bija forši kolēģi, īpašnieks arī labs, bet es sapratu, ka vai nu braucu prom, vai palieku šeit. Sapratu, ka jātaisa šeit. Un tieši telpas, Inga ar Agnesi, atnāca īstajā brīdī. Pēc tam, kad es piekritu, un šeit sākās remonts, devos uz Londonu, Vidal Sassoon2 semināriem. Man līdzi bija Lita3 un vēl viena meitene, mēs aizbraucām uz Braitonu nedaudz atpūsties. Staigājam pa Braitonu un es ieraudzīju skaistu un interesantu frizētavu – savdabīgu, vienam vai diviem cilvēkiem, tādu ar gleznām, ļoti smuku un neparastu. Un es tā vienkārši gribēju ienākt un ieraudzīju, ka tur rakstīts, ka viņi meklē frizieri. Nopriecājos – oi, man taču nebūs problēmu, tagad ar Vidal Sassoon diplomu atrast darba vietu šeit un dzīvot brīnišķīgajā Braitonā, tas ir tik forši! Bet tad vienā brīdī es atcerējos – oi, man taču tagad ir Melnais knābis, jābrauc atpakaļ, man sākas jauna dzīve! Nē, nē, jābrauc uz Rīgu! Sapratu, ka gribas šeit, Latvijā. Un tiešām es sajutu, ka cilvēki – Melnais knābis ir kā mana dāvana draugiem un paziņām – es redzu, kāds prieks viņiem ir atnākt! Cilvēki bieži saka: “Mēs par tevi tik priecīgi, malacis!”, un es saprotu, ka viņiem ir tik ļoti patīkami, ka kaut kas notiek, ka ne tikai slēdzas ciet, bet arī kaut kas taisās vaļā. Tas paceļ arī pārējos – tas ir forši!

Nevaru noturēties, nepajautājusi – bet kā tev nebija bail?

Man sanāca tā interesanti – kopš jaunā gada es nebiju ne klausījies radio, ne lasījis avīzes. Man to negribas kopš 13. janvāra notikumiem – bijām Doma laukumā ar draugiem, aizgājām, pastāvējām, redzējām, kas notiek pie Saeimas un pēc tam, kad sākās spekulācijas par to, ka viss esot izdemolēts un viskautkas ir jāaizliedz, es sapratu, ka tas ir pilnīgs sviests un es negribu to dzirdēt. Tad pagāja kāds laiks, es jau šeit atvēru šo vietu, un man sākumā nebija datora. Kamēr instalējās dators, es klausījos radio – ieslēdzu Radio Klasika – forša mūzika, bet katru stundu ziņas. Protams, es esmu kursā, kas notiek apkārt, bet vienalga tas ir savādāk, nekā dzirdēt ziņas katru stundu – tu nespēj noticēt! Tas ir šeit, tā ir realitāte? Ārprāts! Kādas šausmas, tur nevienas pozitīvas ziņas nebija! Un tad es nospriedu – cik forši, ka es neko tādu nedzirdēju agrāk, citādi es nebūtu uzdrošinājies neko darīt, ja visu laiku šādas ziņas. Bet tagad – nedzirdēju un viss. Uztaisīju visu un vairs nav, ko ņemties. Un tagad es saprotu tos cilvēkus, kuri man jautā – kā tu uzdrošinājies, vai tev nav bail utt…

… Nu ja, jo jābūt vai nu galīgi trakam, vai pilnīgi pārliecinātam par ideju…
Pagaidām ir ļoti labi, un es risināšu problēmas, kad tās nāks. Tagad es par to nedomāju, ko tur fantazēt. Labāk es fantazēšu labā nozīmē, lai iet darbi. Es nebaidos, man īpaši nav baiļu – tā nav tāda nauda, ko es esmu ieguldījis, ka vajadzētu aknas pārdot – noteikti nē!
Visi mani kolēģi no bijušā darba – viņi ir priecīgi, bet tajā pašā laikā nesaprot, kā es tā varu. Daži teica, ka es atgriezīšos atpakaļ un man nesanāks.

Un radio tu arī vairs neklausīsies?
Nē, īpaši nē! Negribu es tās ziņas dzirdēt, tā nedrīkst rīkoties. Ja kādam interesē turēt roku uz pulsa un melnuma, lūdzu, ieej internetā, apskaties un izlasi, bet tās ziņas katru stundu – nu nevajag, tās neko labu cilvēkam nedod. Pārsvarā viss ir tikai psiholoģija. Viena mana kliente ir psiholoģe, viņa stāstīja, ka viņai pašlaik ir daudz klientu – pārsvarā cilvēkiem viss ir kārtībā, taču viņiem ir bailes no nākotnes. Cilvēks klausās ziņas un šķiet, ka nu ir viss, nu tagad sāksies – viņam ir slikti, un no bailēm brauc jumts! Tāpēc es domāju par enerģijām, kā tas viss pievelkas – labākās idejas vienmēr apaug ar labiem cilvēkiem uzreiz.

Taisnība par pozitīvo enerģiju. Pastāsti, kā tapa ideja par bibliotēku?
Man gribējās, ka te varētu būt arī tāda kā bibliotēka un grāmatnīca – šo ideju veidojam kopā ar manu draudzeni Baibu Aizkalnu. Domājam veidot kontaktus ar izdevniecībām, pasūtīt no ārzemēm kādus foršus, interesantus mākslas albumus, ekskluzīvas grāmatas, dzejas izdevumus. Es gribētu uztaisīt arī Ex Libris4. Mēs varam atļauties daļu telpu uztaisīt kā bibliotēku – grāmatnīcu, jo nav jāuztraucas par to, kā atpelnīsim īri. Es ar savu frizēšanu pelnu naudu telpu īrei, tāpēc varu atļauties tādu greznību, ka grāmatas varētu tirgot, nedomājot par peļņu, bet tikai par to, lai tās šeit būtu.
Pagaidām 99% grāmatu mums ir sanesuši draugi. Viss grāmatu klāsts sadalīts tā, ka tās var mainīt, var paņemt kādu kā bibliotēkā palasīt, un ir arī grāmatas, albumi un žurnāli, kas ir lasāmi uz vietas. Pats arī esmu noskatījis piecas grāmatas, ko gribētu izlasīt, bet pagaidām gan nav laika – pirmās divas nedēļas es pat nevarēju apskatīt, kas šeit man ir, visu laiku bija jāstrādā. Būs arī grāmatas, ko mēs vienkārši izliksim kastēs pa logu – tie ir mazākas vērtības izdevumi, taču cilvēkiem būs, ko paņemt un lasīt.

Vai šeit var nākt arī tie, kuri nav tavi klienti frizētavā?
Jā, un tas ir baigi forši. Man patīk, ka nāk – savējie, draugi, tie, kuri zin. Ja kāds šeit sēž, lasa un kaut ko dara, man uzreiz arī strādāt ir mierīgāk un drošāk, sajūta ir interesanta. Jo es zinu, ka šeit kāds nāk un ir. Man ir cilvēki, kuri šeit nāk un pavada pusi dienas. Baiba arī atnāk sakārtot, uztaisīt grāmatu sarakstu. Kamēr es komunicēju ar saviem klientiem, Baiba varēs palīdzēt – darīt savus darbus uz datora un dažreiz parunāt ar cilvēkiem. Tad ir forši, man pašam arī uzreiz ir mierīgāk.

Zini, man šķiet, ka tev viss izdosies – Rīgā dzirdēts par diezgan daudz savstarpēji nesaistītām dāmām, kurām Vlads – jāāā, tas ir Frizieris. Neapšaubāmi, klientu uzticība veiksmei nozīmē daudz. Tavs darbs un tu pats.
Jā, arī tas, protams. Domāju, ka tā ir. Es ļoti cenšos, man dažreiz gan liekas jocīgi, ka mani tā zina. Es strādāju, kaut ko daru savām rokām, bet protams – tā kā man ir pilns pieraksts, telefons zvana nepārtraukti, cilvēki grib pierakstīties, tad es saprotu – viss ir kārtībā, viņiem patīk. Un, ja cilvēki nāks un viss notiks, tad arī šī vieta būs, tā kā tas viss ir savstarpēji saistīts. Man jāstrādā, draugiem jāsēž un jādzer kafija un tēja, es vēl domāju šeit ierīkot bezvadu internetu, lai cilvēki var pastrādāt ar datoru šeit un tā. Šeit cilvēkus grūti dabūt ārā, pārsvarā vakaros sēžam, ir baigi labi… Aizveram aizkarus, ir ļoti mājīgi. Arī paši klienti ir ļoti priecīgi – viņi dažreiz ātrāk atnāk un ilgāk paliek.

Tu mācījies Vidal Sassoon – ko tev nozīmē mācīties?
Tas ir kruta – tas dod man tādu impulsu! Tagad, piemēram, kad biju, es kārtējo reizi sapratu, ka ir vērts maksāt tādu naudu. Jā, es par to varētu nopirkt kādu ceļojumu, atpūsties vai nopirkt aipodu5, bet nē – es devos mācīties un jau pirmajā mirklī sapratu, cik tas ir svarīgi. Tas ļauj strādāt, saprast un iedvesmoties, citādi man būtu garlaicīgi. Vidal Sassoon stāstīja, ka katru mēnesi viņu radošie direktori tiekas sapulcēs, dodas uz muzejiem un izstādēm, piemēram, pagājušoreiz viņi bijuši Tate Modern6 un pēc tam apsprieduši sapulcē, kādi darbi un mākslinieki viņus iedvesmojuši jaunajai kolekcijai, un es domāju – nu super! Vai es varu iedomāties ar saviem bijušajiem kolēģiem doties uz Valsts Mākslas muzeju vai kādu galeriju, un pēc tam apspriest, kas mūs ir iedvesmojis? Es ceru, ka šeit, kopā ar mani Melnajā knābī, parādīsies kāds cilvēks, kas uzķers vilni, varēs iedot impulsu šai vietai.

Kad satikāmies, tu stāstīji par dzejas vakariem…
Jā, man tā iepatikās! Sēdēja cilvēki gan uz grīdas, gan beņķīšiem, cilvēku nebija ne par daudz, ne par maz. Stundu lasīja dzeju. Sen nebiju ko tādu izbaudījis. Pēc mēneša uztaisīšu vēlreiz. Pirmais sanāca spontāni, un sapratām, ka strādā – viss notiek! Paralēli šeit varētu būt izstādes, skatāmi mākslinieku darbi – dažas sienas šeit ir tukšas. Paziņām māksliniekiem teicu – ja viņi vēlas, viņi var vienkārši uz laiku savus darbus šeit izstādīt. Tā kā klientu man ir diezgan daudz, tad cilvēki te nāks kā jebkurā galerijā, interesēsies un varbūt pat nopirks. Gribētus tādus mākslas projektus uztaisīt, tas būtu forši.
Meitene no grupas Tribes of the city, Ksenija Sundejeva, stāstīja man par savu ideju: videoprojekciju – performanci šajā telpā. Es esmu ar mieru – protams, varam visu! Redzi, arī Maijas Kurševas plakāts – tik smuks, ka aizvien te palicis.

Jau palidojusi stunda, un drīz jau gaidāms pirmais šīsdienas klients. Vlads man rāda savu draugu dzejnieku izdevumus, tepat mums blakus fotogrāfs iemūžina Melnā knābja nianses, un palēnām telpā iezogas dienas steigas nojausma. “Domāju, ka viss būs kārtībā!”, saka Vlads. “Domāju, ka būs forši!”

1 Meitenes – interjeristes Agnese Stabiņa un Inga Bermaka.
2 Vidal Sassoon – starptautiski atpazīstama un elitāra frizieru akadēmija, nosaukta leģendārā friziera Vidala Sasona vārdā.
3 Lita – māksliniece, kura radījusi “Melnā knābja” logotipu.
4 Ex libris – grāmatzīme ar personīgu attēlu, logotipu vai iniciāļiem.
5 Aipods – Mūzikas atskaņotājs iPod.
6 Tate Modern – modernās un laikmetīgās mākslas muzejs Londonā.

4 komentāru
  1. Hihi. Izklausās labi. Riktīgi labi. Cik tāda meistarstiķa darbiņš maksā – kāds nezina?!

  2. man ir patiess prieks par Vlada uzdrīkstēšanos, pozitīvismu un cilvēkmīlestību! katra frizēšanās reize ir kā notikums, kuru gaidi. apbrīnojama akurātība un pacietība! vēlreiz – liels paldies tev, Vlad!
    P.s. īsu matu apgriešana maksāja tikpat, cik iepriekš Skolas ielā – 18ls. un stunda prieka un apčubināšanas garantēta!

Komentēt Veiksme Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.