Ceļošana un izdzīvošana latviešu gaumē

Rīga-Pekina 2010
jeb
ceļošana un izdzīvošana latviešu gaumē.

Pieturas punks – Stambula.

Darbojošās personas: Rolands Ūdris un Ilona Balode.

1. mēneša laikā veiktais maršruts : Rīga-Viļņa-Varšava-Krakova-Aušvice-Budapešta-Ļubļana-Kamnik-Zagreba-Belgrada-Sofija-Plovdiva-Stambula.

Šā gada 23. februārī sākās mūsu abu, pasauli apskatīt alkstošu latviešu, gaitas plašajā pasaulē. Tieši šodien, 23. martā, ir mūsu Lielā Ceļojuma mēneša jubileja. Ceļojot laiks iegūst citu ritējumu, tas it kā aizplūst un ātri pārvelk visu notikušo ar caurspīdīgu fotogrāfiju plīvuru. Katru dienu satiekam jaunus cilvēkus, gandrīz katru dienu nokļūstam citā vietā. Mainās daba, valstis, sajūtas, noskaņas, smaržas, garšas. Turklāt, ceļojot tādā veidā, kā to darām mēs – ar autostopiem  (dažreiz ar nakts vilcieniem, lai ietaupītu hosteļa izmaksas) un pelnot iztiku, muzicējot uz ielas, izdodas katru valsti ieraudzīt mazliet citādā gaismā, nekā tas būtu iespējams, ceļojot klasiskajā veidā. Izvēloties šādu savā ziņā paskarbu ceļošanas stilu, it kā izdodas pa mazu aizkara spraudziņu ielūkoties īstajā, neviltotajā valsts ķermenī, iepazīt cilvēkus, uz mirkli sajusties piederīgam un vajadzīgam šajā vietā.
Katru dienu, katrā jaunā pilsētā mes dodamies meklēt savu jauno darba vietu, t.i. , meklējam ielu, uz kuras muzicēt un nopelnīt iztiku. Spēlējot uz ielas, diezgan precīzi var sajust tautas mentalitāti, paradumus, attieksmi, uzvedību, ģērbšanās stilu, u.t.t.

Pamēģiniet paši. Cilvēki nāk un iet, tūkstošiem tie aiziet garām katrs savās gaitas. Cits dodas uz darbu, cits no darba. Bērni, suņi , kaķi, policisti, ubagi un bagātnieki, sociālisti un musulmaņi – fundamentālisti, čigānietes ar savām pauniņām, dzērāji, dienaszagļi un sētnieki, mākslinieki – tauta visā tās krāsainībā. Kāds aiziet garām un nopurpina, cits uzsmaida, pienāk bērns un padejo mūzikas ritmā, musulmaņu meitene – studente padungo līdzi pie ”Let it be”. Cilvēki iet garām, bet iemet savu kapeiciņu, un mūsu ģitāras čehols pildās ar dzīvības naudu un sirdi pārņem savdabīga cilvēkmīlestības sajūta, mēs esam svešinieki viņu zemē, kuriem vajadzīgs viņu atbalsts, labvēlība, un jaukākais tas, ka tieši to arī saņemam. Bieži gadās situācijas, kad tiekam pabaroti, sadzirdīti ar tēju vai vienkārši apdāvināti ar ”Nescafe 3 in 1” kafijām, cepumiem un pat kabatas salvetītēm, vārdu sakot, ar to, kas nu kuram tajā brīdī pagadījies pie rokas. Nesen kāda turku meitenīte man iedāvāja pašas darinātu rokassprādzi, tagad to valkāju uz labās rokas.  Jo tālak uz Austrumiem, jo cilveki sķiet savādāki, it kā tiešāki, mazliet siltāki, attieksmē personiskāki. Austrumu un rietumu atšķirības ir diezgan pamatīgi jūtamas.

Ak,Turcija un leģendārā turku viesmīlība…
Ir sācies mūsu ceļojuma otrais posms. No iebraukšanas Āzijā šķir tikai Bosfora jūras šaurums.

18. marta rītā ar naktsvilcienu no Bulgārijas pilsētas Plovdivas iebraucām Stambulā. Stambula ir pasaku pilsēta, burvju, Aladina lampu, lidojošu paklāju, sultānu un mošeju, ceptu kastaņu un austrumu saldumu pilsēta. Tilts starp Eiropu un Āziju.  Pārejot pāri Ataturka tiltam un šķērsojot Bosforu, jau esi Āzijā. Liela daļa Stambulas iedzīvotāju abus kontinentus šķērso vairākas reizes dienā, dodoties uz darbu un atpakaļ.
 Stambula ir 5. lielākā pilsēta pasaulē. Tādēļ mūsu parsteigums un apjukums, no nakts vilciena esot pēkšņi izsviestiem raibumraibā Bābeles juceklī, bija pamatots. Kādu laiku vienkārši stāvējām kā tādi sabozušies un saņurcīti zvirbulēni, pavērtām mutēm vērodami apkārt notiekošo. Uz muguras smagas somas, visu nakti braukuši, turklāt musu rīcībā nebija ne karšu, ne informācijas. Mūsu labais ceļvedis ”Lonely Planet ” mūs izvadāja tikai pa Austrumeiropas valstīm, uz Turcijas robežas pamājot mums ardievas. Patiesību sakot, iebraukšanu Āzijā sajutām jau dažas stundas agrāk – vilcienā, kur nakts vidū tikam izrauti no miega un pāri sliedēm trenkti uz Bulgārijas -Turcijas robežposteni atzīmēties.

Āzija. Te nu tā ir. Kādu laiku pastāvējuši un pabrīnījušies, neviļus pieslēdzāmies cilvēku plūsmai, arī vēderi sāka kurkstēt. Apkārt tik daudz smaržu, skaties uz kuru pusi gribi – visur tējnīcas, kafejnīcas, katrs mēgina kaut ko pārdot. Grūti pretoties turku gastronomiskajiem vilinājumiem. Katrs pārdevējs Turcijā uzskata par vajadzīgu personīgi aprunāties ar potenciālo klientu un aicinat pie sevis. Kā izrādās, tāda ir turku paraža. Tirdzniecība attīstās un norisinās tieši šādā, personiska kontakta veidā. Pie tā ātri pierod un tas sagādā ne mazums jauku brīžu un interesantu sarunu, protams, ja izdodas atrast kādu citu valodas bāzi, bez turku valodas. Turcijā bieži vien saskaramies ar situācijām, kad kāds turku tautības pārstāvis ilgi un pamatīgi turku valodā izklāsta savus piedzīvojumus un stāsta anekdotes, pieņemot pašu par sevi saprotamu to, ka saprotam turku valodu, kaut arī pirms mirkļa esam skaidrā angļu valodā paziņojuši, ka turku valodu nesaprotam. Laikam problēma tajā, ka daudzi turki nesaprot arī mūsu teikto angļu valodā. Tā nu esam apguvuši no turkiem jauku paradumu – runāt ar tiem latviešu valodā. Bieži vien izvēršas savdabīgs turku-latviešu valodas dialogs.

Jau pēc mirkļa tiekam ievilkti kādā tuvējā kafejnīcā un sēžam mazā ieliņā pie tradicionālajiem mazajiem turku galdiņiem uz mazām, zemām taburetītēm un sūcam savu rīta kafiju eiropiešu gaumē, kas, kā izrādās, nebija nekas cits kā Nescafe ar pienu. Turcijā jāpasūta īsta turku kafija, kura tiek pagatavota pec īpašas metodes vai arī tēja.Turku rūpes par klienta labklājību ir apbrīnojamas, no acīm tiek nolasīta katra iespējamā vēlēšanās.Turklāt katrs blakussēdošais uzzskata par vajadzīgu pajautāt, no kurienes mēs nākam. Nedaudz atjēgušies, atcerējāmies, ka mums taču Turcijā (apm. 90 km no Stambulas, pilsētā Izmita) ir latviešu draudzene Mita un zvanījām, lai noskaidrotu vismaz kādu pieturas punktu, pēc kā orientēties. Tas mums ari izdevās, un pēc kādas stundas jau bijām veiksmīgi nobāzējušies un atraduši salīdzinoši lētu hoteli Stambulas mūsdienu sirdī Taksimā.
Stambulā pavadījām divas ārkārtīgi piesātinātas un iespaidiem pārbagātas dienas, uzzinājām un sajutām galveno, bet lielākā daļa, protams, paliek aizkadrā. Stambula ir milzīga. Reģistrētais iedzīvotāju skaits ir 12,8 miljoni (visa Latvija ir aptuveni 2 miljoni, nu jau , lielā emigrācijas viļņa laikā, droši vien krietni mazāk). Tā ir pilsēta ar spēka un varenības auru. Impēriju mīlule. Galvaspilsēta Romas impērijas, Bizantijas impērijas, Otomanu impērijas ziedu laikā, tikai katrā dēvēta citādi: Konstantinopole, Bizantija, Istanbula.
Šajā gadā daiļā Stambula ir ieguvusi titulu Eiropas Kultūras Galvaspilseta 2010.

Stambulas dvēsele meklējama divās vietās: Sultanahmet – vecpilsēta, kur atrodas slavenā Zilā Mošeja, kuru atļauts apmeklet arī parastiem mirstīgajiem (ari cittautu sievietēm, bet, nosacījums – piedienīgi ģērbtām), Haghia Sophia baznīca, kura piedzīvojusi dažādus vēstures pagriezienus (no baznicas parbuvēta par mošeju un mūsdienās pilda muzeja funkcijas), kā arī citi sultānu valdīšanas laika brīnumi, un Taksima skvērs – pilsetas mūsdienu sirds – lauzu pulcēšanās vieta, milzīga, gara gājēju iela, ar apkart izpletušos un samudžinātu mazo ieliņu labirintu tīklu, kur dzīvība un burzma nenorimst 24 h diennaktī. Taksima skvērs "vārās" un mutuļo, cilvēks pie cilvēka, nepārtraukta cilvēku plūsma un drūzma. Taksima nekad neguļ. Viena no perfektāk izveidotajām tūrisma un izklaides vietām pasaulē. Bābele. Un, protams, arīdzan ideāla vieta ielu muzikantiem no Latvijas – Ūdrim un Balodei, lai piepelnītos. 

Turki ļoti lepojas ar savu kosmopolītisko pērli Istanbulu, kā arī ir diezgan nopietni patrioti un vai katrs pretimnākošais turks zina pastāstit par Otomanu impērijas kādreizējo spožumu un postu.
Gandrīz vai svētā kārtā ir iecelts Turcijas valsts atkalapvienotājs Ataturks (1923.gadā tika dibinata Turcijas republika), kurš tiek visādi dieviskots. Tā kā Turcija ir uz Islama reliģiskajiem principiem balstīta valsts, tad notiek mēģinājumi izskaust tādus netikumus, kā, piemeram, alkahola lieltošana un smēķēšana. Taču cīņa ar ”zaļo pūķi” notiek visai maigā veidā. Alkaholam ir diezgan augstas cenas un tā tirgošanai vajadzīgas speciālas licenzes, kuras ir dārgas, tāpec daudzās vietās alkaholu nevar nopirkt, arī kafejnīcās. Alkaholu nedrīkst lietot arī uz ielas. Taču mājās katrs pilsonis var rīkoties pec saviem ieskatiem. Tirdzniecības punkti tik un tā ir atrodami visur, it sevišķi Stambulā šim likumam nav pilnīgi nekādas jēgas. Stambula un tās tirgotāji dzīvo paši savu, no Turcijas valsts iekārtas neatkarīgu dzīvi. Kas attiecas uz smēķēšanu -Turcijas valdības cīņa ar nikotīnu ir ārkārtīgi amizanta. Turcijā kino tiek cenzēts. Visās filmās, ko rāda pa televīziju, cigaretes tiek notušētas un izpludinātas. Tas izskatas aptuveni tā, kā skatoties Krievijas raidījumu ”Kriminal Inform”, kur noziedznieku sejas tiek izpludinātas, lai netiktu atpazītas. Tajā pat laikā, cigaretes ir viegli pieejamas jebkurā tirdzniecības vietā un cenas ir lidzīgas kā Latvijā. Turklāt, ka izrādās, visu turku "tēvs" Attaturks bijis kaislīgs cigāru smēķētājs un turki cenšas izlabot visas publiski pieejamās hronikas un fotogrāfijas, lai vadoņa kaitīgais ieradums netiktu pamanīts. Tā, lūk, norisinās Turcijas cīņa ar kaitīgajiem ieradumiem.

Turcija ir zeme ar senu vēsturi un bagātām tradīcijām. Viena no skaistākajām ir tējas dzeršanas tradīcija. Tēju dzer visi un visur no mazām, īpašas formas tējas glāzītēm, pieberot klāt cukura graudiņus. Istambula ik uz soļa ir pa kebabu ēstuvei, dvēseli un vēderu sažņaudzošam Turku saldumu pardotuvēm (kur smarža jūtama jau gandrīz 1km rādiusā) un Ekmek, jeb tiko ceptas maizes veikalam. Turku maize ir īpaša, ārkārtīgi kraukšķīiga, svaiga, smaržīga un garšīga. Tā ir kā Turcijas pārpilnības  zīme. Svaigu maizi katrā ēstuvē var dabūt bez ierobežojumiem.
Vēl kāda īpaša Turcijas zīme ir Nargile jeb udenspīpju kafejnicas. Stambulas centrā, gar Zelta Raga šauruma krastu ir vesels udenspīpju kafejnīcu kvartāls. Cilvēki pulcējas un atslābuši zviln pavasara saulītē, sarunādamies un pīpēdami pīpes. Fonā mošejas un minareti, pa laikam uzpūš spirgts jūras vējš ,smaržo pec garšīgas austrumu tabakas un tiek atnesta kārtējā stipra un salda turku tējas glāze…ieskanās Ezans…no mošejam izvijās kārtējās musulmaņu lugšanas, kuras nezin kādēļ vienmer manī izraisa dīvainu satraukumu…garam aizsoļo pamatīgi sevī paslēpušās musulmaņu sievietes…Stambulas ainava pavasara pēcpusdienā…

2010.g.23.marta.Turcija.

4 komentāru
  1. Burvīgi! Beidzot īsts stāsts no jums, citādi žurnālos tādi nekādi fakti un info. Paldies, gaidīšu nākamo sēriju 🙂

  2. Apbrīnoju un mazlietiņ apskaužu Jūs! :* Lai Jums veicas,arī es gaidīšu nākamo aprakstu par piedzīvoto un redzēto.

  3. Izlasīju grāmatu. Arī apbrīnoju, kā cilvēks var būt tāds salašņa. Ja nolēmāt braukt bez naudas ceļot, tad ko diedelējat kā ubagi naudu no vecākiem?
    Pareizi tas poļu vecis ar bembi teica, ka jastrādā, nevis jāvazājas pa pasauli.

Komentēt Nika Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.