Ceļojums uz Meksiku 3.daļa

Daļa 4.

Atkal ceļā.

Ap 14:00  izbraucam no San Cristobalas, virziens Tuxtla Gutierez. Vēl ir gaišs, bet mēs jau zinām, ka šodien brauksim pa tumsu, lai sasniegtu nākamo vietu (Sto. Domingo Tehuantepec) un jau kāpjot mašīnā saprotam, ka Sumidero kanjona apskate ies garām. Tā kā ceļā redzējām skaistas kalnu grēdas un iespaidīgas ieplakas, pielikām ķeksīti, ka tomēr kaut ko no Sumidero kanjona esam redzējušas. Braucam…kilometri, kilometru desmiti, kilometru simti, aiz Tuxtla Gutierez pirmo reizi parādās norāde uz Mexico (~ 1000 km) un tas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka dodamies mājās, līdz Tehuantepec vairāki simti, parādās norāde uz Tapanatapec. Nākamo simts kilometru laikā, mums šie vārdi sāks jukt un beigās būs krietni jāpadomā vai braucam un  Tehuantepec vai  Tapanatapec. Nu, piedodiet, bet mūsu latviešu ausij un rakstībai liekas gana līdzīgi.

Kad iestājas krēsla, nopūšamies un braucam tik tālāk, saprotam, ka šodien pārkāpjam zelta padomu – nebraukt pa tumsu. Bet ko darīt, līdz Tehuantepec jātiek, nu, vismaz līdz Juchitan de Zargoza. Juchitan mūs piesaistījās Robina stāsts, ka šajā pilsētā valda sievietes. Viņām pieder biznesi un vara. Zināmu ziņkārību tur paviesoties, tas rada. Uz ceļa militārais postenis, ikdienišķa parādība un jau pēc pieraduma zinām, ka mūs pārmeklēs. Nu, bet, protams! Viss militārais postenis aplīp ap mūsu mašīnu. Neomulīgi, jo skaidri redzam, ka puišiem gribas izklaides. Mašīnas iekšpusi pārbauda, somas pārbauda kabatu pa kabatai, t.sk. netīrās veļas nodalījumu un brigadieris atzīst, ka man ir seksīgas apenes. Omulīgāk nekļūst. Tomēr pēc 3 minūtēm turpinām ceļu, zaldātiem paprasījušas, vai braucam pareizajā virzienā. Braucam un klusējam, laukā melna tumsa un nav ne mazākās nojausmas, kāda ir apkārtne. Zīme uz Juchitan, nolemjam palikt tur pa nakti un Lonley Planet atrodam 2 viesnīcas. Tomēr pamanāmies Juchitan pagriezienam pabraukt garām un esam jau Ixtepec, sakopojušas savas spāņu valodas zināšanas, vēršamies pēc palīdzības. Ap 22:00 esam Juchitan, gaiss spiedīgs, karsti bez gala. Pirmā viesnīca liek domāt, ka gulēsim labāk mašīnā, otrā ( 4 zvaigznes) ir patīkamāka, tomēr krietni atpaliek no līdz šim un turpmāk izmantotajām, bet iespējams, ka vaina nogurumā, skumjā par zaudēto paradīzi –  rančo. Pilsētas apskati atliekam un agro rītu, iesim 8os brokastīs.

15. feb. rīta astoņos kaut kur var iet, bet ne brokastīs, ēstuves veras pamazām vaļā no 9iem. Izejam ielās, lai apskatītu pilsētu. Galvenais laukums un tirgus, varena izskata sievietes, ar garām un biezām bizēm, krāsainos tērpos un mirdzošām rotām. Tirgū pamazām iet vaļā andele, pamatā ar ziediem un ēdieniem. Sieri un kaut kas biezpienveidīgs, zivis un jūras produkti pēc metra, dārzeņi un augļi un atkal ziedi. Tirgū šaurs un zems jumts, mums ar Zani jāpieliec galva. Pilsēta pēc sava principa līdzīga visām citām, galvenais laukums, tik tās sievietes te krietni varenākas no skata.
Šajā pilsētā nopirkām pirmo alkoholu, Zanes tēvs bija pasūtījis tipa kaut ko no dona Pedro rančo, tipa kaut kas bija tekila apt 0.33l pudelītē ar hand-made (kā maku tā maunu) dizaina etiķeti un cenu, kas mūsu naudās būtu 30 santīmi. Izskatījās autentisks. Un pēc pirkšanās devāmies brokastīs, svētdienas brokastīs ar nepārprotamu Valentīna dienas piesitienu. Netālu no viesnīcas durvis bija vēris sirsniņām, balti-melnā tērptu apkalpojošo personālu un apmeklētājiem pārbagāts iestādījums un, ja jau cilvēki nāk, tad par kvalitāti šaubas nav. Pasūtam, apēdam un laižam prom, ceļš zem kājām un ir nemiers, doties tālāk, redzēt vairāk.

Ceļš līdz Oaxaca ir ļoti tuksnešains un akmeņains, kaktusu un agaves audzes, paveras plašs horizonts, tā ir Meksikas ainava kādu to biju iedomājusies. Iespējams, ka arī nakts ceļš veda pa līdzīgu apgabalu, bet tumsā visi kaķi melni. Tekilas un meckalas (cita veida no agavēm taisīta kandža) darītavas seko viena otrai, ceļš kļūst plašāks un rodas sajūta, ka tuvojamies kādam ekonomiski attīstītākam apgabalam. Tā kā mums ir šaubas par a la dona Pedro no Juchitan darīto dzērienu, piestājam ceļa malas brūzī, kurā iegūstam servisu 3in1, ekskursiju, degustāciju & iepirkšanos un bonusā WC. Par laimi ceļš padodas labi un jau pirms 3iem ierodamies Oaxaca, kurā mums ir sarunātas mājas pie Daniela. Tiesa pats Daniels neatbild uz SMS, mēģinām vēlreiz atkal nekā, izklausās, ka puisim atslēgts mobilais telefons, mājas telefonu paceļ sieviete, visdrīzāk Daniela mamma. Pēc sarunas ir skaidrs, ka drošāk naktsmājām atrast viesnīcu. Un, starp citu, atrodam nesliktu. Oaxaca ir loģiski sakārtojusies pa kvartāliem, centrā, protams, zokalo un katedrāle un visādi citādi labumi izkārtojušies tai apkārt. Tūristus īpaši daudz neredzējām un tas sasaucās ar stāstu, ka visi pārmetušies uz Sto. Cristobal. Bet pilsēta ir saglabājusi sakārtoto infrastruktūru un internacionalizāciju. Miers un drošība. Šeit arī lielisks tirgus, vienas diennakts laikā to apmeklējām 2 reizes, kur arī nopērkam no ēdiena saraksta nākamo našķi churro (varbūt zini recepti?). Un ļoti laipns policists, puisis mūs uzrunā divu iemeslu pēc, lai pateiktu: „Laipni lūgti Oaxaca” un es gribētu papraktizēties angļu valodā. Lēnīgi pienāk vakars un rīts Oaxaca, tomēr ceļš zem kājām un mēs traucamies tālāk uz Puebla, pa ceļam apmeklējot Monte Alban. Monte Alban ir iespaidīga Zapoteku pilsēta kalna galā. Ar Zani vienā balsī atzīstam – šīs ir savādākas drupas  Tempļi, piramīdas un apkārt plašs skatus uz apvidu. Zāle izdegusi no lielās svelmes. Meditatīvi skaista vieta, vienīgi mums iespaidu jau tik daudz, ka vienkārši cietais disks galvā nespēj ņemt pretī jaunu informāciju. Un „paātrinājumu” dod apziņa, ka līdz 17:00 jāatdod īres auto Puebla lidostā, jābrauc.

Un iebraucot Puebla iekļūstam policijas nagos. Līdz auto nodošanai nomā ir atlikušas 20 min., tomēr bez šī piedzīvojuma laikam nevarēja neiztikt. Pirms tam Robins no Chiapas rančo bija pastāstījis kāda veida policija ir Meksikā, kurai ir tiesības iekasēt sodu, kā dot kukuli (grabinot kopā metāla naudu, iztīrot kabatas un visu visu, tā lai tiešām liekas, ka vairāk nav). Un šie padomi ļoti noderēja. Tātad mūs apturēja, pārbaudīja dokumentus un neatrada vienu dokumentu (tipa tehnisko pasi), teicam, ka nomā tādu neiedeva un kad pēc kaut kā tamlīdzīga prasījām, teica, ka šāda veida informāciju satur nomas līgums. Dīvaini, bet nu ok…Policists nedomāja, ka nevajadzēja. Un kā vajadzēja un tā nebūšana ir vienāda 10 minimalajām algām. A, cik ir minimālā alga Meksikā? Policists kaut ko skaidrojās pa rāciju (visnotaļ teatrāli, tādēļ ir aizdomas, ka rācīja nestrādāja ;), mēs savukārt skaļi un teatrāli taisījāmies zvanīt uz nomu, demostratīvi kopā grabinājām sīceni. Un voila, policists it kā atdodot dokumentus ieliek roku mašīnā, paver plaukstu, sagrābj naudu un novēl mums „laimīgu ceļu” un norādot vrzienu uz lidostu.

Piedzīvojums nr. 2 ir nomā. Pirms tam satiekam mūsu namatēvu Puebla Roberto, īstu Meksikas patriotu. Tā kā esam bruņojušās ar īstu native speaker un ejam uz nomu, satraukuma nav ne pamata. Mūsu mašīnu ņem pretī, kā paredz procedūra, iet arī pārbaudīt (mums sirds mierīga, neskatoties uz 2500 km, neviena situācija, kad auto tiktu apdraudēts pat nebija tuvu). Nomas darbinieks atrod švīkas un buktes, švīkas ar dzēmperi tiek notīrītas, buktes nomas darbiniekam vienkārši rādās, bet viņš salīdzina kā gaisma krīt un viņš zin labāk, ka tai vietā ēnai nevajag būt. Tātad ir bojājumi, bet ko Jūs uztraucaties, Jums taču full cover apdrošināšana. Mēs tikai par taisnību cīnamies, mūsu namatēvs Roberto arī dievojas, ka Meksikā tā nekad nenotiek, šis ir izņemumu izņēmums, un ir taču full cover un Jūsu naudas maks taču necietīs. Nogurums un dusmas liek parakstīt aktu, ka auto ir atdots ar defektiem. Pēc lidostas Roberto pick-up dodamies uz viņa mājām, pa ceļam gandrīz piedzīvojam avāriju, braucot ar 120 km/h. Roberto savā laikā uzņēmu Rīgā, kad viņš ceļoja ar CouchSurfing, ļoti praktisks un pragmātisks biznesmenis, kura Amerikas nemīlēšana ir pat komiska. Piem., Roberto Tu ej uz kino? Nē, tādēļ, ka kino taisa pārsvarā ASV…

Bet Roberto bija gādīgs namatēvs, gulējām kā princeses pēļos smalkā privātmāju ciemā, braucām uz Pueblu pastaigā un vakariņās. Oma uzlabojās un Puebla mums „uzsmaidīja”, pirmkārt, šī ir viena no lielākajām un rūpnieciski attīstītākajām Meksikas pilsētam, Puebla daudzi jaunieši ierodas, lai studētu, te arī pliek. Pilsēta plānojums ir līdzgs kā citās lielpilsētās, vecpilsēta, kuru apjož jau jaunāku ēku/rajonu loks un pašā nomalē ir moderni tirdzniecības centri un auto saloni. Pilsēta ir liela. Pašā centrā ir dvēselīte – vecpilsēta ar grandiozu katedrali (starp citu Puebla un tās piepilsētas kopā ir 365 baznīcas, katrai gada dienai pa vienai) un mazu ieliņu, kurā dzīvo tikai mākslinieki, no rīta viņi atver sava nama/darbnīcas durvis, izstāda gleznas, glezno…miers un daile vienviet. Un kur nu bez tirgus! Pončo un baltas izrakstītas kleitiņas, krāsaina keramika un durvju plāksnītes ar uzrakstiem „Mi casa es Tu casa” (katram CS tādu plāksnīti), saldumi, saldumi, saldumi. Var aizrauties nepajokam un mēs aizraujamies, gandrīz nokavējot autobusu uz Pueblu. Bet es jau esmu pasteigusies notikumiem pa priekšu. Vispirms ir bijis vakars Puebla ar vakariņām un vakara pastaigām un nākamās dienas plānu izdomāšana – rīt dodamies uz Popocatépetl vulkānu ~ 40 km attalumā, ceļamies agri, pirms saullēkta.

Patiesībā Puebla apkārtnē ir kādi 3 vulkāni, un divi pat ir „pāris”, jo par viņu izcelsmi ir skumja leģenda, protams, par mīlestību. Reiz dzīvoja acteku princese Iztaccíhuatl, kura iemīlēja nepareizās cilts princi Popocatépetl. Princis cīnījās par savu princesi un uzvarēja cīņā, tomēr viņi nedzīvoja ilgi laimīgi kopā, jo Iztaccíhuatl nomira, princis viņu apraudāja un sastinga kopā ar viņu. Un abi vulkāni ir prinča un princeses ķermeņi, sastinguši, kopā. Starpcitu, Popocatépetl visu laiku dūmo, arī rītā, kad tur viesojāmies, bija agrs rīts, auksts, zeme nosarmojusi, esam saģērbuši visu, pilnīgi grūti pakustēt, tā kā, ja Popocatépetl dūmotu vairāk, būtu grūti aizmukt. Atceļā no vulkāna, pa auto logu nopērkam saldējumu ar īpatnu nosaukumu, situācija ir tāda, no kuras tūristiem parasti iesaka izvairīties, bet garšo lieliski un sekas ir tikai garšas kārpiņu prieks. No iepriekšējā vakara Puebla, zinām, ka pilsēta ar spilgtajiem tirgus labumiem, arhitektūra, cilvēki var ieraut kā melnā akacī, mākslinieku veikaliņi (ar lieliskakajiem auskariem pīles izskatā), gleznu darbnīcas, saldumu veikaliņi un tirgus, 5 min un mēs būtu nokavējušas autobusu uz Mehiko. Ķerot somas, apkampjot uz atvadām Roberto (piedodiet, gribas viņu dēvēt par milzu lempi) iesēžamies autobusā un līdz Mehiko nobraucam 70 km un nokļūstam 25 miljonu pilsētā un “ui, kā gribas atpakaļ un laukiem”.

Daļa 5. Atpakaļ.

Atpakaļ tāpēc, ka Mehiko, paceļam uz Amsterdamu, uz mājām Latvijā, pie sniega un Februāra temperatūras. Mehiko saskārāmies ar vairāk pa nedēļu aizmirsto steigu, smogu un troksni. Lai lieki netērētu spēkus, no autoostas paņēmām taksi un jau pēc 30 min zvanījām pie Džonatana durvīm, Džonatans bija mūsu pēdējais namatēvs Meksikā, dzīvo kopā ar mammu, lielā ģimenes namā, netālu no Gvadelupes bazilikas. Pārsteigums bija tas, ka ģimenes vecākā paaudze – Džonatana mamma – runāja lieliskā angļu valodā. Un otrs pārsteigums – viesistabā vēl stāvēja Ziemassvētku egle. Mamma ilgus gadus strādājusi Meksikas nacionālajā avio kompānijā “Mexicana”, arī Džonatans tur gandrīz sācis strādāt, tagad abi ir bezdarbnieki un gaida, kad apstiprinās jaunā darbā, Džonatns nesen ir bijis uz interviju kādā tūrisma aģentūrā (vēlāk uzzināju, ka abi ar mammu ir sākuši strādāt uz kruīza kuģa). Pēdējā vakarā Meksikā tik vien spējām kā aizvilkties līdz Gvadelupes bazilikai (laukumā, kurā ir bazilika, slejas 2 dievnami. Vecā un jaunā, vecā šobrīd grimst, pilsēta un ticīgie to glābj) un pēc bazilikas atvelkamies mājās, kur Džonatana mamma ir uzvārījusi mums zupu. Pēdējā diena Meksikā paiet ar pilnīgu sajūtu, ka cietais disks ir pilns. Tomēr ir apziņa, ka diena jāpiepilda, agrā rītā dodamies uz pilsētas centru, kur iesēšamies sarkanajā “Turibuss”, lai iegūtu pilsētas kopbildi, īpaši kājas nekustinot. Ieguvām kopā ar mazu diendusu un pēc izkāpšanas no “Turibuss” steidzāmies uz pēdējo pieturas punktu Mehiko – Frīdas Kallo muzeju. Muzeju atrast nebija viegli, bet tas bija tā vērts, aura, krāsas, Frīdas un Diego stāsts un muzeja darbinieki, kas delikāti sargā nama agrāko iemītnieku mieru. Jāsaka, ka tas bija ideālākais punkts ceļojumam pa Meksiku. Kārtīgs punkts uz I un tagad droši, ātri, bez skumjām var doties uz lidostu, caur Džonatana mājām, kuru iemītnieki jau ir sākuši satraukties, kur mēs tik ilgi kavējamies. Ap 20iem vakarā iekāpjam lidmašīnā uz Amsterdamu, lidostā temperatūra ir + 23 C, starp citu, pazaudēto mantu birojā tā arī savu mobilo neatradu, ja neminēju iepriekš, tad, ilidojot Mehiko, lidostā atstāju mobilo telefonu, sev par mierinājumu saku, ka meklēju, un ja tā padomā, sen jau domāju “a kāpēc man tie visi vecie numuri pakaļ velkas”. Meksika savā ziņā izdzēsa bagāžu, kas pakaļ velkas, atbrīvoja cieto disku un piepildīja ar lieliskām atmiņām, piedzīvojumiem, atziņām un iedvesmu. Piemēram, audzēt tomātus 

Bet Amsterdamā abas Zanes bija dārzeņi, saguruši un nosaluši. Tomēr laimīgi dārzeņi!

Maršruts:
Mexico City – Cancun – Playa del Carmen – Cancun – Chichen Itza (piramīdas) – Merida – Uxmal (piramīdas) – Campeche – Champoton – Palenque (piramīdas “the best”) – S.Cristobal de las Casas –  pie Teopisca – Tuxtla Gutierrez – Juchitan de Zaragoza – Oaxaca – Monte Alban – Puebla – Mexico City

Saistītie raksti

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.