Ceļojums uz Meksiku 2.daļa

Daļa 3. Kulminācija.

…tuvojamies Palanque. Acīm redzami zaļuma kļūst vairāk, Jeep ir kondicionieris tādēļ nevaram novērtēt āra temperatūru (vēlāk apstājoties un atverot durvis saprotam, ka ir nejēgā karsts un mitrs). Bez aizķeršanās nokļūstam Palanque nacionālajā parkā, pa serpentīna ceļu uzbraucam līdz galējam parkingam. Un topam gidu ielenktas. Atšujamies…un pašas savā vaļā ejam skatīt Palanque un jau no pirmā skatiena ir skaidrs šīs ir visiespaidīgākās drupas no līdzšim redzētajām (Chichen Itza, Uxmal).

Zaļā džungļu un baltā akmens krāsu kontrasti, pēcpusdienas saule, miers (nav pārāk daudz apmeklētāju, jo drīz jau jātaisa ciet), brīvība ložņāt, kāpelēt, tas aizrauj elpu. Laiks pagāja nejēgā ātri un apsargi jau dzina laukā, mums palika mazuma piegarša. Un līdz iestājas tumsa, mums mērķis atrast naktsmājas. Jau zinājām, ka paliksim Cabanas, mežonīgajās zaru būdiņās. Vadoties pēc LP, braucām uz ElPrancho un ar trešo piegājienu izvēlamies naktsmājas no biezā gala (biku advancētāku būdiņu). Vietas īpašnieks ir basketbola fanāts un visnotaļkarstasinīgs…basketbola stāstu un viņa izcilību tajā pat nemēģinām pārtraukt, jo pirms kāda brīža puisi ir atklājis, ka, ja viņš sadusmojas, tad „tas tur lūk ādas dīvāns” lido pa logu. Ciešamies! Interesanti bija sagaidīt tumsu džungļos, pēkšņi neko vairs nevar redzēt un piezogas sajūta, ka tūkstošiem acu pāru Tevi vēro. Sajūtu, ka tiekam novērotas vēl vairāk pastiprina, džungļu skaņas. Taustoties dodamies uz ēstuvi…tā ir izgaismota un tādēļ izcils orientieris, kā bāka jūrā. Mūsu mērķis būt atvērtām jaunām gāršām, šajā vietā var izpausties. Zane paņēma Mole, kas pludoja pār milzu vistas stilbu, es spiedu uz zupiņ. Un oficiants spieda uz to, lai mūsu glāzes būtu pilnas. Tieši tā – spieda! Izcila labi Palenque, mežonīga, mobilajam nav zonas, tā vien liekas, ka te varētu mitināties hipiju kolonija. Bet hipiji, ka vēlāk uzzinājām apmetušies San Cristobal apkaimē.

12. feb. rītā, saulei austot, dodamies uz Aqua Azul. Gribējām saullēktu sagaidīt jau ūdenskritumā, bet mūsu „saimnieks” aizgulējās, bet tā kā atslēga jāatdod rokās, lai dabūtu atpakaļ ķīlas naudu, iekavējāmies. Neatminu vai esi tur bijis, bet nu tas tiešām ir Aqua Azul. Tā zilā krāsa… izcila. Protams, neizsīkstošais „fanu klubs” mazo bērnu izskatā mūs pavadīja šajā vietā, fanošanas cena – 10 peso par banāniem. Zane tika pie draudzenes Marijas un deva solījumu no viņas noteikti nopirkt banānus atpakaļceļā. Aqua Azul, mums paveicās, ka bijām agri, cilvēku praktiski nebija, tirgotāji vēl lielākoties gulēja. Mēs savā vaļā izstaigājām visu, kur vien, kājas nesamērcējot, varēja izstaigāt. Un steidzāmies uz San Cristobal…par laimi bija telefonam zona un padevām ziņu Robinam (namatēvs, kura eko rančo nodzīvojām tuvākās 2 naktis/dienas), ka esam ceļā.
Pārbraucienā uz San Cristobal vēl izteiktāk novēroju, ka mainoties dabai, atkal mainās cilvēki. Mainās apģērbi, mums radās teoriju, ka sievietes pieturās pie tradicionālā apģērba, savukārt vīrieši jau sen pārgājuši uz bezformīgiem t-krekliem, džinsiem un kedām. Par San Cristobal jāsaka, ka mēs gaidījām, ko mežonīgāku, LP teica, ka „reti tūristi tur iegriežas”, iebraucot pilsētā bija skaidrs, San Cristobal dzīvo uz tūrismu. Bet mums kā tūristiem (sauksim vien lietas īstajos vārdos ) industrijas intensitāte un izpildījums, nebija apgrūtinājums. Ir tā patīkami saglabāts autentiskā un, industrijas vārdā, civilizētā līdzsvars. Krāsainās ēku fasādes, restotie logi, skarbāks gaiss (ko, manuprāt, noteica kalnu apstākļi), bērni melnām mutēm…tas viss pirmais iekrita acīs. Tad novērojām, ka bērniem mutes speciāli nosmērētas, lai zēlīgāks paskats un skarbāka likteņa piemeklēts izskatās. Un gaiss bija skarbs tikai šajā dienā, jo saule bija paslēpusies.

Mums patika, kaut kā organiski iekļāvāmies vidē un pakļāvāmies spēles noteikumiem, ka mēs esam tūristi un mēs ticam visam, ko mums rāda un ko mums saka. Vēlāk Robins  pastāstīja, ko viņš domā par San Cristobal…tīri intuitīvi arī pašas to bijām nojautušas. Par Robinu, kad laiks jau tuvojās pēcpusdienai un no jūsmošanas par San Cristobal sākām atgriezties praktiskajā realitātē par naktsmājām, sapratām, ka Robins nav devis ziņu. Svanījām un telefonu pacēla kāds, bet ne Robins. Kāds bija Gilberto. Tagad bija skaidrs, ko nozīmēja paraksts R&G, iepriekšējā SMS. Gilberto bija Teopiskā, sarunājām satikties pēc 18os ar domu, ka mums vēl ir 1.5h laika. Bet izrādījās, ka tikai 30 min (mazs acu apmāns veroties pulkstenī). Tā mēs pa galvu un kaklu braucām uz Teopisku, ik pa brīdim piestājot un vietējiem jautājot, vai šī vieta nav Teopiska. Sasniedzām Teopisku ar nelielu kavēšanos, par laimi Gilberto novavējās vēl vairāk…aši pa mašīnām un devāmies uz rančo. Un šajā braucienā mēs kārtējo reizi varējām teikt, labi, ka mums ir džips ar automātisko kārbu. Rančo pašu tā kārtīgi ieraudzījām nākamajā rītā…jo pa tumsu, tikai ko varēja nojaust aptuveni. Elektrības trūkums lika mums nepacietīgi gaidīt rītu  Bet to, ka kasita (mazā mājiņa) ir skaista, gan varēja nojaust tai pašā vakarā. 

13. feb. naktī kasitas ārpusē bija trokšņains, neteiksim, ka ļoti omulīgi. Par laimi pienāca rīts un atverot kasitas durvis pavērās elpu aizraujošs skats. Ielejā starp kalniem pletās rančo teritorijā, tālumā zaru nojuma, tuvāk dažnedažādākie krūmi, koki, aiz koka sētiņas iekopti sakņu un garšaugu dārziņi. Viss kārtīgi, bet nu nekādi to nenosauksi par „pakļautu” daiļdārzu. Un augiem pa vidu ganās zirgi savā vaļā, nu, skaidrs, ka bija trokšņotāji naktī. Ārā ir saule uzaususi, bet gaiss vēl nav iesilis, tādēļ svaigi spiesto apelsīnu sulu, dzeru gultā. Ar puišiem sarunājam, ka dosimies izjādē pa rančo. Pirms tam maza instrukcija kā apieties ar zirgu… Un tā kā man bija grūti uzrausties zirga mugurā, tiku pie mūļa. Un mēs: 4 cilvēki, 3 zirgi, viens mūlis, viens suns, devāmies kalnos. Pārsteigums, ka ar zirgu kalnā ir tikt vieglāk, vienkārši jāuzticas zirgam un jācer, ka viņam paša dzīvība dārga, tādēļ problēmas nebūs. Robins ir aizrāvies ar rančo, runā par to ar tādu lepnumu un Gilberto tik čivina par plāniem.

Vispār jāsaka, ka viņi ir iedvesmojoši, tāds pozitīvisms un vieta tik skaista. Un pēc izjādes tā nāk bads un rančo organiskā produkcija garšo tik ļoti. Pēc vēlajām brokastīm dalāmies šīs dienas plānos, puišiem jābrauc uz San Cristobal, pa ceļam iegriežoties Teopiskā, lai paskatītos kā veicas krāsošanas darbi topošajā skolā, un tad pie San Cristobal no servisa jāizņem auto un tālāk bizness. Un vakarā puiši dosies uz koncertu, Gilberto mīļākā dziedātāja uzstāsies, tā Robina dāvana Gilberto uz Valentīna dienu. Mums ar Zani plāns – San Juan Chamula + San Cristobal tirgu (secībai nav nozīmes). Apvienojam mūsu abu plānus un ar Jeep caur Teopisku dodamies uz servisu, bet tā kā autiņš vēl nav gatavs, puiši mums brauc līdz uz San Juan Chamulu.

Un labi vien, ka tā…nezinu vai tas no lasītā, bet šajā vietā kaut kas ir gaisā, kaut kas mistisks un tumšs. Un tie nav bērneļi ar vēl vairāk nošmucētām mutēm. Slavenā baznīca ir skaistākā, dekoratīvākā un īpašākā no līdz šim redzētajām. Iekšā sadegtas tūkstošiem sveces, bet iekšā pašas neejam, jo negribas maksāt par ieeju, un ja arīt baznīcā notika kāds katoļticības un pagānisma apvienots rituāls, mēs to neredzējām. Robins stāsts, ka senāk šī ir bijusi mežonīga vieta, svešinieki iegriezušies reti, bet nesen tā pārdzīvo mistikas interesentu uzbrukumu un vietējie no tā taisa naudu. Fasādē tiek rādīta nabadzība, posts, sūri grūtā indiāņu dzīve, bet patiesība vietējie ir turīgi. To arī redzējām, kad izbraucām loku pa pilsētu, celtniecība zeļ un auto ir pēdējo gadu modeļi. Robins iesaka aizbraukt uz tuvējo ciemu, kur stipri mazāk uzspēlētas nabadzības. Braucam arī…šī vieta ir klusa, klusa…un pietrūkst kustības, tādēļ ātri esam atpakaļ San Cristobal, puiši dodas savās darīšanās, bet mēs šopingā. Vakars pienāca ļoti ātri, saule norietēja un tirgotāji steidza beigt andeli. Ar vakaru atnāca sagurums un puišiem vēl lielāks (laika nav viegli pieskatīt 2 blondīnes ) un viņi nolēma nebraukt uz koncertu – Valentīndienas koncertu…eh, mēs ar Zani tā kā vainīgas sajutāmies, jo koncertu Gilberto ļoti gaidīja.

14. feb. rītā bija jāizšķiras starp plānu A (jāšus doties uz Zapatistu ciemu) un plānu B (braukt trakā (truck) uz veco asiendu (hacienda). Plānu A tiesa nebija iespējams īstenot, tā kā mums atlika plāns B. Un mēs (Zane & Zane) un Robina strādnieks, kuram ir ieejas atļauja hacienda, iekrāvāmies traka kravas kastē, Robins pie stūres, Gilberto blakus. Braucam, saule cepina, putekļi, putekļi, mašīna kratās. Grūti to nosaukt par ceļu. No ceļa kvalitātes var nojaust, ka braucam uz nekurieni, uz kaut ko, kas ir ārpus civilācijas. Robins arī mums stāstīja, ka mēs būšot pirmās eiropietes tajā vietā. Mums ar Zani acis spīd. Un, kad sasniedzam gala mērķi, ir skaidrs, ka acis spīdējušas ne bez pamata, ja ir redzēta „Verdzene Izaura”, tad šī māja atgādināja seriālu, to saimniecību, tikai pēc gadiem 150, kad pāri pārvēlušās n-tās revolūcijas un no pagātnes godības palikusi tikai kailas sienas un jumts.  Vecā hacienda, starp kafijas krūmiem, mango un citronu kokiem, Cukurniedru audzes, banānkoki, un viskautkādi eksotiski augi, augļu koki…nu, mums tā ir pasaka, kaut kas no bioloģijas grāmatas. Spiedzam kā bērni, kad Robina strādnieks nocērt banānu ķekaru un dod mums pagaršot augļus. Un atkal mums bija jāieplēš acis lielas, lielas. Šīs vietas dēļ mēs iekavējām ceļojuma grafiku…pēc 2iem izbraucot no  rančo ir jau skaidrs, ka mēs darīsim TO, ko mums iesaka nekādi nedarīt, tas ir braukt pa tumsu. Bet ko darīt, jātiek līdz nākamajam punktam.

Jāsaka, ka pēc rančo man piemetās sajūta, ka ceļojums ir piedzīvojis kulmināciju un nu jau sākas ceļš mājās, tas nekas, ka priekšā vēl n-tās pilsētas, vietas, bet iekšā bija radusies piepildījuma sajūta.

Turpinājums sekos…

Saistītie raksti

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.