Ceļojums uz Meksiku 1.daļa

Kāpēc Meksika? Vēlmi doties uz Meksiku ir devuši vairāki impulsi, piemēram, skolas laikā lasītā „Montesumas meita”, tas, ka esmu dzimusi 21. martā pavasara ekvinokcijas dienā un šai dienā Chichen Itza pa El Castilio piramīdu lien čūska. Kādas draudzenes „National Geographic” un tie daži spilgtie cilvēki, kuriem acis sāk spīdēt, kad viņi stāsta par Meksiku. Un tā nepiesātināmā piedzīvojumu kāre doties tālāk, augstāk un izaicināt vēlmi pēc dienišķā komforta, dīvāna un TV pults.

Sagatavošanās darbi: 9 menešus iepriekš uzsāktas spāņu valodas studijas, 6 mēnešus iepriekš nopirkta avio biļete (Rīga – Amsterdama – Mexico ar KLM) un acu un ausu turēšana vaļā, lai saprastu, ko Meksikā darīt un kā darīt. Un 6 mēnešu laikā var saprast ko var darīt, CouchSurfing viesis pastāsta, ka Chiapas ir īstā Meksika, draugi dalās savā piedzīvotajā Jukatanas pussalā un spāņu valodas pasniedzējas bijušais skolnieks Raimonds zināms arī kā Vienspatsmeksikā ir vienkārši „guiding angel”.

Daļa 1. Iesildāmies
4. februāris. Aptuveni 1:00 naktī, esmu izdarījusi visu, lai sirdsapziņa nerunātu, ka esmu bezrūpīgi pametusi darbu, un aizmiegu uz 2 stundām, nedaudz pāri 4iem jau esam lidostā, mana ceļa biedrene Zane, nav gulējusi nemaz, nekas gulēsim lidostā, lidmašīnā. Lidojums ir caur Amsterdamu, laiks paiet ātri, jo 1) lidostā satiekam pazīstamus latviešu puišus, kad dodas uz Indonēziju un 2) mācām viesmīlim kāršu trikus. Un pats lidojums arī patīkams, līgans un iemidzinošs, saule nenoriet ne uz brīdi un ar 8h laika joslu nobīdi ap 18:00 vakarā ierodamies Mehiko (Mexico) lidostā, vēl joprojām ir 4. februāris. Triks: lai vieglāk pielāgotos laika joslu maiņai turpceļā iesaka negulēt, tad, jau esot tur, nedaudz paciesties ar iešanu gulēt, tad aizmigt un pamosties jau Meksikas laika joslas rītā. Manā gadījumā tas principā nostrādāja. Mehiko pilsētā viss čum un mudž, ir darba dienas beigas un metro ir pārpildīts (katru dienu ar metri pārvietojas 3 miljoni cilvēku), par laimi lidostā mūs sagaida namatēvs Luiss un viņš vienkārši mūs ved cauri pūlim uz savu ģimenes maju, kādā no Mehiko priekšpilsētām. Izrādās šajās dienās pie Luisa neesam vienīgie viesi, ir pāris no Zviedrijas Emma un Ludvigs, kā arī brazīļu puisis Bruno. Emma un Ludvigs ir cītīgi strādājuši Norvēģijā, iekrājuši naudiņu un tagad ceļo pa abiem Amerikas kontinentiem, no Kanādas līdz pat pašai Čīles apakšai, šobrīd tikuši līdz Meksikai. Bruno savukārt ir topošais arhitekts, specializējas eko-arhitektūrā (cik sapratu tas ir tā, ka tiek izmantoti materiāli tikai no dabas un vēl labāk, ja no tās pašas apkārtnes), viņš mēnesi nodzīvojis Gvatemalā, brauc mājās. Esam nokļuvuši vegetāriešu sabiedrībā, pilnīgi netipiski Meksikas kontekstā.

5. februāris. Pirmā diena Mehiko pilsētā un mēs dodamies, kur deguns rāda. Pirmkārt, pēc brokastu bulkas uz centru. Ir dullums galvā, pilsēta vēl joprojām čum un mudž, laikam arī nepārstāj mudžēt nekad. Satiksmes ir ļoti drudžaina, visur zib mazās zaļās takšu vabolītes (saspiesties var 3 pasažieri). Pirmais pieturas punkts Mehiko pilsētā „Bellas Artes”, daiļo mākslu templis (bet kustīgo mākslu t.i. dejas, operas, klasiskās mūzikas), spilgtākais kadrs – policisti ar milzīgiem somberoro zirgu mugurā, apstādījumos agaves, uh, eksotika. Pie „Bellas Artes” satiekam pāri no Izraēlas, viņiem pēdējā diena Meksikā (esot kādu laiku te strādājuši medikamentu firmā), mums pirmā, viņi dod padomu par ēdienu, par īpašo ēdienu Mole, tā ir brūna bieza masa – mērce, pagatavota no šokolādes un čilli, ēdama pie vistas. Izraēļu puisis patiesībā brīdināja to neēst (pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka mēs ēdām un tā bija viena no neparastākajām, īpašākajām un gardākajām ēdienreizēm visā ceļojuma laikā). Nākamais pieturas punkts bija Zocalo, centrālais laukums, ar milzīgu, milzīgu Meksikas karogu (saka, ka 100 kg sverot), priekšā iespaidīga katedrāli (Metropolitan Cathedral), pa labi prezidenta pils / valdības ēka. Tālāk obligāti redzamo objektu saraksts izbeidzās un mēs sākām klīst pa ielām un ieliņām, aizklīdām līdz tirgum, kur pārdevēji savu preci sludināja ar mikrofonu palīdzību (kā viņiem galva neplīst pušu). Patiesībā jauki tā klīst, klīst un noklīst, bet tomēr atrasties. Pēcpusdienu nosēžot uz brīvības pieminekļa trepītēm (piemineklis saucās „Enģelis” jeb pēc LP „Angel”) un vakarā caur krogu, kurā visu pasniedz ar laimi (alu, popkornu u.c.), aizblandties līdz Garibaldi laukumam, kad sāk pulceties mariači. Pirmā pilnā diena Meksikā teica „laipni lūgtas” un bija droša sajūta, vienīgi metro ļoti pārpildīts.

Nākamajā dienā (6.feb.) atvadījāmies no Mehiko (lai atgrieztos pēc 10 – 11 dienām), jo ceļojuma plāns paredzēja lidot uz Meksikas pašiem dienvidiem, uz Kankūnu (Cancun), tur noīrēt auto un ar auto atbraukt gandrīz līdz Mehiko, t.i. Pueabla. Līdz Kankūnai aizlidojām (starpcitu, vietējā avio sabiedrība Mexicana ir izcila), bet tur nepalikām, jau no lidostas braucām uz Playa del Carmen. Playa del Carmen ir Karību jūra un pludmale, temperatūra ap 25 grādiem (februārī) un saule, saule, mūžīgā vasara un lielisks namatēvs Raimonds, latviešu puisis, kur līdz mazākajai vīlītei, puteklītim izpēta šo valsti, dodoties pa seno maiju pēdām. Ar mūsu namatēvu satiekamies autoostā, feini, ka viņš atnācis pretī, jo telefons īsti negrib sūtīt īsziņu, telefona karte nestrādā, tādēļ liels ir prieks, ka satiekamies, ka mūs gaida. Un pa taisno uz pludmali (ok, varbūt arī nebija pa taisno), bet spiedzām uz nebēdu ieraugot un iebrienot jūrā. Perfekta sajūta, saule jau norietējusi, bet ir silts, cilvēki pametuši pludmali un dzīvojas pa šīs kūrortpilsētas centrālo ielu – 5. avēniju – principā Jomas iela. Un starp visiem pilsētas restorāniem un ēstuvēm izvēlamies ratiņus uz ielas, kur vīrs taisa Molletes (bulciņas ar pildījumu), pats var izvēlēties asuma līmeni (burciņas ar dažādām salsām) no pikants līdz hot (palīgā, ugunsgrēks manā mutē).

7. februāri varētu ierakstīt kalendārā kā „the perfect day”. Agrs rīts, peldkostīms, dvieļi somā, caur dzērienu bodīti dodamies uz pludmali un zvilnam, 3atā dzenam jokus, muldamies, zogamies uz smalkā hoteļa pludmales WC, peldamies, peldamies un apdegam saulē, bēgam no saules un apsēžoties pie smalkā hoteļa aizmuldamies, dzeram pēdējo alu, līdz mums aizrāda, ka traucējam sabiedrisko mieru (skaļi muldējāmies un zirgojāmies) un šai vietā dzert nevar. Bija jau arī laiks, vēders kauca. Un kamēr vēders tika apklusināts nomales ēstuvītē, kur Latvijas PVD šausmās sastingtu, ieraugot kādos apstākļos ēdiens tiek gatavots, piedzīvojām lietus gāzi, īsti pat nepamanīju kā tas notika, jo bijām aizrāvušies ar sabiedrību un ēdienu, bet lietum nolīstot bija brīnumskaista varavīksne un debesis tālumā piķa melnas, kas kontrastēja ar baltajām ēkam. Šajā reizē arī sastādijām ēdamlietu sarakstu (mole poblano, mollete, torta, taco, guacamole, tostada, quesadilla, empanada, tamales, enchilada, sopa de pan, churro, n-to veidu banāni, mango, saldie citroni utt.), kuru vajag pamēģināt, jau varējām dažās lietas izsvītrot, piem., molletes no vakardienas un ar šo sarakstu devām ceļojumam devīzi „Esam atvērtas jaunām gāršām”. Un par 7.feb. vakara daļu plāns skaidrs – XXL izmēra Margaritas 5.avēnijas dzertuvēs. Vakarā mūsu kompānija papildinājās ar latvietes un meksikāņa laulāto pāri. Interesanti tā satikt latvieti tik tālu aizprecējušos, viņi tagad dzīvo Kankūnā (tur mums jādodas rīt, lai paņemtu īres auto) un tagad liekas, ka jauki ka tā satikāmies, bez Annas palīdzības auto nomas atrašana nebūtu tik elementāra un pateicoties Annai, nākamajā dienā zinām, ka uz Čičenitza (Chichen Itza), jo Kankūnā šobrīd uzturas latviešu puisi Juris un viņš akurāt bija iecerējis rīt doties uz Chichen Itza, metīsieties kopā? Why not? 😉

Daļa 2. Ceļā.

8.februāra rītā pametam Playa del Carmen, pēc 10iem jau bijām Kankūnā, kur Anna mūs sagaidīja un caur hoteļu ielu un Jura hoteli (Juris nolēma riskēt un doties mums līdz) nokļuvām līdz „Europcar” nomai…”smalks” 2x2m iestādījums ceļa malā, ar ļoti lēnu darbinieku, lai neteiktu bremzi, atvainojos par izteicienu. Dokumentus pildījām vismaz pusotru stundu, tad pusstundu ņēmāmies gar faktu "VW Pointer nav radio" un (mīļā miera labā) piekritām VW Pointer vietā izmantot Jeep Patriot, saņemto piefiksējām, ka bāka pustukša, bet satraukumam nebija ne pamata līdz uz maksas ceļa starp Kankūnu un Chichen Itza 20 km no benzīntanka izbeidzās degviela. Hmmm…neapmulsām. Ok, es apklusu, bet Zane aši nostopēja indiāņu ģimeni vecā Opel Cadet vai Ford Siera un sarunāja aizbraukt līdz benzīntankam un tad kā braucēju deleģēja Juri, viņu vienkārši iestumjot pie indiāņu ģimenes (doma tādā, ka puisis ātrāk noorientēsies degvielās). Viss notika zibenīgi un indiāņu ģimenei nācās vien sastumties. Un arī Juris atpakaļ bija zibenīgi ar 2 degvielas kanniņam (pat īsziņa caur LV mobilo operatoru gāja ilgāk).
Piramīdās bijām stundu pirms slēgšanas un iekļuvām par velti…un ātri vien pienāca brīdis, kad mūs jau dzina laukā, tādēļ Chichen Itza palika neiemīlēta 🙁 Bet smukako piramidu tituls pienākas Palenque. Steiga nepiestāv tempļiem, meditatīvo sajūtu nesaķērām un tā vien likās, ka mūsu acīm kaut kas paslīdēja garām. Interesanti kā šeit izskatās pavasara un rudens ekvinokcijas dienā, kad ļaužu pūļi gaida Dieva Kukulkan parādīšanos uz El Castillio piramīdas pakāpieniem (gaismēnas čūskas izskatā).
 
Mēs tālāk braucām uz Merida, Juris uz Cancun, šķīrāmies kā čomi un sarunājām Rīga iedzert tēju (kas zi varbūt ari sanāks)…

Un tagad Merida. Merida atrast 11 ielu starp 20 un 22 ielu bija vāks, zināju, ka tā būs, pazīstu kādu, kas tāpat maldījies un tādēļ ātri vien paņēmām taksi, kurš brauca Jeep Patriot pa priekšu. Tikapt grūti arī bija pēc 2 dienam no Meridas tikt laukā, šoreiz izmantojām kāda vietējā palīdzību, ar mums kopā izbraucot no pilsētas. Merida forša vieta (baltā, koloniālā pilsēta, miera osta), šūpuļtīklu galvaspilsēta. Vietējie saka, ka šī pilsēta tik mierīga tādēļ, ka visi narkobiznesa bosi šeit sacēluši atpūtas mājas un viņi negrib troksni un šmuci tur, kur atpūšas. Bet vislielāko WOW izsauca Cenotes, tas bija WOW x WOW. Pirms tam apraksts pazemes upes īsti nedeva vizuālu bildi, kas ir cenotes, noteikti likās, ka tās ir aukstas, tumšas. Bet nē! Siltas, dzidras un skaisti zilas, ceļu līdz cenotiem mērījām vagoniņā, kuru vilka zirdziņš – kaulu kambaris.
Bet vakarā, kad no dienas piedzīvojumiem nogurums sāka ņemt virsroku, devāmies ar ēdamlietu sarakstu uz ēstuvīti un no Meridas „paņēmām” līdzi Soupa di Lima garšu.

10. feb. Pēc Meridas braucām uz Campeche. Pa ceļam piestājām maiju piramīdu kompleksā Uxmal, sasveicinājāmies ar milzu ķirzakām, sakarsām saulē, grūti šo vietu aprakstīt, tā ir jāredz, jāizložņā un jāizbauda uz savas ādas. Šajā ceļa posmā pirmo reizi piedzīvojām Tapes (a la „guļošais policists”), labi, ka bija auto ar automātisko kārbu. Un šeit arī bija pirmā militārā pārbaude – mašīnas izskatīšana & blondīņu aplūkošana. Mēs arī izmantojām situāciju un katru reizi pārliecinājāmies, ka braucam pareizajā virzienā. Un Campeche nonacam pa gaismu (ka mums ieteica), apskatījam extra sakopto pilsetu, kura pec LP teikta ieguldīti n-tie miljoni peso, savā laikā Campeche ļoti cietusi no pirātiem, tie pilsētu nopostījuši regulāri un nepajoka. Mūsdienās mierīga, klusa, tīra un krāsaina un Margaritas bija nepieklājīgi maza izmēra :(. Un vakara izbraucam 20 km attalumā ēst jūras veltes uz Chapoton, bija labi, bija gardi, bijām uzticīgas sev un sauklim „būt atvērtām jaunām garšām. Un pa nakti atgriezāmies mūsu Pirātu hostelī, kuru apseduši LP gramatiņas īpašnieki (LP šo hosteli iesaka).

11. feb.agrā rīta pametam Campeche un pēc īsa brīža jau iebraucam tai pašā zvejnieku un jūras velšu citadelē – Chapaton. Izvazājāmies Chapaton tirgu, kur zivis, zivis un izskatīgas jūras veltes, iepirkām augļus no Playa del Carmen sastādītā saraksts – saldos citronus un mazos banāniņus. Jāsaka, ka ar šo pilsētu man pirmo reizi radās sajūta, ka lielos vilcienos visas pilsētas ir vienādi veidotas, krāsainas, trokšņainas, bet tai paša laikā mierīgas, ar centralo laukumu, tirgu un baznīcu, ielas malās gulšņājošiem suņiem un augļu tirgotāju ratiņiem un pāri ielām stiepjas papīra karodziņu virtenes.

Dienas vidū esam pie Chiapas robežas, to gaidījām, kā ceļojuma kulmināciju, visi teica Chiapas tas ir īstais, tā ir Meksika. Mēs šim ari īpaši saspringām. Izskatās, ka šeit arī daba mainās, ja līdz šim braucām pa līdzenumiem, tad tālumā parādījās kalni un mūsu mērķis un pirmais pieturas punkts Chiapas ir džungļi un senās maiju piramīdas Palenque. Chiapas tiešām nelika vilties, tiesa nepamanījām pagriezienu uz Palenque un kadus 100 km nobraucam pa highway, ja benzins strauji negribētu beigties, tad satraukumam nebūtu pamata. Tomēr benzīntanks, norāde uz Palanque un WC nāca vienā reizē, tā, ka tāds 3in1 sanāca. Laime pilnīga vienvārdsakot 🙂 Un priekšā jau arvien izteiksmīgāki zaļumi –  džungļi, ceļš sāk mest līkločus, sākas kalnu serpentīnu ceļi. Mēs tiešām esam Chiapas. Interesanti, Līdz ar dabu mainās arī cilvēki. Viņi vizuāli ir savādāki, no mazajiem ducīgajiem līdzenumu iemītniekiem, šie ir vēl mazāki un krietni vājāki, stiegraini, kā liānas, un katram otrajam vīrietim rokā mačete.

Turpinājums sekos…