ČAKLS bērns – kā to ieaudzināt, un ko labāk NEDARĪT

Bērns, kurš pats piesakās savākt savas mantas, sakārto drēbes pēc pastaigas un labprāt palīdz uzslaucīt grīdas vai aplaistīt puķes. Sapnis, ne īstenība… Lai gan, varbūt tas nemaz nav tik neiespējami?

Izpratni par kārtību, darba tikumu un citas dzīves iemaņas bērni mācās no saviem vecākiem. Tas gan nenozīmē, ka čaklai mammai vienmēr būs čakli bērni.

Bieži vien, kad vakarā vairs nav spēka diskutēt ar savu atvasi par nepieciešamību sakārtot savas mantas, vieglāk šķiet pašai visu izdarīt. Bet mazie cilvēki nemaz nav tik naivi, kā pieaugušie bieži vien uzskata. Pēc pāris reizēm knauķis saprot, ka mamma visu ātri sakārtos, kāpēc tad vispār pašam piepūlēties.

Tāpat arī laikā neizteikta uzslava, nepareizs darba novērtējums un nevērīga attieksme – un, rau, tavs agrāk tik čaklais bērns nemaz vairs nealkst palīdzēt.

Turklāt dažādos vecuma posmos bērna intereses ir dažādas – ja mazulis vēlas palīdzēt, jo labprāt atdarina tevi, tad mazliet lielākam bērnam jau interesē balva vai uzslava, bet pusaudzim svarīgi apliecināt, ka viņš var arī atteikties iesaistīties mājas darbiņos.

Darba tikuma audzināšanas sākums
Pusotru, divu un pat trīs gadus veci bērni ļoti vēlas piedalīties ģimenes dzīvē. Ja mamma mazgā grīdu, to grib darīt arī meita. Ja izvelk putekļsūcēju, dēls momentā ir klāt pie podziņām un vēlas aparātu ieslēgt. Un, lai cik kaitinoši, apgrūtinošu un traucējoši tas būtu, nākotnes vārdā vajadzētu ļaut bērnam palīdzēt.

Bet tas nenozīmē iedot meitai tīru lupatu un ļaut mazgāt jau izmazgātu grīdu. Pat divgadīgs bērns saprot, kad viņa darītajam ir jēga un kad nav. Tāpēc apbruņojies ar eņģeļa pacietību un ļauj bērnam strādāt pa īstam. Protams, tev būs jāvelta laiks, kamēr bērns žampāsies turpat blakus, jāmāca mazais strādnieks, kā darbiņu izdarīt kārtīgi, un delikāti jāpalūdz atļauja nedaudz piepalīdzēt, lai grīda patiešām tiktu izmazgāta. Toties nākotnē paveras cerība, ka bērns labprāt palīdzēs arī tad, kad jau pats varēs darbu izdarīt kārtīgi.

Ja sākumā atvasei pietiks ar domu, ka ļauj piedalīties lielo darbu veikšanā, tad ar laiku, tuvojoties skolas vecumam, bērnam daudz labāk patiks rotaļāties ar savām mantām, nevis pūlēties, cenšoties darīt pieaugušo darbiņus. Šis ir laiks, kad jāmaina taktika – četrgadīgs, piecgadīgs un sešgadīgs bērns ļoti vēlas, lai tu ar viņu lepotos un uzslavētu. Tad nu neskopojies ar labiem vārdiem, ja mazais atsaucas uz lūgumu palīdzēt. Dažkārt motivāciju palīdz celt arī atalgojums.

Lai bērns neapjuktu un pats saprastu, ko nozīmē atbildība un darbiņš, jau no aptuveni pāris gadu vecuma bērnam var uzticēt konkrētu pienākumu. Piemēram, mazais var palīdzēt salikt uz galda pusdienu šķīvjus. Turklāt izturies pret šo pienākumu atbildīgi – tas nozīmē, ja tas ir bērna darbiņš, tad tas viņam katru dienu arī jāpilda.

Ņem vērā, ka pirmās dienas bērnam tas šķiet saistoši, taču ar laiku mazajam apniks un kādu brīdi viņš labprāt vēlēsies no pienākuma izvairīties. Te nu derētu izturēt un no noteikumiem neatkāpties.

Daudziem bērniem ļoti palīdz apziņa, ka pēc darbiņa nāks atpūta. Var sarunāt, ka pēc trauku uzklāšanas uz galda un pusdienu paēšanas kopā uzspēlēsiet bērna iemīļoto spēli vai izlasīsiet iemīļoto pasaku. Lai gan psihologi parasti neiesaka par darbiņu bērnu atalgot ar kārumiem, dažkārt arī tā ir lieliska motivācija strādāt. Neaizmirsi, ka arī mēs, pieaugušie, par savu darbu saņemam algu. Tikai alga pienākas tad, ja darbiņš paveikts kārtīgi.

Un vēl, visiem, kuri strādā, pienākas arī brīvdienas. Tāpēc, ja bērns kādu dienu kurn un nevēlas veikt savu pienākumu, ierosini sarīkot brīvdienu – dienu, kad mazajam nav jādara savi ikdienas darbiņi.

Mazs darītājs – mazs darbiņš
Lai bērnam nezustu motivācija palīdzēt, ļoti svarīgi, lai viņam uzdotais darbiņš būtu pa spēkam. Tas nozīmē, ka nav jēgas uzlikt par pienākumu trīsgadīgam bērnam sakārtot istabu. Viņš pat pie labākās gribas to izdarīt nevar. Kaut vai tāpēc, ka šai vecumā bērna izpratne par kārtību stipri var atšķirties no tavējās. 

Tāpat arī nemoki mazo ar darba pienākumiem tad, ja bērns ir noguris, sakreņķējies vai miegains.

Ļoti bieži mammas, vēloties iemācīt bērnam kārtību, katru reizi, kad tiek izvilkts kluču komplekts vai plastilīna kārbiņa, atgādina, ka tas viss būs jāsakārto. Stop! Šādi tu ļoti viegli vari pāršaut pār strīpu, sagandējot bērnam visu prieku par gaidāmo nodarbi. Ja nevēlies, ka bērns kļūst par apātisku kaktā sēdētāju kārtīgā istabā, baidīdamies ko savandīt, tā nedari. Mammai jārēķinās, ka arī spēlēšanās ir bērna darbiņš – tā viņš mācās daudzas svarīgas iemaņas, un jāsaprot, ka dažkārt strādājot ap darbavietu rodas haoss.

Domājot par bērna darbiņiem, bieži vien novērtējam tos pēc savas mērauklas. Bet mazam bērnam darbiņš ir daudz kas no tā, ko mēs ikdienā uzskatām par pašsaprotamu. Piemēram, saģērbties no rīta paša spēkiem vai nomazgāt rokas pēc pastaigas arī ir darbiņš un pienākums. Turklāt atceries, ja tavs bērns iet bērnudārzā vai kādā bērnu skoliņā vai pulciņā, arī tā ir viņa darbavieta. Un tāpat kā tu, mazais pēc darba var būt noguris. Respektē, ja bērns grib atpūsties un šai vakarā paslinkot. Gan jau nokavēto izdosies atgūt brīvdienās.

Mācām kārtību
Ne mazāk svarīgi par čaklumu vecākiem šķiet arī bērna kārtības izpratne. Kurš gan nevēlas bērnu, kurš pats sakārto savu istabu, vienmēr novāc savu darba vietu un pēc pusdienām aiznes šķīvi uz izlietni. Tomēr nesteidzies! Bieži vien savu izpratni par kārtību vēlamies uzspiest bērnam, bet ne vienmēr paši rādām piemēru. Bērns vēro, ja pati mēdz savas lietas nenolikt vietā, pēc pastaigas nomest mēteli uz dīvāna vai vēl kā citādi grēkot pret kārtību, neprasi, lai to nedarītu bērns. Vispirms lūkojies, lai izvirzītos noteikumus ievērotu pati.

Turklāt ļoti svarīgs mirklis ir nemainīgas prasības. Ja istaba jākārto katru vakaru, tad svarīgi to arī ievērot. Nevis vakaros, kad mamma nogurusi, istaba paliek nekārtīga, bet citos tiek prasīts to savākt.

Bērnam līdz piecu gadu vecumam, kārtojot istabu, nepieciešama pieaugušo līdzdalība. Rādi savam bērnam jau no mazotnes, ka pēc spēlēšanās rotaļlietas ir nogurušas un vēlas atpūsties savos plauktos un kastēs, tāpēc jāpalīdz tām tur nokļūt. Padari kārtošanu par rotaļu, un mazais to darīs labprātāk.

Lai bērns savās mantās neapjuktu, jālūkojas, lai to nav par daudz. Bieži vien kārtību ieviest ir grūti, jo vienkārši rotaļlietu ir pārāk daudz. Ikdienā pietiek ar dažām mīļākajām mantām, pārējās var noglabāt maisā un ik pa laikam bērnam piedāvāt mantas samainīt. Gan māja būs kārtīgāka, gan arī bērns laiku pa laikam tiks iepriecināts, jo atradis jaunas (piemirstas) mantiņas.

Maziem bērniem, lai uzturētu istabā kārtību, ir svarīgi, lai katrai mantai ir sava vieta. Mazulim grūti saprast, kas ir kārtība, ja visas viņa mantas tiek samestas kastē. Tavas mantas taču tā nestāv. Tāpēc piemērotāks interjers bērnistabai ir daudzi plaukti.

Un visbeidzot, nepārspīlē ar kārtību, dažreiz pa dienu celtā pils ir tik svarīga, ka tā nebūt pa nakti nav jānojauc. Nākamajā dienā rotaļa tiks turpināta. Bieži vien vēlme spēlēties un radīt ko jaunu ir daudz svarīgāka par čaklumu un kārtības mīlestību. Ja ikdienā kopā darīsiet mazus darbiņus un rosīsitiees pa māju, gan jau šo tikumu pārmantos arī tavs bērns.

Lai tev čakli bērni!

Saistītie raksti

3 komentāri
  1. Esmu lasījusi, ka bērni mazā vecumā neizprotot piemēram istabas sakārtošanas nepieciešamību, viņus esot bezjēdzīgi vispār uz to mudināt.

  2. Tā arī līdz šim neesmu sapratusi, vai ļaut bērnam pašam apzināties to, ka ir lietas, kas viņam ir jāpaveic, jāiemācās, vai tomēr nedaudz uz to pamudināt, dažkārt pat “piespiest”. Man ir 13 gadus veca krustmeita, kura mājās nedara neko, visus mājas darbus apdara mamma. Nu un tagad jautājiens, vai tas kaut kādā mērā ietekmēs viņas dzīves kvalitāti tad, kad jaunkundze kļūs patstāvīga? Vai viņa pratīs mizot kartupeļus un kādas izskatīsies viņas dzīvokļa-kopmītnes istabiņas grīda 1 mēnesi pēc atdalīšanās no mammas? Nu un kur paliek elementāra palīdzēšana mammai? Vārdsakot, netieku gudra kur beidzas jēdziens “bērnība ir tikai viena, kādēļ gan bērnu uz kaut ko jāpiespiež” un kur “darbs dara darītāju – teorija”.

  3. …mazliet nošokēja vārds “knauķis”…
    Pārējais ir par lietu! Mēs, mammas vēlamies visu daudz perfektāku, neka to prot bērniņš. PACIETĪBA ir visa atslēga! Un patiešaām jārēķinās ar Laiku, kas ir nepieciešams daudz vairāk…. Un Mīlestība! Bez tās neiztikt! Bet ne tikai jāgaida palīdzība no bērna, arī bērniņam jāpalīdz! Kopā viss izdosies! To arī novēlu visām mazo bērniņu mammām un tētiem!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.