Būt TIKAI par mājsaimnieci – JĀ vai NĒ?

21. gadsimts. Sieviete, apkrāvusies ar mapēm, skrien no vienas darba sapulces uz otru, kūpošu kafijas krūzi rokās. No rīta steidzīga buča vīram, pēdējie norādījumi auklītei un pa durvīm prom. Vakarā, pārnākot no darba, vispirms pārbauda e-pastu, steidz pabeigt vēl pēdējās darba lietas un tad beidzot pievērsīsies ģimenei. Feministes augstu pacels īkšķus un aplausiem sveiks šādu attiecību modeli. Patriarhāta piekritējas nosodoši mās ar galvu, teikdamas – uz kurieni gan pasaule virzās, sievietei taču jābūt tai mājas pavarda sargātājai…

BŪT KARJERISTEI VAI MĀJSAIMNIECEI?
Kurš tad ir pareizais ceļš, kuru iet un vai tāds vispār ir? Vai mēs joprojām strikti nodalām vīriešu un sieviešu pienākumus, lomas, kuras mums ģimenē paredzētas un nepieļaujam nekādas atkāpes? Un vai fakts, ka sieviete dzīvo mājās, nestrādā algotu darbu, uzreiz automātiski nozīmē, ka viņas pienākumos ietilpst visi mājas darbi, turklāt tie ir brīvprātīgi obligāti? 


Līga (29), mājās dzīvo 5 gadus
uzreiz noraida šādu apgalvojumu, sakot: „Mans vīrietis joprojām daudzas lietas ņem uz sevi, negaida, ka vienmēr būs siltas vakariņas vai pedantiski uzkopta māja, lai gan man taču teorētiski vajadzētu pietikt tam visam laika. Liels pluss ir tas, ka vienmēr varu izgulēties, esmu mājās, kad bērni pārnāk no skolas un dārziņa. Varu uzkopt māju, jo bērnu klātbūtnē tas ir diezgan sarežģīti. Vienīgais mīnuss laikam ir sabiedrības trūkums ikdienā. Pa retam izlienu no sava gliemežvāka un aizejam uz kādu balli vai citu sabiedrisku pasākumu. Tā kā esmu ļoti sabiedriska būtne, tad visu, kas man ikdienā mājās sēžot ir sakrājies, izlieku kādā ballē vai tusiņā, izdejojos un atkal varu būt mājsaimniece savā gliemežvākā. 2 reizes nedēļā ar vīru ejam uz tautiskajām dejām, kurām seko izbraucieni, uzstāšanās. Man patīk sēdēt mājās, bet ļoti labprāt ietu strādāt – gan tikai tāpēc, lai papildinātu ģimenes budžetu. Diemžēl darba iespējas vietā, kur dzīvoju, joprojām ir minimālas.”

MĀJSAIMNIECE – TAS NOZĪMĒ MĀJKALPOTĀJA?
Sabiedrībā joprojām ir iesakņojies uzskats, ka mājsaimnieces ir sievietes, kuras ceļas līdz ar gaiļiem, tērpušās priekšautā (mūsdienīgākajā versijā – treniņtērpā), putekļu lupatu rokās, augu dienu skrien pa māju, gatavo un šmorē trīs ēdienus, lai pienācīgi sagaidītu vīrieti mājās no darba. Gana daudz sieviešu arī šobrīd kautrējas skaļi runāt par šādu savu statusu, jo tas taču uzreiz nozīmē, ka tu dzīvo gluži kā akmens laikmetā, par reālo dzīvi neko nezini, neko neesi redzējusi un dzirdējusi. Tā, protams, nav tiesa, jo tieši mājās dzīvojošām sievietēm ir gana daudz laika, lai apmeklētu pasākumus, dažādus kursus (kuri ļoti bieži notiek dienas laikā, kad strādājošām sievietēm tam nav brīvs brīdis), seminārus un citus publiskus pasākumus. Cits jautājums ir par ieinteresētību to darīt, jo vienatnē reti kura sadūšojas iet un darīt, ideālajā variantā, ja ir vairākas draudzenes ar šādu pašu statusu.
To uzsver arī Dina (27), mājās dzīvo 6 gadus. „Liels mīnuss ir rutīna, paziņu loks arī ir neliels un dienas paiet diezgan vienmuļi. Pietrūkst draudzeņu, ar kurām iziet sabiedrībā. Ar saviem mājas darbiem itin veiksmīgi tieku galā – gatavoju, uzkopju, izvadāju bērnu uz skolu. Plus tam, ka sēžu mājas ir tas, ka varu dēlam veltīt lielāku uzmanību, palīdzēt mājas darbos. Izmantoju iespēju iet reizi nedēļā pie dēlēna uz skolu – piedalīties kopīgās aktivitātēs. Prieks viņam un prieks man. Šobrīd jau ir sajūta, ka labprātāk strādātu. Tajā pašā laikā no daudzām lietām mani attur dēls – baidos atstāt viņu auklītei, ka ar viņu darbosies un pieskatīs svešs cilvēks, kamēr to varētu darīt pati. Dēls ir tas, kura dēļ sākās mana mājas dzīve un izskatās, ka tā tas kādu laiku arī turpināsies.”
Sieviete – mājsaimniece noteikti ir bērna sapnis – kuram gan negribētos, lai mājās augu dienu ar viņu laiku pavada, rotaļājas un pastaigājas mamma, nevis sveša tante, kuru jāsauc par auklīti. Šo nenovērtējamo plusu uzsver tieši māmiņas, kuras nestrādā, jo bērni vairums gadījumu ir tieši tas iemesls, kuru dēļ viņas izvēlas attiecīgo statusu.

APSVER PLUSUS UN MĪNUSUS
Loģiski, ja sieviete nejūtas laimīga šādā attiecību modelī un būt mājsaimniecei nozīmē nepiepildīt izlolotos sapņus par karjeru, pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi, kura kūsāt kūsā nu jau bez viņas līdzdalības, ir gaužām skumji. Tajā pašā laikā ir simtiem sieviešu, kuras garus gadus strādā profesijā, kurā nejūt savu aicinājumu, jūtas iztukšotas un pēc katras darbadienas izjūt vēlmi atkorķēt vīna pudeli par godu vēl vienai nomocītai dienai. Nav teikts, ka mājsaimnieces gods būs tieši tas, pēc kā viņas kāro un kurā beidzot jutīsies piepildītas – bet ir taču teiciens – kas neriskē, tas nedzer šampanieti!
Iespējams ir pienācis laiks ierindot mājsaimnieces titulu līdzvērtīgi citām profesijām, jo tikai tās dāmas, kas „izbaudījušas” šo it kā vienkāršo un laisko dzīvesveidu, zina teikt, ka tam ir gana daudz mīnusu, kā jebkuram citam darbam. Tikai retai profesijai nav noteikta darba laika, brīvdienu, burvīga atvaļinājuma reizi vai divas reizes gadā, kurš turklāt ir apmaksāts – šeit jāpaļaujas uz vīra dāsnumu, cik nu, pēc viņa domām, tev pienākas. Turklāt, nemaz nedomā, ka varēsi to darīt viena, uzkraujot uz vīrieša pleciem visus savus pienākumus un divus nešpetnus mazuļus līdz ar visu. Ja nu notiek brīnums un to visu saņem, nebrīnies, ja jau pēc pāris dienām saņem izmisuma pilnu īsziņu no mīlošā vīra – SOS! Kas, pie joda, ir cepamais pulveris, kā iedarbināt cepeškrāsni un, kur ir podziņa, kā izslēgt bērnus?!? Pārbraucot mājās, tevi sagaidīs ar ovācijām un atplestām rokām, vari nešaubīties! Jo tas ne par gramu nav vienkārši – būt mājsaimniecei. Ja nu, protams, jūsu mājās nav mājkalpotāja, kura ierodas pāris reizes nedēļā un paveic lielākos darbus, lai sievietei nav jāpārpūlas. Turklāt vairums sieviešu, līdz mielēm izbaudījušas savu finansiālo pastāvību un neatkarību strādājot, ar pūlēm spēj iejusties nestrādājošas sievietes tēlā.

Ilga (40), strādā, ir bijusi mājsaimniece un šajā statusā nevēlas atgriezties.
”Mājsaimnieces tituls man ir bijis – piespiedu kārtā, jo zaudēju darba vietu. Sēdēju mājās un audzināju 2 bērnus, vīrs strādāja. Daudz laika varēju veltīt bērniem, it īpaši dēliņam, jo viņš bija pavisam mazs, daudz adīju, pat pārāk daudz. Liela daļa laika tika pavadīta pie plīts. Ar laiku sapratu, ka tas nav priekš manis – kļuvu kašķīga, komunikācija ar vīru pasliktinājās. Šādi nodzīvoju 4 gadus, tad atradu jaunu darba vietu un viss bija kārtībā. Atkal jutos kā cilvēks, man bija pašai sava nauda, jo būt neatkarīgai – tas ir svarīgi. Būt sabiedrībā, arī tas man ir svarīgi. Vēl tagad šo laiku atceros nelabprāt, mājsaimniece vairs nevēlos būt.”

KATRAM SAVS DZĪVES MODELIS
Secinājumi? Tas, kas der vienam, var nederēt otram. Nav vērts pasludināt vienu modeli par vadošo un justies vainīgiem, ja jūsu ģimenē tas nedarbojas un visi jūtas nelaimīgi. Kurš gan ir tiesīgs apgalvot, ka vīrietis nedrīkst sēdēt mājās, audzināt bērnus un kurināt ģimenes pavardu? Vai abi veidot karjeru, nesatraucoties, kura kārta ir gatavot siltas vakariņas un vai tādas vispār būs. Tava dzīve – tava izvēle – galvenais, lai esi harmonijā ar sevi!
7 komentāru
  1. Mana skarbā pieredze rāda, ka būt tikai par mājsaimnieci un taja pašā laikā spēt būt laimīgai nav iespējams. Jo vīrietis, ar laiku, sāk tevi uzskatīt par mēbeli, kas nekur nepazudīs un neaizbēgs. Var pabūt mājās ar bērniem tos 1,5 gadus – bērna kopšanas atvaļinājumā, bet tad ar steigu uz darbu!

  2. Es arī neizturēju pa mājām, pēc 6 bērna kopšanas atvaļinājuma mēnešiem paprasījos atpakaļ darbā uz puslodzi.

  3. Priecājos, ka man ir iespēja strādāt no mājām, tā ka varbūt būs iespējams šo to apvienot.

  4. Nesaprotu, kā iespējams dzīvot bez savas naudas. Reiz biju mājsaimnieces titulā kamēr meklēju darbu, fakts, ka man būtu kādam jālūdz nauda man tiešam sita pa pašapziņu. Esmu laimīga, ka esmu atpakaļ zirgā.

  5. Baudīju. savi laiku kad biju ar bērniem mājas, mājas dzīvojot ar 3 bērniem – bija skaistākais laiks, tik daudz ko kopīgi var darīt un dzīvi veidot interesantu…un bērni nekad nav bijuši par nastu!!!!! bet tikai prieks ienācis ikdienas dzīvē! nu jau mazbērni, ar kuriem tagad pavadu vairākas dienas nedēļa…kas var būt skaistāks! Tie taču ir mani mīļie mazbērniņi un cik daudz kopīgi varam apgūt un iemācītes jaunu dzīvē! Kāda jēga dzīvot tikai sev!!!!! tas tikai velk uz savu EGO! un galā uz depresijām kas ir modē….katrs darbs ir vienāds un lai vai strādā mājas, vai darbā….un ja esi darbā, tad tie paši mājas darbi vēl vakarā jāizdara…. un par naudu- kas tā par ģimeni ja nauda ir viena ģiemens locekļa rokās- tā nav ģiemne, mums vienmēr naudiņa bija vienā vietā un to abi lietojam ko vīrs nopelnīja, nekādu škēršļu un pārmetumu, ka es ko iztērētu ne tur kur vajadzētu! Toties tagad ir mīļi jau lielie bērni- visi joprojam draudzīgi dzīvojam… un zinu ka bērni mūs vecākus nepametīs grūtā brīdī- jo viņi augot juta ka arī bērni ir ģiemenē mīlēti un nav pamesti bijuši dārziņā visu garo dienu, lai kāds izskolo, visu tik pat labi iemācījās mājas dzīvojot un vēl skolā skolotāji novērtēja, ka ir pašiem sava domāšana, nevis kā leik tā dara –

    Bērnudārzu bērniem ātri vecākus vairs nevajaga un kad izaug lieli, tad arī tik daudz bēnu aizmirst kontaktēties ar vecākiem- skumji !
    Tā ka mīļi iesaku – pavadiet laiku ar bērniem un ģimeni, dzīve tik ātri paskrien…. un to vairs atgriezt nevar.

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.