Burvju vārdiņi sarunā ar bērniem

Katram bērniņam nepieciešama apziņa, ka vecāki viņu mīl un par viņu rūpējas. Bet šo pārliecību bērns gūst tieši no vecāku attieksmes un tā, kā mamma vai tētis šo savu mīlestību parāda. Tikai jābūt uzmanīgiem ar pareizo vārdu izvēli. Ja dzejoļu konkursā, kur jūsu mīlulis nojaucis visu skaitāmo, teiksiet – Tu biji vislabākais!, jums neviens neticēs. Bērni apzinās savas spējas. Kā tad vislabāk rīkoties?

Es priecājos, ka tu man esi

Bērni tiešām tic, ka viss šajā pasule notiek viņu dēļ. Saulīte lec tāpēc, ka viņš tā vēlas, un arī nedienas ģimenē viņš uztver personīgi. Strīds starp mammu un tēti būs liels un nepatīkams pārdzīvojums. Bērnam nepieciešams apzināties, ka jūs priecājaties par viņa esamību. Nekādā gadījumā nelietojiet tādas frāzes kā tevis dēļ es nevaru, tevis dēļ mēs kavējam utt.

Es tevi mīlu
Bērnam jāzina, ka mīlat viņu viņa paša dēļ. Nekādā gadījumā nesaistiet savu mīlestību ar kaut kādiem noteikumiem, piemēram, istabas sakārtošanu vai kādu palaidnību – tu man meloji, tāpēc es tevi vairs nemīlu.

Es tevi saprotu
Pat tad, ja mums bērna pārdzīvojums liekas sīks un nenozīmīgs, noteikti jāizrāda sapratne. Lai kas tas arī būtu – nozaudēta lelle, bailes no tumsas, bērnudārza biedrs, kas iemetis ar piku, nedrīkst izteikt tādas nevērīgas frāzes kā tas taču sīkums, nepievērs uzmanību tam muļķītim, nekādu briesmoņu nemaz nav. Šie visi atzinumi ir nākuši no pieaugušo pieredzes, bet bērnam vēl tās nav.

Tu esi stiprs
Uzslavas un atzinības izrādīšana arī ir ļoti svarīgs  vecāku mīlestības apliecinājums. Tādi vārdi kā tev labi sanāca, mēs zinājām, ka tev izdosies, mēs ar tevi lepojamies cels bērna pašapziņu. Noteikti izvairieties no pārmetošām replikām – bļauris, nevīža, ko tu atkal sastrādāji?. Šāda attieksme uz ilgu laiku sadragās bērna pašpārliecību un radīs plaisu jūsu attiecībās.

Tev noteikti izdosies
Pasaulē tā iekārtots, ka neviens pētījums vai sasniegums netiek veikts bez neveiksmīgiem starpgadījumiem. Tā vietā, lai panikā mestos palīgā vai izdarītu darbiņu pašiem, vecākiem vajag laut bērnam mēģināt atkal un atkal. Bērnam vajadzīga apziņa, ka jūs viņam ticat un ka ar laiku tiešām viss izdosies. Bet progress var krietni vien kavēties, ja regulāri tiks skandināti vārdi diez, kas vispār no tevis izaugs?.

Es tev uzticos

Tikai tad, ja bērns zina, ka viņam uzticas, viņš spēs uzticēties arī pats. Ja nemitīgi šaubīsieties par viņa spējām un izteiksiet savu nepārliecinātību skaļi, bērns var sevī noslēgties, justies vientuļš un nesaprasts.

Mēs vienmēr esam kopā ar tevi
Lai kas arī neatgadītos, mani vecāki vienmēr man palīdzēs. Šī ir tā doma, kas bieži vien palīdz bērnam dažādās sarežģītās dzīves situācijās.  Arī tad, kad vecākiem īsti nav vaļas, labāk darbosies paskaidrojums – pēc divdesmit minūtēm pabeigšu darāmo un tad mēs kopā apsēdīsimies un aprunāsimies par dienas notikumiem nekā – es tagad nevaru.
Uz visiem gadījumiem attiecas noteikums atvianoties, ja nejauši tomēr pasprukusi kāda skarbāka frāze. Piedod, es tā nemaz negribēju. Tu taču zini, ka es tevi mīlu! Un viss atkal nostāsies savās vietās.

Saistītie raksti

7 komentāri
  1. Ja mani vecāki to zinātu un pielietotu, tad varbūt es izaugtu drošāka, pārliecinātāka, atvērtāka. Vismaz tagad pašai jāmēģina rīkoties savādāk. Paldies par atgādinājumu!

  2. tieši tāpēc, ka mani vecāki šo visu nedarīja, es cenšos kaut ko labot, audzinot savu bērnu. Piekrītu tev, fricija, teikt – es tevi mīlu un arī citas labas lietas nebija pieņemts. Un te nu mēs esam tādas bišku galvu plecos ierāvušas.

  3. Šito vajadzētu katrai mammai un tētim pie sienas pielikt, jo bērni tik bieži tiek sunīti par lietām, kas ir tīrais nieks vai atgadās tikai tāpēc, ka viņi ir bērni, bet pieaugušais grib, lai viss notiek perfekti, raiti, tīri un kā pa sviestu. Katram no mums taču ir gadījušās savas kļūdas. Un arī tās bērnības traumas rodas no tā, ka tādos fiasko brīžos neesam saņēmuši tik nepieciešamo atbalstu no vecākiem.

  4. Mjāāā…var jau pielikt šito pie sienas, bet nez vai visiem pielec..
    Es savā mammas pieredzē arvien vairāk unvairāk sastopos ar cilvēkiem, kas uzskata, ka ir gudrāki par mani-miesīgo māti, un ka zin visu kā labāk vajag manam bērnam, nekā es pati…tas skumdina. Un arvien biežāk un biežāk ie ir cilvēki, kas ir kontaktā ar manu bērnu tik minimāli cik vien minimāli var būt…vienvārdsakot-ielec manās ar bērnu attiecībās un sāk mani regulēt cik es slikta mamma… tad gribās skaļi bļaut 🙁

  5. Tādus vajag ignorēt. Vai arī pagaidīt brīdi, kad tiem pašiem būs bērni. Bet zini, tie bērni jau ir tik dažādi…es arī dažreiz paskatos uz draudzenes sīkajiem – man liekas, vāks, tik izlaisti, tādi nejauceņi, manējais sēž stūrītī, spēlējas, nevienam nekad nav pāri izdarījis, bet dabū tik ik pa laikam pa zobiem no pārejiem, kuriem nav problēmu, skrienot garām ar kāju iespert vai krūzīti no rokām ar nodomu izsist. Bet viņu mammas tik noplāta rokas…bet zini, tad es sapratu – viņas pie tiem saviem arī ir pieradušas un neredz, ka tas, piemēram, pēc manām domām, nav normāli. Tik un tā jau tās mammas savu rakarus mīl.

  6. Bērni kaut kādā ziņā ir mūsu – vecāku spogulis. Mēs ne vienmēr gribam un varam atzīt savas kļūdas, trūkumus, vājumu. Šo rakstiņu katrā ziņā der pārlasīt vēl un vēl… lai iesēžas atmiņā tā dziļāk!

  7. Mhhmmm… būtu interesanti uzzināt, vai raksta autoram pašam bērni ir? Pateikt jau ir viegli, bet realitāte vienmēr ievieš korekcijas. 😉

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.