BRĪVĪBA attiecībās – lai NEAPNIKTU viens otram?

Frāze "es šajās attiecībās smoku nost" nav sveša nevienai no mums. Tā lasīta grāmtās, dzirdēta no draudzenēm vai piemērojama mūsu pašu dzīvei. Ko tas īsti nozīmē un kā nenosmakt pavisam? Vai tiešām vienīgais veids, kā brīvi uzelpot, ir izbeigt šķietami apgrūtinošās attiecības? Nē. Mums tikai jāiemācās dot otram pašam savu laiku un telpu, kā arī pieprasīt to arī sev. Jāmācās neturēt otru pārlieku spēcīgos grožos un arī pašām – tādos nenonākt.

Attiecībās smokam dažādu iemeslu dēļ – ja veltam sevi mājas dzīvei, ģimenei vai otram tā, ka nepaliek ne pilītes sev, kā arī tad, ja tiekam nemitīgi ierobežotas savā rīcības brīvībā. Ne vienmēr mēs esam tās, kuras nonākušas cietēja lomā. Bieži arī pašas neesam pamanījušas – kāds zem mūsu norādījumu, pārmetumu vai pienākumu uzliktā sloga jau ir gluži bez elpas. Bet kāpēc tā notiek un kādi ir risinājumi?

Mana kārtība ir tava kārtība
Sākot kopdzīvi, nereti nākas otram pielāgoties. Ja viens ir pieradis gultu saklāt tūlīt pēc pamošanās, otrs pilnīgi mierīgi var likties gulēt turpat, no kurienes izrāpies īsi pirms došanās uz darbu. Šo ieradumu laušana var būt smags process. Kāds no jums, iespējams, pārāk ilgi dzīvojis viens vai arī ģimenē valdījis dzelžains režīms un kārtības kults. Lai kādi arī nebūtu jūsu abu ieradumi, jauki, ja spējat atrast kompromisu un vienoties, par ko tad cepsieties un kam vispār nepievērsīsiet uzmanību. Otra prasību cienīšana un respektēšana ir laba lieta, bet ja finālā tu esi tā, kas kārto dvielīšus pēc viņa izvēlētā garuma un paniski rindo grāmatas alfabēta secībā, pilnīgi loģiski, ja pēc gada jutīsies kā vergtura plantācijā un alksi brīvības. Ciemojoties pie saviem vecākiem, visdrīzāk sametīsi slapjos dvieļus kaudzē, sakrāsi uz galda trīs nemazgātas kafijas krūzes un iesi gulēt ar drēbēm.
Arī pati atceries, ka ir lietas, par kurām nav jēgas iecirsties un dresēt savu dzīvesbiedru. Saprāta robežās ļaujiet viens otram elpot.

Mārīte (29): Nodzīvoju kopā ar draugu divus gadus. Tas bija murgs. Parasti esmu dzirdējusi, ka vīrieši cieš no tā, ka sieva zāģē par zem krēsla vai gultas atstātām zeķēm, bet manā gadījumā bija otrādi. Zeķes gan neatstāju, bet man patika lietas darīt savā ritmā. Neesmu cūka, bet tā pulēt un aiz sevis zibenīgi novākt kā mans draugs, es nemācēju. Ja strādāju pie datora, bieži dzēru kafiju. Tukšā krūze, loģiski , visu to laiku arī stāvēja turpat. Bet, ja nebiju aiznesusi tūlīt nomazgāt, pukstēdams to izdarīja draugs, kaut gan nebiju ne lūgusi, ne arī atstājusi to tur uz trīs diennaktīm. Arī ēšanas reizes bija diezgan stresainas. Gadījās, ka man no šķīvja izripo kāds zirnis vai, ēdot maizi, nokrīt kāda drupača. Nedrīkstēja galdu nokopt pēc ēšanas, tas bija jādara tūlīt. Galu galā biju pārvērtusies par paranoiķi, kas pie katra skaļāka vārda mājās salecās, jo domāju, ka atkal kaut kas nav tā kā vajag. Neizturēju un aizgāju Viņš bija priecīgs, ka tika vaļā no tādas cūkas, es biju priecīga, ka tagad varu darīt lietas savā ritmā un mierīgi paēst kaut vai brokastis.

Dod man savu telpu
Lai viens no otra atpūstos un nejustos kā krātiņā, ja ir tāda iespēja – ļoti svētīgi mājās iekārtot savu telpu – kabinetu, darbistabu vai tamlīdzīgi. Tā būs tava privātā telpa vai stūrītis, kur varēsi glabāt savas svarīgās lietas, kā arī pastrādāt, atpūsties, izvēdināt galvu. Svarīgi, lai otrs šo tavu teritoriju respektētu un saprastu, kāpēc tev tā vajadzīga. Arī tad, ja tavs dzīvesbiedrs vēlas šādu telpu iekārtot vai to jau ir izdarījis, tev jāzina, ka tas nav tāpēc, lai kaut ko no tevis slēptu. Šāda iespēja pabūt vienam mājās neradīs vajadzību iet galvu vēdināt un atpūsties citur. Ja mājās ir bērni, arī tad var ieviest noteikumus – darbistabā, kad tur ir kāds no vecākiem, bez īpšas vajadzības iet nevar. Tas ir laiks, kad vecāki nav pieejami (protams, ar izņēmuma gadījumiem).

Eva (31): Mums mājās ir kabinets – darbistaba. Tas gan ir mana vīra kabinets, jo viņam dažreiz ir japastrādā arī mājās. Tā kā mums ir divi mazi bērni, atsevišķa vieta lietu kārtošanai ir nepieciešama. Tāpat viņš aizraujas arī ar fotografēšanu, tur ir lielais dartors, uz kura apstrādāt bildes. Es, protams, arī drīkstu šo telpu izmantot, bet kam man paildus telpa? Kad vīrs ir savā kabinetā, arī es esmu pati ar sevi pārējā dzīvoklī, kur varu darīt, ko vēlos. lai atpūstos no bērniem, gan labāk eju ārpus mājas, jo bērni nesapratīs, ja es sēdēšu slēgtā istabā. Vai es gribētu savu telpu? Jā, tādu kā skapi – buduāru. Būtu pārlaimīga.

Dod man savu laiku
Sava brīvība nepieciešama ne tikai telpā, bet arī laikā. Pat tad, ja esat precējušies, nevajag uzskatīt, ka otrs ir privātīpašums vai ķermeņa daļa, ar kuru jāpavada laiks no rīta līdz vakaram. Ja rodas vēlme tikties ar draugiem, dari tā, un ļauj to darīt arī otram. Kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, arī pašiem savā starpā būs, ko pārrunāt, pārspriest. Izklaidēties var ne tikai kopā, bet laiku pa laikam arī atsevišķi. Ja ģimenē ir mazi bērni, tad var izstrādāt pat mazo grafiku – kad izklaidēties iešu es, bet kad tu. Šādu attiecību pamatā, protams, ir uzticēšanās savam partnerim. Ja savstarpējā komunikācijā un attiekmē vienam pret otru viss ir kārtībā, parteris, izejot ārpus mājas, nejutīsies kā norāvies no ķēdes un neskries meklēt piedzīvojumus. Toties "izlaušanās ielās" ar draugiem reizi pusgadā, kad "ar bērniem esi pie mammas", var beigties visādi…

Uldis (36): Mums ar sievu ir sarunāts, ka es katru otro ceturtdienu pilnīgi oficiāli eju spēlēt pokeru. Un viņai ir vienalga, kur es to daru – krogā vai pie draugiem. Citreiz tas notiek arī pie mums. Man patīk, ka mani neviens netur ķēdē, es varu iet un nākt, cikos vēlos. Jā, mums ir bērns, tāpēc kopā sanāk patusēties retāk, kaut gan darām arī to. Godīgi sakot, ja mani sāktu ierobežot, ne pie kā laba tas nenovestu. Es esmu lielspuika, varu atbildēt par savu rīcību un zinu, kāpēc esmu kopā ar sievu. Domāju, ka viņa arī to zina, tāpēc skandālus netaisa.

Greizsirdības važās
Smakt var arī zem mūžīgu pārmetumu lavīnas, kas gāžas pāri greizsirdības dēļ. "Cikos būsi?", "Vai mājās netaisies?", "Cik un kas jūs tajā bārā sēdējāt?", "Vai tev patīk tavā jaunā kolēģe? Kāpēc tu tā viņai uzsmaidīji?" Mūžīgā skaidrošanās un taisnošānās var nobeigt pat vispacietīgāko personāžu. Agstākās virsotnes tiek sasniegtas, pat uzlaužot dažādu sociālo portālu paroles, izķēmmējot Skype
Ja tiešām tik ļoti neuzticaties viens otram, varbūt nevajag šādās šaubu pilnās attiecībās sevi mocīt? Der atcerēties arī to, ka tūkstoškārt atkārtota nepatiesība kļūst par patiesību. Ja piecas reizes esi dabūjis pa ausīm ne par ko, sestajā varbūt ļauties kārdinājumam?

Ērika (25): Mans draugs ir ļoti greizsirdīgs. Mums ir bijuši gan draugiem.lv uzlaušanas gadījumi, gan esam tikuši pat līdz Skype izdrukām, kur es sarunājos ar kādu vīriešu kārtas paziņu. Šīs sarunas viņam šķita pārāk atklātas, privātas, bet pārrunātās lietas viņš interpretēja savā skatījumā, tāpēc grūti bija kaut ko paskaidrot. Protams, pārdzīvoju, un sevi norāju par to ka esmu atļāvusies, iespējams, pārāk daudz. Bet reiz, kad manā klātbūtnē uz viņa telefonu atsnāca īsziņa – "Smukajam svieciens dzimšanas dienā un lielā buča!" no viņa bankas klientu menedžeres, sapratu, ka arī man, parakņājoties, būtu, ko palasīt. Tikai es saprotu, ka viņš tāds ir, tā viņš komunicē, caur flirtu, komplimentiem. Neuztveru to traģiski, jo attiecībās es par viņu nešaubos. Izrunājāmies un situācija normalizējās.

Laulība vai attiecības nav cietums, kurā jādzīvo iekaltiem važās. Brīvību var baudīt arī divatā, nepakļaujot, uzticoties un dodot otram tādu vaļu, lai tas, redzot visas plašās iespējas, varbūt nemaz nevēlētos tās izmantot. Pietiek vien ar apziņu, ka tev uzticas.

25 komentāru
  1. Dzivot kopa ar megapedantu varetu but megakatastrofali, ka tadi cilveki vispar rodas??? Viniem laikam nekad nevaretu but berni, precizak, viniem vajadzetu uzlikt par pienakumu – nekad netaisit bernus.

  2. Tāpēc es arī mīlu brīvību, strādāju, kad man ir ērti, dienās guļu, kafijas krūzi arī atstāju kur gribu. Eju kur gribu, nevienam neatskaitoties. Attiecības ir darbs, bet tas nozīmē, ka kaut kas ir jāzaudē. Pārāk mīlu brīvību. Zinu, ko nozīmē, ka draugs ir pedants, tas ir grūti, un iekšēji brīvam cilvēkam kā man, to ir grūti paciest. Tāpēc arī izšķīros, jo neesmu kalpone, un nevienam nepiemērošos. Katram savs, nekā personīga. Zinu sienietes, kuras kopā ir ar vīrieti naudas un citu materiālo labumu dēļ, bet dzīve tur kā lamatas. A vai tas ir vajadzīgs? Kadam laikam ir gan. Lai veicas.

  3. Cilvēki nav gatavi dto viens otram brīvibu un smacē sevi un otru nost, tad, kad ir nepārliecinati un pagalam nedroši paši par sevi. Kamēr nav iegūts tas līdzsvars ar sevi, ir ļoti grūti veidot attiecības ar otru, kur nebūtu visādas sviesta un mocīšnas pazīmes. Bet daudzi tā dzīvo un lasot šo rakstu pat īsti nesaprot, ka tas ir par viņiem.

  4. Ir ir tā telpa vajadzīga viennozīmīgi. Trakākais, ka brīžam pašai ir tā, ka visur gribas, lai druags nāk līdzi – gan uz melodrāmu, gan kāda kosmētikas produkta prezentāciju. Un tad es katru reizi saku sev stop – šitām lietām ir draudzenes. Respektīvi man ir vieglāk laist viņu vienu, nevis plānot un īstenot savu brīvo laiku un intereses bez viņa. Bet es mācos.

  5. A tā meitene tā arī turpina dzīvot? Viņš viss tāds iz sebja mačo, a viņu tu zem lupas un čeko skaipu?… Nē, nu katram savs, bet – a pašcieņa?

  6. Kā tādi cilvēki vispār rodas?:)))) – nu kā piedzimst Jaunavas zīmē – septembrī.

  7. Bet kārtība vispār vismaz attiecību sākumā ir baigi grūtā lieta. Un atras tur kompromisu – arī. Kopādzīvošanas sākumi laikam vispār nav viegli, jo tad visas tās robežas jāsprauž, jāpielāgojas, jāsaprot, kur un cik tālu var kompromisēt kurš un tādā garā. Bet mani joprojām kaitina, ka draugs mantas var nomest kur pagadās. Lai, es neskrienu slaucīt drupačas, kas nupat nobirušas, bet mani kaitina, piemēram, fakts, ka tad, kad ir viņa kārta mazgāt traukus, tie mierīgi guļ izlietnē līdz rītam. Man gribas, li tos nomazgā uzreiz. Un tādā garā. pati nezināju, ka esmu tik viegli aizkaitināma un šitik pedantiska (izrādās!), bet tā nu ir laikam.

  8. Par to kabinetu gan tā dīvaini. Sanāk, ka tā tāda vīrieša ala, kur paslēpties, a sievietei tik un tā jāiet kaut kur ārpus mājas.

  9. Tad tu tā kā esi nonākusi pie atziņas, ka jādzīvo vienai? Ka piemēroties otram ir zem tava goda un brīvība apziņas?

  10. A draugs tevi tā pincipā nekaitina? Nu vienkārši tas, ka viņš, redz, tur ir? Viņš cilvēks tak var tos truakus mazgāt, kad grib, kāpēc tu viņu gribi vadīt un kontrolēt?

  11. Nav ko Jaunavām uzbraukt – responsētāja!!! Tik pat labi pedanti dzimst arī citos mēnešos. Nav ko piebāzt galvu ar klišejām un neoamatoties priekšstatiem.

  12. Mani teiksim ir baigi grūti vīrieti kaut kur vienu laist – uz darba pasākumiem, ballītēm, krogu, jo man kaut kā baigi zīmējas visādas ainas, ko viņš tur dara. Iepriekšējās at’tiecībās mani krāpa un tagad man liekas, ka visi tā dara. Bet sparotu, ka ir jālaiž, ir jāuzticas. Vienīgi – baigi grūti.

  13. Taisni tāpēc izšķirāmies ar pirmo vīru, jo dzīvojam ar uzsktu, ka viss jādara kopā. Kamēr ir tā laime un eiforija, viss kaut kā notiek, bet tad sākās tādas iekšējās pretrunas, jo abi saprot, ka mēs esam divi cilvēki, nevis viens vesels. Nemācējām ar to visu tikt galā gudri un izškīrāmies.

  14. Ziniet, a man liekas, ka, ja kaut kada robeža ir pārkāpta – piemēram, tiek līsts kabatās, skaipā un telefonā – tas ir neatgriezenisi. Vai nu tu tādu cilvēku triec prom’uzreiz, vai agonē lēnām līdz galam. Ja vienreiz tā robeža tiek pārkāpta, atpakaļceļa virs nav.

  15. Esmu sapratusi, ka ar nolūku tiešām neko nevajag provocēt. nekur līst, neko meklēt, jo var arī atarst kaut ko tādu, kas nepatīk, bet kas nebūt nenozīmē, ka pasaules gals klāt. tādos gadījumos arī uzticība sačakarēta un šaubas rodas, kaut gan var būt, ka tās vienkārši ir saasinātas emocijas. Ir jāuzticas, bet ja nevar, par ko vispār runa. Tas ir šaumīgi, ka otrs jāspīdzina savas paranojas dēļ.

  16. Man tāpat kā citām ir grūti samierinaties, ka draugs kaut ko dara bez manis. Kad izlasa tādu rakstu, tad saproti, ka ir svarīgi laist, bet, ko pasākt ar to iekšējo sajūtu? Kur viņu likt? Sakožot zobus pieņetm, ka tā vajag, jau tikai vairo iekšējo dusmu.

  17. Kad mans draugs vaicā “Nu, garlaikojies bez manis?”, atbildu “Es nekad negarlaikojos!” Iespējams, tas varētu būt viens no risinājumiem – vairāk domāt par sevi un savu brīvo laiku, un tajā laikā tad arī otrs varēs darīt, ko vēlas (saprāta robežās, protams :)).

  18. Man šķiet, ka veselīgi ir, ja sieviete paliek ne vienmēr līdz galam dabūta un ne gluži vienmēr pieejama. Ir tāda filma “Tuvāk” (Closer) ar Džūliju Robertsu, Natāliju Portmani u.c. kurā izskan frāze “Es viņu mīlu, jo viņai mani nevajag!” un tieši tādu nelielu pašpietiekamības daļu, manuprāt, katram vajag sevī paturēt, lai veidotos patīkamas attiecības. Lai ir tā, ka tev otru un viņam tevi gribas, nevis vajag.
    Par privātuma pārkāpšanu – ir atpakaļceļš. Cilvēks var savus paradumus mainīt un saviem dēmoniem tikt pāri. Tikai jāgrib augt šādā aspektā.

  19. Closer ir tiešām ģeniāla filma…un tādu domugraudu tur ir vesela jūra… bt dzīvē viss ir 50 uz 50…tapē uzticies vai neuzticies, pārbaudi vai nepaarbaudi…vienalga cik daudz jaa, tik daudz nee. Ne par ko nevar būt drošs…un ja gribās būt kopā, tad vajag būt, ja šāda vēlme tiek apaudzēta ar daudziem “bet”, tad tur kaut kas nav īsti….

  20. Pilnīgi piekrītu , ka ir nepieciešama brīvība. Tas ka gribas atpūsties ar draudzenēm vai darba kolēģiem nenozīmē, ka ir cits vai vajadzīgs cits,vai to ka attiecības ir vienaldzīgas- vienkarši ir svarīgi lai būt pašam savā dzīve. Nevar kādu citu mīlēt vairāk par sevi un pakārtot savu dzīvi tikai cita cilvēka iespaidā. Es savam draugam dodu brīvību un gribu saņemt pretī to pašu, bet nu ar to saņemšanu ir tā grūtāk, jo regulāri pēc tam tiek rīkotas scēnas un dažreiz ir pat tā ka nedēļu nerunā ar mani, jo redz esmu bijusi izklaidēties ar draudzenēm, bet bez viņa, kaut vai viņam arī tika piedāvāta iespējas dodies ar mums- pats vainīgs ka nepieņēma, lai jau dusmojas:)
    Ja tiešām otra pusīte kaut ko nozīmē, tad uzticaties un dodat brīvību- savādāk bojāsiet nervus gan sev , gan otram cilvēkam.

  21. vēl nesen arī man bija tādas attiecības, kurās draugs pārbaudīja pilnīgi visu. Šaubos, ka biju devusi viņam iemeslu to darīt, bet tā tas bija. bijām kopā 2 gadus, jau dzīvojām kopā..šo divu gadu laikā neatceros, ka būtu izgājusi uz kādu ballīti bez viņa, jo bija bail iet, zināju,ka pēc tam būs lielā brēka. bet pats gan gāja, un arī saraxtījās ar visādām. bet es tam nepievērsu uzmanību, jo nekā tāda jau tur nebija – manā skatījumā. neuzskatīju par vajadzību viņu turēt grožos. un man pat patika, ka viņš bieži vien iet ar saviem draugiem paballēties, jo tad mājās biju viena, varēju darīt savas meiteņu lietas! :))
    kā arī, es pati esmu dikti liela pedante, bet viņš kkā pierīmējās, un,īstenībā, arī pats tāds sāka palikt. taču es nekad nebļāvu,kad krūze nebija atstāta pareizā vietā 🙂 man patika uzkopt un rūpēties. ja ne visās attiecībās, tad vismaz šajā – kārtības – ziņā – es biju šefs un visu kontrolēju! :)bet nu..attiecības nesen beidzās. žēl,protams,ir, bet mēs abi sapratām, ka viņš ar savu greizsirdību netiek galā, un es- es vienkārši sāku smakt, sapratu, ka esmu gan fiziski, gan emocionāli iztukšota. nekas, varbūt kādreiz, kad abi prātiņā paaugsimies! :))

  22. Muķības, nekādu kompromisu, pietrīšanās un viltībīņu, tas viss ir savas verdzības būra stiprināšana un sado-mazohēšana. Ir tikai divi veidi – škirties no tā, kas neapmierina vai dzīvot tā kā ir un nekurnēt. Izvēle atkarīga tikai no viena – savas psihes veselības. Psihiski veseli cilvēki nenonāk atkarību attiecībās – kad sava laime un nelaime ir atkarīga no otra cilvēka. Psihiski veseli atrod sev vispiemērotāko – tuvāko pēc vēlmju un laimes definīcijas. Par neirotiķiem mūs pataisa vecāki, savukārt vecākus – viņu vecāki utt.. Ko darīt? – iepazīt sevi, iemīlēt sevi, psihiski atveseļoties – pievilksies tāds pats – vesels.

Komentēt par Ērikas piemēru Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.