Bērns VECĀKU gultā?

Vai bērnam un vecākiem jāguļ vienā vai katram savā gultā? Varbūt pat atsevišķās istabās? Katrai ģimenei būs savs pareizais risinājums.

Zīdainis
Lai gan lielākoties lēmumu par mazuļa guļasvietu pieņem vecāki, nereti vecāku izplānotās audzināšanas metodes koriģē bērni. Piemēram, Andas ģimenē: „Gaidot Martiņas piedzimšanu, ar vīru bijām izdomājuši, ka jau no pirmajām dienām guldīsim meitu atsevišķā istabā. Šim nolūkam tika skaisti izremontēta telpa blakus mūsu guļamistabai, iegādāta zīdaiņu rācija.
Bet dzemdības bija ļoti smagas, iespējams, tāpēc Marta piedzima ļoti prasīga un raudulīga. Jau slimnīcā viņa nebļāva vienīgi tad, ja gulēja man blakus vai ēda pieniņu.
Pārbraucot mājās, pirmās naktis spītīgi neņēmām mazulīti savā gultā. Auklējām uz rokām, bet, kad bērns bija cieši iemidzis, mēģinājām ielikt gultiņā. Tur meitiņa nekad negulēja ilgāk par 10 –15 minūtēm. Jau pēc mirkļa bija augšā ar skaļām raudām. Ko tik darījām –  sildījām paladziņus, ierakstījām diskā savu balsi un elpu, ko atskaņojām pie gultas, zem sedziņas likām termoforu… Nekas nelīdzēja. Un tad, trešajā naktī, atgūlusies gultā pabarot Martu, turpat abas arī aizmigām. Mazulīte nogulēja vairāk nekā sešas stundas bez pamošanās! Tā nu meita palika mūsu gultā līdz pat šodienai. Drīz svinēsim pirmo dzimšanas dienu un atsāksim mēģinājumus bērnu pārcelt uz atsevišķu istabu.”

Speciālisti uzsver, ka mazulim pirmajā dzīves gadā ir pat nepieciešams atrasties mātes un tēva tuvumā. Ja vecāki nejūtas labi, kad mazais guļ viņu gultā, bērniņa gultiņu vai šūpulīti var novietot savas gultas tuvumā. Mazais jutīsies drošāk un pasargātāks, ja blakus būs mamma un viņas smarža.

Tomēr ir speciālisti, kuri uzskata, ka bērna gulēšana blakus mammai neļauj vecākiem kvalitatīvi atpūsties, kā arī liedz bērnam apgūt mākslu iemigt pašam.

Tāpēc galvenajam kritērijam jābūt pašu izjūtām – ja pēc gulēšanas vienā gultā vecāki jūtas labi, izgulējušies un apmierināti, viss kārtībā. Ja tā nav – jādomā par citiem risinājumiem.

Dažkārt gadās, ka pat vienā ģimenē katrs bērns diktē savus noteikumus. Lūk, Annas pieredze: „Kad piedzima meitiņa, viņa bija tik maziņa un trausla, ka man sākotnēji bija bail pat viņu pārģērbt, lai nenodarītu pāri. Par gulēšanu blakus nemaz nerunājot. Dažreiz naktī, kad meitiņa pēc barošanas aizmiga  mūsu laulības gultā, es visu laiku uzmanīju, vai tik viņa nepaslīd zem segas, vai vīrs neuzliek viņai roku, utt. Bet pati aizmigt nespēju. Jāatzīst, ka arī meitēns daudz labāk jutās pats savā gultiņā, kas atradās tieši blakus mūsējai.
 Savukārt dēls jau piedzima daudz lielāks un stiprāks par māsu. Jau no pirmajām dienām viņš daudz mierīgāk gulēja mūsu gultā nekā savējā. Arī ēst naktīs viņš vēlējās biežāk, tāpēc ērtības labad nemaz necēlu viņu atpakaļ redeļu gultiņā. Nezinu, vai tāpēc, ka šis man ir otrais bērniņš, vai cita iemesla dēļ, bet par dēlu mūsu gultā tā vairs neuztraucos un spēju izgulēties arī ar zīdaini blakus. Lai gan pamazām, samazinoties nakts barošanu skaitam, arī puika aizvien labprātāk ilgāku laiku pavada pats  savā gultiņā.”

Drošības apsvērumi
Ņemot mazuli vecāku gultā, svarīgi ir arī drošības apsvērumi. Līdz pat trīs mēnešu vecumam bērniņš gandrīz nemaz negrozās un neveļas. Tāpēc pats nevar palīst zem segas vai spilvena. Tomēr jāatceras, ka gultā grozīties var vecāki un netīšām apsegt bērniņu ar savu segu vai pārgurumā uzvelties mazajam (viņa rociņai vai kājiņai).

Tāpat arī jāatceras, ka mazo blakus var guldīt vienīgi tad, ja vecāki nelieto nomierinošus vai miegu pastiprinošus medikamentus vai apreibinošas vielas.

Sasniedzis dzīves ceturto mēnesi, bērniņš kļūst aktīvāks un spēj jau nedaudz pārvietoties pa gultiņu. Tāpēc šis ir īstais laiks, kad var mēģināt mazo mācīt gulēt atsevišķi. Bet, ja vēlaties kopāgulēšanu turpināt, der padomāt, kā pasargāt, lai mazais miegā netīšām neizripotu no gultas vai nepalīstu zem spilveniem.

Gandrīz visi speciālisti atzīst, ka bērnu vajadzētu mācīt gulēt pašam savā gultiņā, ja tas nav izdarīts ātrāk, aptuveni gada vecumā. Citādi aizvien nemierīgāk guļošais bērns neļauj kvalitatīvi baudīt miegu vecākiem un arī pats kārtīgi neizguļas. Turklāt lielāks bērns pārcelšanos uz savu gultiņu uztvers daudz sāpīgāk.

Lielais bērns
Gulēt savā gultiņā ir prasme, kas bērnam jāapgūst. Tāpēc, ja bērns līdz gada, divu vai pat ilgāk ir gulējis kopā ar vecākiem, pārcelšanās uz savu gultiņu nav vienkārša.

Šai vecumā bērna gulēšana vecāku gultā bieži vien ir indikators, ka vecāku attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā. Dažkārt bērns jūt spriedzi pieaugušo starpā un tādā veidā mēģina to noklusināt. Vai arī kopāgulēšanu neapzināti veicina kāds no vecākiem, cenšoties kompensēt laiku, ko dienā pavadījis šķirti no bērna. Dažkārt tā rīkojas arī vientuļās māmiņas, neapzināti liekot bērnam kompensēt savu attiecību trūkumu. 

Bērna vēlmi ieviesties vecāku gultā var izraisīt arī nedrošības sajūta – varbūt dienā vecāki ir pārāk aizņemti, lai veltītu bērnam pietiekami daudz uzmanības, vai mamma nesen atsākusi strādāt un bērnam dienā viņas ir par maz.
Lai pārcelšanās uz savu gultiņu būtu veiksmīga, svarīgi, lai par savu lēmumu vispirms būtu pārliecināti paši vecāki. Bērni lieliski jūt mammas un tēta noskaņojumu – ja kāds no vecākiem šaubās par lēmuma pareizību, bērns to var izmantot. Tāpēc vispirms vecākiem ir jāsaprot, ka gulēšana katram savā gultā nāks par labu visiem – uzlabos gan vecāku kā pāra attiecības, gan ļaus pašiem un bērnam kvalitatīvāk izgulēties un attīstīties bērna personībai.

Pirms mazo pārcelt uz savu gultu un, iespējams, pat istabu, ar bērnu šis lēmums jāpārrunā. Jāpaskaidro, kā tā visiem būs saldāks miedziņš. Ka viņš ir jau liels un lieliem cilvēkiem ir sava gultiņa. Turklāt sarunu par gulēšanu nevajadzētu atlikt uz vakaru, kad jaunā kārtība tiks ieviesta, bet izrunāt jau dienā. Tā, lai bērns paspēj to apdomāt. Turklāt vecākiem jābūt gataviem, ka bērns apstrīdēs jaunos noteikumus. Piemēram, Lienes meita neapmierināta jautāja mātei, kāpēc mamma guļ kopā ar tēti, bet viņai jāguļ vienai. Jāatzīst, ka meitas pielabināšanai bērnistabā uzradās vēl viens iemītnieks. Liene iegādājās kāmīti.
Daudziem bērniem pārcelšanos uz savu gultu atvieglo arī kāds mazs pārsteigums – piemēram, gultasveļa ar iemīļoto multeņu tēliem.

Stāsta Agra: „Dēls ilgi nevēlējās pārcelties uz atsevišķu istabu. Spītīgo trīsgadnieku izlikt no mūsu istabas izdevās uzpērkot. Piesolījām un arī nopirkām puikam gultu mašīnas formā, ko viņš pats veikalā izvēlējās.”

Palīdzēt var arī īpaši vakara iemigšanas rituāli – mazgāšanās, pasaku lasīšana vai dziesmiņu dziedāšana.
Dažkārt bērnu var pierunāt pārcelties uz savu istabu, padarot to par piedzīvojumu. Piemēram, pārtaisot bērna guļamvietu par princešu pēļiem vai indiāņu telti.

Naksnīgais ceļotājs
Dažkārt bērns labprāt iemieg savā gultiņā, bet nakts vidū istabā atskan basu kāju dipoņa un jau pēc brīža vecāku gultā atkal ierausies ķipars. Tad nu jāmeklē iemesls, kāpēc mazais pamodies un mērojis ceļu no savas uz vecāku gultu.
Ja bērns nosalis vai nobijies no slikta sapnīša, viņš jāsamīļo, jāsasilda un tikai tad jānes atpakaļ uz paša gultiņu. Bet gadās arī, ka nakts staigāšana kļūst par nelāgu ieradumu. Tad gan ar bērnu jāsarunā – ja naktī pamosties, pasauc mammu vai tēti, bet pats paliec gultiņā. Ja bērns savu ceļošanu pamato ar bailēm no tumsas vai kā cita, jāizrunā baiļu iemesls, jāparāda, ka istabā nekā draudīga nav, un, ja nepieciešams, nākamajā naktī bērna istabā jāierīko blāva dežūrgaismiņa. Daudziem bērniem palīdz arī mīļmantiņa, ko naktī var nolikt par gulētāja sargu.

Nevajadzētu uz bērnu dusmoties vai rāties, pat ja viņš jau kuro reizi naktī atceļojis uz vecāku guļamistabu. Gluži otrādi, uzlielīt, ka spējis tik ilgi nogulēt viens, un atkal aiznest uz savu istabu.

Jāņem vērā – lai bērns pierastu pie jaunajiem noteikumiem, nedrīkst kādu nakti bērnu atstāt vecāku gultā, bet citu sūtīt atpakaļ uz savu.

Diemžēl citas receptes kā vecāku pacietības un konsekvences šeit nav.

Izņēmuma gadījumi
Kā jau visos likumos, arī šajā mēdz būt izņēmumi. Tās ir bērna slimības. Laikā, kad mazais ir apslimis, gulēšana vecāku gultā var būt labs veids, kā mamma vai tētis naktī spēj sekot līdzi mazā pašsajūtai, temperatūras maiņām un elpošanai. Tomēr arī šai gadījumā vecākiem jāizlemj pašiem, kā būs labāk gan viņiem, gan bērnam.

6 komentāri
  1. Mēs ar vīru mazulīti jau no paša sākuma likām redeļu gultiņā, kas atradās tieši blakus mūsu gultai. Viņai nebij nekāda iebilduma, jo atrados vienmēr blakām. Ar laiku gultiņu pārbīdījām nedaudz tālāk. Bet bij viena cita problēma – aizbraucot ciemos, viņa pie mums gultā negulēja blakām, nācās ratus stump istabā, lai viņa varētu gulēt viena. Pagāja ilgs laiks, lai pierunātu viņu pie mums gulēt 🙂 Meitēnam nu jau divi ar pus gadi un labprāt guļ pat pie omes.

  2. Ar gulēšnām cīnāmies jau ļoti sen. Meitiņa ēda tikai no krūts līdz gada vecumam, nekādas pudelītes vai knupīšu nemz neņema. Pa nakti ēst gribējās vairākas reizes un es fiziski nespēju viņu no gultiņas izcilāt. Varbūt skanēs smieklīgi, bet, lai es varētu normaļi gulēt, pabarot sīci un viņa nevletos ŗā vienu brīdi pat gulējām uz grīdas – uz zema matrača. Tajā laikā tas likās visprātīgākais risinājums. Par nākšanu no citas istabas – ar’cīnījāmies, vēl joprojām cīnāmies. Kad sanāk gulēt visu nakti blakus, meita nemostas, bet, kad mājās jāģuļ savā istabā, tad pa nakti atmostas vienmēr.

  3. Mums bebis no sākuma- pirmos 5 mēnešus gulēja blakus, tad pamazām atradinājām gulēt atsevišķi citā istabā, lai būtu laiks tikai mums. Meitiņa guļ uz matrača citā istabā, jo pa nakti tā man ir ērtāk pabarot viņu neceļot, bet bērnam arī mierīgāka gulēšana, ja viņu pa nakti nestaipa. Viņa iemieg ap plkst. 21.00 un guļ līdz apmēram 3.00-4.00. Rācijā dzirdu, kad mostas. Aizeju uz blakus istabu, apguļos blakus un pabaroju ar krūti. Mazā paēd un atkal ātri aizmieg un guļ līdz 7.00- 8.00. Ja es aizmiegu blakus, tad guļam līdz 10.00 🙂 Tagad viņai ir 8 mēneši un pups tiek tikai pirms miedziņa un naktī, jo mamma slinko celties un kaut ko vārīt.

  4. Manai māsai sīcis tā pieradis gulēt viņu laulības gultā, ka nekur citur neguļ… Kā mēģinās nolikt ne lielajā vecāku gultā, tā bļāviens pa visu māju.Tā nu viņi, kad vēlas pamīlēties, zogas uz blakus istabu un guļ mazā dīvāniņā, bet bebis kā kungs – lielajā gultā 😀

  5. Es savu beibi ņēmu blakām līdz 1.4 gada vecumam, lieki teikt, ka mana mamma teica, ka būs TĀDAS problēmas ar gulēšanu pašai savā gultiņā…. bet es vienmēr esmu zinājusi, ka man mazā ir gudriniece, un vienu vakaru, kad jāiet bija gulēt, viņa ierāpās savā gultā, uzvilka segu virsū un teica “gulēt” 🙂

  6. Es tas variants “vientuļā māmiņa”, bet ar meitu guļu vienā gultā nevis tāpēc, lai kaut-ko kompensētu. Vienkārši mums ir diezgan skarbi sadzīves apstākļi, kad fiziski nav vietas, kur nolikt bērnam atsevišķu gultu.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.