Bērns nevēlas ģērbties, ko iesākt?

Jādodas ārā no mājas, bet tu jau saspringsti – tā, atkal jau pazīstamais niķis ar ģērbšanos, tavs lolojums kārtējo reizi saka: "Nē, es neģērbšos!" Kā dabūt spītnieku laukā no mājas un kas ir šo niķu īstais iemesls?

Ja tu vairākas reizes esi lūgusi bērnu apģērbties pirms došanās ārā no mājām un saņēmusi atteikumu, tam var būt vairāki iemesli. Bērns var pats gribēt izvēlēties apģērbu, ko vilkt mugurā, vai arī pats grib noteikt laiku, kad apģērbties, varbūt arī nevēlas beigt kādu interesantu nodarbošanos. Reizēm arī vienkārši vēlas pievērst tavu uzmanību.

Pirms lūgt mazo apģērbties, izstāsti viņam, ko vajadzēs vilkt mugurā. Protams, iemāci bērnu ģērbties patstāvīgi un lūgt pēc palīdzības, ja kas neizdodas. Iemāci arī izvēlēties apģērbu atbilstošu laika apstākļiem. Atvēli tam laiku, lai ģērbšanās būtu bez steigas. Precīzi norādi laiku, cikos no rītam bērnam ir jau jābūt apģērbtam.

Labāk jau iepriekš kopā ar bērnu sagatavot apģērbu komlektu, kas tiks vilkts mugurā, lai lieki nekavētu laiku.
Labi, ja bērna redzeslokā uz plauktiem kaut kur blakus tiek nolikts kopā saskaņotais apģērbs.  Ja bērns pēc tam to nevelēsies ģērbt, tad stingri pastāvi uz kopīgi pieņemto lēmumu.

Nesaki sev: ”Es katru dienu kavējos tāpēc, ka bērns nevēlas apģērbties.” Pārliekot vainu par kavēšanos uz savu bērnu, tu neiemācīsi viņam konstruktīvi sadarboties.
Labāk teikt: ”Es esmu spējīga tikt galā ar bērna nevēlēšanos apģērbties.” Pārliecinātība par savām spējam dod spēkus atrisināt situāciju.

Nesaki sev: ”Es taču nevaru bērnu vest pidžamā uz bērnudārzu, ko par mani padomās audzinātājas.” Patiesībā nevajag uztraukties par to, ko domā apkārtējie, tas laupa spēkus meklēt problēmas risinājumu. Atceries likumu ”20-40-60”: divdesmit gados uztraucamies par to, ko par mums varētu padomāt citi; četrdesmit gados nemaz neuztraucamies par apkārtējo domām; sešdesmit gados saprotam, ka par mums vispār neviens nav domājis.
Saki sev: ”Man arī dažreiz gribas visu dienu būt tikai pidžamā.” Bērni nesaprot, kapēc būtu jāpārģērbjas, ja ir ērti tāpat. Parādot sapratni pret bērnu, tev izdosies saglabāt pozitīvu noskaņojumu un atrast neikdienišķu veidu, kā ieinteresēt bērnu apģērbties. Dažreiz arī pieaugušie nevēlas pārmaiņas.

Nesaki: ”Es zinu, ka bērns var apģērbties pats. Viņš vienkārši ir tikpat slinks un spītīgs kā viņa tēvs.” Ja tu bērnam ”uzliec zīmogu”, tad viņš agri vai vēlu par tādu arī kļūst.
Labāk saki:” Nepārvērtīšu apģērbšanos par karadarbību.” Tev ir jābūt sava bērna palīgam, bet ne pretiniekam. Tādējādi tu spēsiet apģērbšanos veikt draudzīgā gaisotnē.

Veido dialogu ar bērnu:

Nevajag draudēt: ”Ja tu nebūsi apģērbies, kad būšu atgriezusies, dabūsi pērienu.” Ja draudi ar fiziskiem sodiem, tu parādi, ka vecāki ir lielāki un spēcīgāki, ka viņi ir spējīgi nodarīt sāpes, lai tikai panāktu savu. Draudi var uz neilgu laiku padarīt bērnu paklausīgu, bet tā nav izeja no situācijas.
Uzspēlejiet spēli, saki: ”Ir laiks ģērbties. Kā tu domā, vai paspēsi apģērbties līdz būs atskanējis taimera signāls?” Šis uzdevums atmodinās bērnā no dabas doto vēlmi sacensties.

Nerādi savas dusmas: ”Neizved mani no pacietības. Apģērbies, kamēr es vēl neesmu zaudējusi savaldīšanos.” Izmantojot dusmas, lai piespiestu bērnu apģērbties, tu par savām emocijām uzvel viņam atbildību, atņemot iespēju iemācīties pārdzīvot līdzi. Nepakļaujoties bērns kļūs par tavu dusmu upuri (cēloņu-seku likums), vai arī pakļausies baiļu dēļ.
Labāk dod bērnam izvēles iespēju: ” Ir laiks ģērbties. Tev palīdzēt, vai tu apģērbsies pats?” ”Pirms iziet ārā ir jāuzvelk džinsi vai sporta bikses. Kuras tu vēlies vilk?”

Nepazemo bērnu, sakot: ”Kas notiek? Tu gribi izaugt par sliņķi? Nekavējoties sāc ģērbties!” Norādot uz rakstura nepilnībām, bērns nodomās, ka nevarēs sasniegt mērķi, ka nav vecāku mīlestības vērts.
Labāk piedāvā savu palīdzību: ” Kad būsi uzvilcis bikses, es tev palīdzešu uzvilkt zeķes un kurpes.” ”Iemācīsimies uzvilkt kurpes. Es tev palīdzēšu tās uzvilkt, bet tu tās aizšņorēsi.” Pašiem izdarot daļu no uzdevuma, tu mudināsi bērnu izdarīt atlikušo. Tas iemācīs bērnam, kā var sasniegt mērķi kopīgiem spēkiem.

Nevajag uzpirkt bērnu: ”Ja tūlīt apģērbsies, tad pa ceļam uz bērnudārzu es tev nopirkšu kaut ko garšīgu.” Uzpirkšana iemācīs bērnam gaidīt kādu balvu pirms piekrist sadarboties. Uzpirkšanas variants var likt bērnam iedomāties arī citu alternatīvu: ”Kas notiks, ja es to nedarīšu?” Viņš var atteikties pildīt jūsu lūgumu tikai tādēļ, lai pavērotu tavu turpmāko rīcību. Labāk mēģi sarunāt: ”Pēc tam, kad būsi apģērbies, mēs paēdīsim brokastis.”  Tavs uzdevums ir iemācīt bērnam, ka sākumā ir jādara tas, kas ir nepieciešams, bet pēc tam var darīt to, kas patīk.

Nevajag lūgties: ”Lūdzu apģērbies, izdari to, ko lūdz mamma.” Tava lūgšanās bērnam liks saprast, ka viņš kontrolē situāciju, bet bieži vien bērnu šī atbildība var baidīt. Bez tam, izmantojot vainas sajūtu kā motivāciju, jūs panāksiet to, ka bērns darbosies tikai aiz bailēm zaudēt jūsu mīlestību. Turpmāk bērns uzskatīs, ka tava mīlestība pret viņu būs atkarīga no tā, cik viņš ir paklausīgs.

4 komentāru
  1. Tā arī neapratu, un ko tad man darīt? Man šši problēma ir aktuāla un es neredzu risinājumu

  2. Man patika joks – 20, 40 , 60:))) Labs. Bet taisnība, risinājuma te nav piedāvājumā. Laikam psihiatrs rēķinās ar kaut kādiem super vecākiem, kādiem mums visiem jābūt.

  3. Runājot par risinājumiem – manuprāt, te jau tie ir. Es te atardu vismaz 5 lietas, ko es parasti daru – draudu, oazemju…nu jā, vainīga vainīga. Turpat arī ieteikums, kā tad labāk rīkoties. Pašlaik mums mājās strādā izvēles princips – izvēlies pati, ko ģērbsi un tad turies pie tā. Tas mums pašlaik der 🙂

  4. man izklausās, ka vienkārši jāuzšauj pa pakaļu. man bēŗnībā neviens neļāva “neģēŗbties”, jo man kaut kas nepatīk. pāris reizes pa pakaļū un vienmēŗ gribējās ģēŗbties. šitā ņergāšanās
    ar bērniem ir drausmīga.

Komentēt hm Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.