Bērna SPĪTĒŠANĀS – kā to pārvarēt, un ko labāk NEDARĪT?

“Uzvelc, dēls, bikses, lūdzu!” mīļi, bet stingri palūdzu savam divarpusgadīgajam puikam. “Nē!” atcirta mazais un pliku dupsi demonstratīvi apsēdās uz grīdas, rādot dusmīgi apvainotu sejas izteiksmi. Šādus “Nē!” un “Negribu!” es dienā dzirdu simtiem reižu. Atbildi parasti izkliedz tā, lai arī kaimiņu Daša no 10. stāva varētu dzirdēt, kas pie mums – pirmajā – notiek. Pirms pāris mēnešiem viņš bija mīļš, samērā klausīgs bumbulis. Tagad – kā samainīts. Kliedz, pretojas, dusmojas, taisa brīžam histērijas ne no kā, un pēc tam ir apvainojies uz visu pasauli…

Aug buciņš – aug radziņi!
Vecumā no viena līdz trim gadiem var sākties periods, kad mazais sāk neapzināti veidot pats savu ES. Tas notiek, izpētot pasauli, taustot pieaugušo pacietības robežas, vērojot viņu reakciju, balss toņus un intonācijas. Bērns sāk apzināt savas vēlmes un gribu, lai gan neprot to vēl pastāstīt un izprast līdz galam savas izjūtas. Tieši šajā periodā sākam dzirdēt “Nē!”, kam pa pēdām seko demonstratīva, pat nepieklājīga un izaicinoša uzvedība. Vecāki apjūk, jo bērns līdz šim brīdim ir bijis citādāks un vadāmāks. Tomēr jāpatur prātā – arī mazais tirāns jūtas samulsis un mazliet apjucis, jo nemāk savas izjūtas pareizi izklāstīt, saprast. Iespējams, ka zem vārdiņa “Nē” slēpjas vairākas bērna izjūtas: bērnam kaut kas nepatīk, bērns kaut ko grib, nevēlas iet prom (laukā no istabas, piemēram), ir dusmīgs, pats vēlas izdarīt izvēli, atvērt durvis utt. Ir sācies posms, kad bērns grib visu pats. Uzvilkt bikses, nomazgāt krūzīti, aizslēgt durvis u. tml. Parasti visu, tikai ne to, kas vecākiem būtu pa ceļam. Mums, lielajiem, bieži vien trūkst pacietības un laika pagaidīt, kamēr bērns to visu izdara. Liekas, ka viņš muļļājas, čammājas, bet neapzināmies, ka tas ieliek mazajā svarīgus pamatus un izpratni par procesiem, darboties gribu un iniciatīvu. Tas viss cilvēkam dzīvē vēlāk ir ļoti nepieciešams.

Mana meita šajā vecumā sāka iet estētikas skoliņā. Sava vecuma grupiņu viņa piekāva mēneša laikā. Izkāvās ar visiem pēc kārtas un tika pārcelta uz gadu vecāku grupiņu. Tad bija miers. Šajā vecumā bērni neapzinās, kā jūtas citi. Bērnam līdz tam ir mehāniski iemācīts: padalīties ar auglīti, zīmulīšiem, bet bērnam joprojām nav izpratnes: kāpēc? Kad sākas: es gribu, es pats, es, es, es, tad bērns pēkšņi pārtop par īgnu, skopulīgu monstriņu. Vismaz apkārtējiem no malas tā var šķist – neaudzināts un absolūti izlaists bērns. Tā gluži nav!

Kā reaģēt pieaugušajiem?
“Vecākiem svarīgākais bērnu vecuma posmā, kad biežākā atbilde skan „nē”, ir neuztvert to personīgi, spēt distancēties. Mazais aug un attīstās un „nē” teikšanas posms ir laba krīze, jo iezīmē nākamo bērna attīstības posmu, kad tiek apgūta spēja apzināties savu gribu un vēlmes,” portālam espati.lv savu viedokli stāsta veselības klīnikas Premium Medical bērnu psiholoģe Inga Ādamsone.

No tiesas – mums, vecākiem, var šķist, ka bērns speciāli dara visu, lai izvestu no pacietības, sadusmotu viņus, spītējoties, nereaģējot uz aizrādījumiem, lūgumiem, arī – sodiem. Sodi ir īpaši slidena tēma. Bērnā tie iedzen dusmas, spriedzi, bailes, kuras bērns nemāk dzēst. Bet ir skaidrs – bērnam savas emocijas jāizliek. Arī vecāki šajā posmā visbiežāk lieto “nē”, “nedrīkst”, “noliec”, “neaiztiec”. Pārmērīga ierobežošana bez paskaidrojumiem no vecāku puses bērnam var radīt psiholoģisku traumu un tramīgumu uz visu atlikušo mūžu. Jo īpaši, ja bērns vēl labi nerunā, nespējot izteikt kaut vai aptuveni savas emocijas (esmu dusmīgs, gribu iet prom, samīļo, pārtrauc utt.).

Kā rīkoties?
Inga Ādamsone uzsver: “Vecākam strīda brīdī noteikti jāspēj saglabāt iekšējs miers, jo bērns jau ir apmulsis un dusmīgs. Ja arī vecāks kļūs nikns, tad bērns vēl vairāk iekarsīs. Nenoliedzami – var būt brīži, kad vecāks jūt, ka pats sāk zaudēt savaldību, tad noteikti uz brīdi vajadzētu nedaudz atkāpties vai iziet no telpas un iekšēji dziļi elpot, lai nomierinātos un varētu pie bērna atgriezties ar mīlestību.”

Pirmkārt: jāļauj bērnam pašam izvēlēties. Meitai saku: vilksi bikses vai svārciņus. Lai bērns pats ģērbjas. Pat šķībi, greizi sapogāta jaciņa ir viņa varoņdarbs un lielisks sākums patstāvībai. Centieties ieplānot 15 minūtes laika vairāk kādai darbībai, lai bērns nav jāsteidzina, kur nu vēl jāsāk mētāties ar tekstiem: “Tu nemāki”, “Kā tu dari!” utt.  Nesāc draudēt mazulim vai šantažēt. Tas ir destruktīvi un var negatīvi, spēcīgi iedarboties uz bērna pašapziņu.

Otrkārt: kopīgi mēģiniet atrast veidu, kā bērns var izlādēt savas dusmas un aizvainojumu. Kaut vai istabas stūrītī spilvens, ar kuru izkauties, izkliegties, izraudāties. Ja ir lielāks bērns, to var darīt, uzzīmējot, izstāstot lellei utt.

Treškārt: neiestum bērnu citā telpā, ja viņš ir uzvilkts, sācis lietot dūrītes, kliegt. Izej laukā tu, pieverot durvis. Bērns nomierinājies atnāks pats pie tevis. Mazajam ir svarīga apziņa, ka viņu mīl, pat ja viņš ir dusmīgs. Protams, vecākiem ir jānovelk robežas, kuras bērns ar laiku sāks apzināties un respektēt.

Ceturtkārt: mēs katrs kādreiz vēlamies nolaist tvaiku. Arī bērns. No tā neizvairīties. Arī viņš var justies noguris, apslimis, greizsirdīgs, dusmīgs, apjucis, nesaprasts, viņam ir garlaicīgi, izsalcis. Seko vilšanās, kas rada sajūtu ne pēc maniem noteikumiem. Ja bērnam kaut kas neizdodas, var sekot dusmu lēkme. Piemēram, nesanāca uzcelt klucīšu pili. Manā mājā uzreiz visi klucīši lido pa gaisu, tiek izmētāti ar nikniem izsaucieniem. Tad bērnam var mierīgā balsī mēģināt pateikt, ka žēl, bet uztaisīsim kopā lielu māju. Parasti tas izdodas. Vienkārši – novērs bērna uzmanību uz kaut ko citu. Mēģini nomierināt mazuli. Ja bērns izvairās no pieskārieniem, tad liec mierā, bet esi tuvumā. Liec saprast, ka tu esi un būsi blakus, kad viņš nomierināsies.

Piektkārt: jāizvairās reaģēt uz bērna izgājieniem ar viņa sodīšanu: uzšaut pa dibenu, nopērt, iepļaukāt, likt kaktā, raut aiz rokām, sabrēkt u. tml. Tas pazemo mazuli. Un tas noteikti nesniegs vēlamo rezultātu, jo tikai vairos bērnā dusmas, mazvērtības izjūtu. Svarīgi bērnam ir redzēt un mācīties, kā tiek risinātas konflikta situācijas. Tāpēc – jo vecāki būs savaldīgāki un konstruktīvāki, jo bērnam būs labāka izpratne par to, kā būtu pareizāk jāreaģē konflikta situācijās. Stingri, bet ar mīlestību. Klaigāšana, fiziska spēka lietošana nekad nebūs pareizākais risinājums.

Psiholoģes viedoklis: “Ja bērns ir iecirties un nepārtraukti atkārto „nē”, „negribu”, nevajadzētu turpināt fokusēties uz konkrēto strīdu, bet iet soli uz priekšu, dodot bērnam izvēli. Piemēram, ja bērns ne par ko negrib ģērbties, tad var jautāt – kad saģērbsies, kur tu labāk gribi iet: uz rotaļu laukumu vai ciemos pie omītes? Tajā brīdī bērns kļūst līdzatbildīgs, saprot, ka viņam tiek dota izvēles iespēja, un, visticamāk, viņš pieņems lēmumu, kur grib doties, un strīds par ģērbšanos izpaliks. Protams, nevajadzētu bērnam dot visatļautību un teikt, lai dara, ko grib. Vecāki var dot noteiktu izvēļu skaitu, no kā bērns var izvēlēties. Turklāt tādā veidā bērns lēnām apgūst arī to, ka ne tikai viņš var pieņemt lēmumu, bet, ka tas, ko viņš izvēlējies, arī ir jāizdara.
Protams, ļoti bieži zem „nē” vai „negribu” slēpjas citas emocijas vai vēlmes, ko bērns vēl nemāk izteikt, tāpēc vecāki dažreiz redz, ka bērns pats vairs nezina, ko grib, un ir sapinies savā teiktajā. Noteikti nevajadzētu tādos brīžos likt izdarīt tūlītēju izvēli – ko tad tu īsti gribi darīt? Bērnam ir jādod laiks un telpa, lai ļautu nobriest lēmumam, nevajadzētu mazo steidzināt, bet nedaudz atkāpties, lai viņš var apdomāties un noformulēt savu viedokli.”

Vai un kā sodīt?
Pareizākais soda veids ir censties ignorēt bērna slikto uzvedību. Nepievērst uzmanību, ja bērns cenšas ar to panākt uzmanību un kaut ko noteiktu (veikalā kādu kārumu, mājās multeni). Bērnam jāliek saprast, ka tikai ar mierīgu uzvedību viņam tiks pievērsta uzmanība un tikai tad varēs uzklausīt.

Ja bērns ir absolūti neklausīgs, tad vecākiem ir tiesības ierobežot saldumus, multeņu skatīšanos. Taču tas nedrīkst pāriet šantāžā un regulārā manipulācijā ar bērnu.

Izprast, mīlēt un nenoliegt
Šajā vecumā bērnam ir vēlmes, rodas sava griba, bet nav vēl pienākuma un atbildības izjūtas. Man ik pa laikam nācās karot ar bērniem par to, ka spēlēties ir gribējuši, bet klučus savākt – nekādā gadījumā. Lai nerastos šādas konflikta situācijas, jau mazam bērnam mierīgi ir jāliek saprast, ka pašam jāsavāc aiz sevis, jāmāca patstāvība. Kā to darīt?  Pirms krīzes vecuma ir posms, kad bērns grib iesaistīties it visur. Jau maziņam, kad vēl tikai valodiņa veidojas, jāiesaistās darbiņos. Piemēram: es gribu izslaucīt istabu, palūdzu mazajam atnest liekšķeri un pieturēt, kamēr uzslauku uz tās gružus. Kopīgi locīt drēbītes un ļaut to darīt mazajam, paslavēt viņu, ka dara to pats. Pilnībā jāaizmirst par savu perfekcionismu. Jārada savā bērnā uzticība, nevis bailes.

Vecākiem bērnam ir jāmēģina skaidrot, ka gribēt viņš drīkst, tajā pašā laikā paskaidrojot iespējamās sekas. Nu, iesitīsi brālim, viņam sāpēs, viņš būs dusmīgs un pēcāk negribēs dalīties ar savām mantām. Ja bērnam tu saki “nē”, tad paskaidro vienmēr – kāpēc! Pat, ja viņš uzreiz nesaprot. Tas bērnam liks vairāk censties saprast, iepazīt pasauli, attieksmi, noteikumus, komunikāciju. Ar laiku pats iemācīsies pamatot savas vēlmes, emocijas, “nē”, “negribu”.

Runājot ar bērnu, speciālisti iesaka pieaugušajam notupties, lai ar mazo būtu aci pret aci. Tas bērnā radīs līdzvērtīguma sajūtu.

“Lieliska metode, vēl pirms kreņķi un strīdi sākušies, ir apzināt ģimenē situācijas, kurās bērns var būt absolūts noteicējs. Visbiežāk tās var būt rotaļas, kur vecāki ļaujas tam, ko un kā grib darīt bērns, tādā veidā dodot bērnam iespēju izdzīvot lomu, kurā viņš ir galvenais. Vēlāk, kad būs situācija, kurā vecāki būs galvenie, bērns vairs tik ļoti necīnīsies pretī,” iesaka psiholoģe Inga Ādamsone.

“Tāpat ļoti veiksmīgi no strīdiem palīdz izvairīties, ja jau pirms konkrētas darbības bērns tiek brīdināts, piemēram: „Tagad vilksim jaku” vai arī tiek pajautāts: „Vai aiznesīsi traukus?” Der atcerēties, ka pavēles formas pašas par sevi provocē atteikumu un noraidošu reakciju.
Vēlētos atgādināt vecākiem, ka ļoti svarīgi ģimenē ir runāt ar bērnu arī līdz gada vecumam, kad šķiet, viņš taču vēl nesaprot. Bērnam ir jādod informācija par rīcībām, kas sekos, – tas bērniņam palīdz izprast notiekošo un rēķināties ar to.”

Pat vismīlošākie vecākie var un drīkst būt apjukuši, dusmīgi. Tomēr vienmēr pastāv iespēja izrunāties ar speciālistu – psihologu – par noteiktām situācijām, satraukumiem, rast padomu un uzzināt smalkāk par sava bērna vecuma īpatnībām un audzināšanas iespējām. Tas nebūt nenozīmē pazemojumu un nenorāda uz sliktiem vecākiem. Tieši pretēji – tas tikai vairos panākumus pilnvērtīgā, mīlošā, spēcīgā, atbalstošā un izpratnes pilnā audzināšanā.

1 komentārs
  1. Otrkārt: kopīgi mēģiniet atrast veidu, kā bērns var izlādēt savas dusmas un aizvainojumu. Kaut vai istabas stūrītī spilvens, ar kuru izkauties, izkliegties, izraudāties. Ja ir lielāks bērns, to var darīt, uzzīmējot, izstāstot lellei utt.

    Nu,ja tā- tad pieradīs izbļauties,kauties u.t.t.

Komentēt Anita Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.