Bērna PĒRŠANA – JĀ vai NĒ?

„Ir reizes, kad vajag uzšaut ar žagariņu (vai vismaz pabiedēt ja neklausa). Katrs reiz bērnībā ir pērts par nedarbiem, kāds mazāk vai vairāk, un es neuzskatu, ka tā ir vardarbība pret bērnu”. „Tēvs mani sita ar siksnu. Pirms gada es neaizgāju uz viņa bērēm. Māte mani mēdza iepļaukāt. Uz viņas bērēm es arī neiešu”. Tā, atbilstoši sabiedrībā valdošajiem diametrāli pretējiem uzskatiem, savu viedokli pauda manis ierosinātās diskusijas dalībnieki Alla un Uldis. Bērna pēršana – pieļaujama vai nepieļaujama audzināšanas metode? Raksta tapšanā mūs konsultēja psiholoģe Ilona Krone.

KO SAKA LIKUMS?
Diskusijas par pērienu audzinošo ietekmi sabiedrībā nerimst, lai gan mūsu valsts likumdošanā skaidri un gaiši noteikts, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. pants). Par cietsirdību vai vardarbību pret nepilngadīgo vai mazgadīgo, ja ar to nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas, un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, paredzēta kriminālatbildība.

FIZISKIEM SODIEM DAŽĀDAS SEKAS
Pēriens kā galējais, bet vienīgais atlikušais un iedarbīgais audzināšanas līdzeklis – radikālākā viedokļa paudēji pat uzskata, ka šobrīd ir situācija, kad pērienā jāsaskata VIENĪGĀ iespēja labot šodienas bērnus.
Iespējams, ka atsevišķiem indivīdiem tāds līdzeklis tiešām būtu galējais iedarbīgais, bet civilizētā sabiedrībā tā tomēr nevajadzētu notikt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā ne viens vien cilvēks, atceroties savu bērnību atzinis, vecāku vardarbība ietekmējusi viņu attieksmi pret vecākiem un sabiedrību kopumā, veidojusi nespēju pilnībā uzticēties vecākiem un radījusi distancēšanos no tiem.
Diskusijas dalībniece Lidija pat domā, ka, ja vecāki nebūtu savas meitas tā situši, viņas daudz vairāk dzīvē būtu sasniegušas. Saviem bērniem viņa nekad pirkstu nav pielikusi, jo zina, cik ļoti tas pazemo un sāpina.
Arī Iveta daudz domājusi par šo tēmu – kāpēc vieniem fiziski sodi ir likušies pat vajadzīgi un saka par to paldies saviem vecākiem, bet citiem atstāj traumu, rada mazvērtības kompleksus. Viņas secinājums ir tāds, ka tad, ja vecāki ir paskaidrojuši, ka par tādu un tādu rīcību var būt tādas un tādas sekas, bērns, jau blēņas darot, zina, ka viņu var sagaidīt šāds sods, un tāpēc to pieņem.
Vecāki, kuri nav konsekventi un rokas palaiž emociju iespaidā, lūk, slikts garastāvoklis un šķiet, ka bērni mežoņi, kuri tagad jānoper, lielākā mērā var radīt bērnam morālu traumu. Te bērns tā arī nesaprot, kāpēc kādreiz vecāki par lieliem nedarbiem tik pasmejas, bet citreiz par neko noper.
Inese kā pozitīvu piemēru min savu vectēvu, kurš bijis ļoti, ļoti stingrs, ja bērni nedarbus darījuši. Ja pieķēris melos, tad tās rīkstes Inese atceras vēl tagad, taču ļaunu prātu netur, jo viss kompensējās ar milzīgo dzīves gudrību, padomiem un mīlestību, ko vectēvs sniedzis.

PĒRIENS NO PĒRIENA ATŠĶIRAS
Diskusijas dalībniece Inga principā neatbalsta pēršanu, tomēr pieļauj, ka ir situācijas, kad vajag likt attapties (uzšaujot pa dibenu), bet nekad nepērt ar žagariem – viņasprāt, īpaši jau nu vīrietis nekad nedrīkstētu pacelt roku pret bērnu. Līdzīgi arī Zane uzsver, ka paņemt siksnu un nodauzīt bērnu tā, ka paliek zilumi, vai uzšaut pa nagiem viegli, jo bērns bāž dakšu kontaktā un aizrādīšana nelīdz, ir milzīga starpība.

PSIHOLOĢES KOMENTĀRS
Aicināju psiholoģi Ilonu Kroni (Marte Meo terapeite, kognitīvi beheiviorolā terapeite apmācībā) izteikt savu viedokli par bērnu pēršanas tēmu. Viņa vēlējās dalīties pārdomās par pēršanu, kas tiek lietota kā patstāvīga audzināšanas metode. Tas nozīmē, ka bērns tiek pērts ar mērķi disciplinēt, kaut ko mainīt, paskaidrot, pārmācīt.
Runājot par pēršanu, jāatceras, ka bērni vēro sev tuvos cilvēkus. Iespējams, viņš redz, ka mamma tēti nesit, nesit arī kaķi. Bet mani sit? Kāpēc? Bērnam rodas izskaidrojums – acīmredzot es neesmu pietiekami vērtīgs, neesmu labs, es neesmu mīlams. Tā pamazām, kombinācijā ar citiem dzīves notikumiem (piemēram, apcelšanu skolā, sliktām sekmēm) veidojas pamat pārliecība par sevi – “Es neesmu vērtība”. Patiesībā tā justies ir neaprakstāmi briesmīgi un bērni pieaugot sāk izstrādāt dažādas stratēģijas, lai tā nejustos. Otra lieta, ko var panākt ar fiziskiem sodiem – bērni sāk ļoti cītīgi visu darīt, mēģina kļūt perfekti (nebūs kļūdu, nebūs soda!) Tad vecākiem liekas, nu, re, kā strādā mana ideja, labi, ka tā stingri audzināju! Taču patiesībā bērnam tā ir emocionāla elle. Ir neiespējami būt perfektam visās jomās, sevi salīdzināt ar citiem, dzīvot bailēs, ka neesmu ko pietiekami labi padarījis. Tā nereti attīstās, piemēram, trauksmes traucējumi, arī panika, depresija.
Jāatzīst, ka vienotas receptes pēršanas jautājumā nav. Šobrīd ir daudz informācijas par audzināšanu, bērnu attīstību un daudz citu saistītu tēmu, bet joprojām pastāv grūtības bērnus disciplinēt, un tiek pielietoti sodi. Lai pēršanu nekļūtu par patstāvīgu audzināšanas metodi, iespējams, ka pirmais solis ir izpratne par sevi, tad par bērnu, viņa temperamentu, attīstības īpatnībām. Kāpēc man neizdodas ar viņu sarunāt, kāpēc “neklausa”? (paklausība nozīmē, ka bērns vēlas sadarboties un disciplinēt nozīmē bērnus mācīt un veicināt viņu attīstību).
Pētījumi norāda, ka prasme paklausīt ir atkarīga no bērna vecuma (2-3 gadu vecumā bērni 60-70 % var paklausīt), temperamenta un pašām disciplinēšanas metodēm. Tās nav universālas, jo vienam bērnam tās var darboties un citam nē. Būtiski saprast, ka pat tās metodes, kas liekas efektīvas, pēc laika jau ir jāmaina. Bērniem vajag zināmu disciplīnu, kārtību, robežas. Ja to ir par daudz – bērns cīnās!, ja par maz – sākas visvarenība un reizēm līdz ar to arī trauksme (man pašam jārūpējas).
Būtiski ievērot, kas bērnam padodas, to akcentēt un nefokusēties tikai uz kļūdām. Reizēm ir vērtīgi sastādīt sarakstu un paskatīties no malas, ko mēs sagaidām no sava bērna. Tas var palīdzēt, lai izlemtu kurās jomās bērnam ir iespējama lielāka brīvība, bet kuru uzvedību nav nepieciešams atbalstīt. Reizēm konsultācijās ir nācies dzirdēt, ka ja bērns ir “niķojies” – tad piemēram, tagad viņš nevarēs nedēļu iet ārā, nevarēs skaitīties televizoru un arī neēdīs saldējumu. Tas ir par daudz un šāda pieeja nepalīdzēs apgūt emociju regulācijas iemaņas. Svarīgi atcerēties, ka aiz katras problemātiskas uzvedības ir ziņojums: ’’Es neesmu vēl kaut ko attīstījis’’.
Šobrīd vecākiem, kas vēlas uzlabot komunikāciju ar bērnu, ir pieejamas vecāku nodarbības, skoliņas, kur var uzzināt par bērnu attīstību, tai skaitā arī par disciplinēšanu. Tomēr sākotnēji es gribētu aicināt vecāku ieklausīties sevī. Pavērtēt sevi. Kā ir ar dusmām, kā es tās regulēju – vai uzkrāju, kas ir tie palaidējmehānismi. Atcerēties savu bērnības pieredzi. Kuri bija tie brīži, kad jutāties laimīgi, mīlēti? Varbūt kaut ko no šīm sajūtām varat piedzīvot vēlreiz, šoreiz tās dāvinot saviem bērniem!
Mēs patiesi esam dažādi, bet domāju, ka mūs visus vieno viens mērķis – gribam, lai mūsu bērni ir laimīgi.
28 komentāru
  1. Interesanti, kā ir iespējams izvērtēt jēdzienu”psihiskas ciešanas”? Dažkārt savam puikam nenopērku saldējumu, vai saku ka nu jābeidz skatīt multenes un jādodas gulēt, vai arī uzstāju, lai tiek sakārtota istaba. Domāju, viņš ļoti laimīgs šajos brīžos nav un pat dažkārt zēnam asaras sariešas acīs, principā, reālas “psihiskas ciešanas”. Kur tad ir tā “sarkanā līnija”, kā tiek izvērtēts, kuras ciešanas ir pieņemamas un kuras nē?

  2. Esmu pret fizisku sodīšanu, taču piekrītu, jēdziens – psihiskas ciešanas var būt ļoti ietilpīgs 😉

  3. Runājot tieši par saldējumu. Mums mājās ir tā, ja prasa, lai nopērk saldējumu, bet es neesmu ar mieru (iemesli var būt visdažādākie: jātaupa nauda, vakariņās cepšu pankūkas vai tml.), saku, lai pērk par savu kabatas naudu un tad uzreiz viss atrisinās, ja patiešām ļoti grib, tad nopērk, bet ja bijusi tikai mirkļa iegriba, tad paši spēj sevi disciplinēt.

  4. Jā, man arī ir grūti ar tām robežām. Tas pats jautājums par veikalā iešanu. It kā mums ir vienošanās, ka varēs nopirkt kaut ko vienu un mazu, taču ir bijušas reizes, kad uztaisa skandālu, jo ir sagribējusi kaut ko lielu, bet es palieku pie sava. Man tad ir dusmas gan uz sevi, gan bērnu, uz sevi par to, ka “spīdzinu bērnu”, jo no finansiālā viedokļa, jau it kā var atļauties nopirkt, taču tomēr ir jāievēro kaut kādas robežas, uz bērnu, par to, ka nolēmusi atkal “izmērīt manu pacietību”. Dramatiski grūti!

  5. Esmu pret fiziskiem sodiem, taču ir arī otra puse šai tēmai – bērni reizēm ir tik ļoti izlaisti, ka nu nekādi citādi nav iespējams… Domāju, ka problēmas sakne ir pašos vecākos un audzināšanā no pirmās dienas. Ja bērns jau tik tālu izlaidies, ka līdz tikai siksna, pasakiet – kurš tad ir vainīgs???

  6. Mums iet ļoti traki! Dažkārt esmu tikai dažu mm attālumā no iešanas pēc siksnas. Tad visbiežāk nenormālā ātrumā dodos uz vannas istabu un ieslēdzos, bet tas mazais ķēms skrien pakaļ un dauza ar kulakiem durvis, ar domu, ka viņš grib šova turpinājumu. Ko lai ar sevi dara, kā lai tiek galā gan ar bērnu gan pašu?

  7. un kurš tad būtu tas visaktuālākais temats pilnīgi visām??? (internets raksta tikai par tādiem?) :))

  8. Mani mamma bērnībā pēra.Nežēlīgi un par niekiem.Nekad tas nav apturējis vai stimulējis.Tikai auga aizvainojums un nepatika. Man ir ļoti žēl,bet vienmēr man būs tukšuma sajūta,kad iet runa par māti.Es apciemoju,palīdzu cik varu,bet mīlestības nav.Kad pieaugu,sapratu,ka savas neizdevušās dzīves rūgtums gāzās par manu adū,bet attaisnojumu tam neredzu.
    Savukārt,es nekad neesmu pērusi savus bērnus.Ja arī sanāca kādreiz dusmās sabļaut,allaž atvainojos un izrunājām,kāpēc tā notika. Un man ir fantastiskas,mīļuma pilnas attiecības ar saviem bērniem.
    P.S. Garibēju atbildēt komentētājam (-ai) VK- atbilde ir jau Tavā komentārā-kā var neiet traki,ja savu bērnu var saukt par mazo ķēmu? Bērns ir tikai spogulis mums pašiem.Lai izdodās atrast ceļu pie sevis kā celoņa,jo tikai mainoties paši,varam mainīt citus un apstākļus.Veiksmi,savaldību un mīļumu!

  9. Man pašai personīgas pieredzes nav, jo vecāki mani fiziski nesodīja, taču atceros sarunu ar savām klasesbiedrenēm, kādā 4. klasē, kuras sacīja, ka ienīst savus vecākus, jo tie viņas sitot, vienu vairāk, otru savādāk. Secinājumus var izdarīt katrs pats…

  10. Piedod, bet tavā komentārā atbildi uz savu jautājumu neieraudzīju. Sevi esmu pāranalizējusi krustu šķērsu, gājusi runāt ar speciālistu, nu netiekam mēs uz strīpas :(.

  11. Neticu, ka var bērnu mīlēt un tajā pašā laikā pērt! Saprotu, ka var uzšaut pa dupsi, bet ne jau ar lielu spēku! Arī pļaukas pa seju man nešķiet pieņemami, bet gan pazemojoši.

  12. 100% esmu pret bērna sodīšanu vai citādu ietekmēšanu, taču manuprāt vecāki ir iedzīti stūrī, ir pateikts ko nedrīkst, bet nav pateikts, kā problēmu risināt. Nu cik tad mums ir to speciālistu, kas deklarē, ka viņi risina agresijas problēmas ģimenē. Vienreiz mēģināju atrast šādu informāciju internetā, nekā nav. Bija nesen akcija par šo pašu tēmu un viens vienīgs bla bla: slikti, nepareizi, cenšieties risināt šo savu problēmu, padomājiet kā jūtas bērns… Taču KĀ TAD AR TO TIKT GALĀ, kur vērsties vecākiem agresoriem vai potenciālajiem vecākiem agresoriem. Par to arī vajadzētu kādreiz uzrakstīt!!!

  13. Žēl,ka nekas nepalīdz,jo palīdzēt var tikai tam,kas patiešām vēlas.
    Atbildēšu precīzāk-Tu savu bērnu sauc par mazo ķēmu-ja Tu viņu tādu redzi,tad viņš tāds arī priekš Tevis ir.Tur tā problēma. Neviens speciālists neko nevar palīdzēt,ja cilvēks ir tik pārliecināts,ka visu jau izanalizējis un visu zina! Tas ir tik aplami! Nekad nevar visu izanalizēt,tas ir darbs mūža garumā,un smags darbs! Lai izdodās! 🙂

  14. Esmu par to, ka visi tie potenciālie vecāki, kas neredz ne finansiālu ne emocionālu iespēju, ka spēs bērnu izaudzināt pozitīvā gaisotnē, vienkārši nelaiž pasaulē pēcnācējus, bet ja tomēr piedzimst, tad nodod Glābējsilītē, jo nelaimīgu cilvēku uz pasaules ir pārāk daudz.

  15. Khm, cik saprotu, ir arī atbildība par to, ka netiek ziņots par nozieguma izdarīšanu… Pirms kāda laika prasīju sava dēla klasesbiedra mammai, kā viņas puika spēj mācīties tik sekmīgi, pārsvarā 9 un 10. Viņa atbildēja, ka sākumā neesot iesaistījusies bērna mācīšanās procesā, bet tad esot sākts nest mājās 5 un 4 nu un tad viņa “pieslēgusies”. Katru dienu vakarā vēlreiz strādājuši pie tā, kas dienā mācīts un ja nav gribējies mācīties, tad blakus nolikta siksna. Pēc kāda laika, ir atnests mājās 6 un viņa ar to siksnu viņu “apstrādājusi”, pēc kāda laika par līdzīgu atzīmi “apstrādājusi” vēlreiz. Rezultāts, puikam tagad ir ļoti labas atzīmes un vinai vairs neesot pašai mājās jāsēž ar puiku pie grāmatām. Man ir jautājums, kādas savādākas metodes lai piekopj lai uzlabotu mana bērna atzīmes (manam puikam tāsvidēji ir 5-6) un vai man ir pienākums ziņot par šo situāciju ar klasesbiedru bāriņtiesai vai policijai?

  16. “Klausos uzmanīgi” ir uzdevusi ļoti labu jautājumu! Nu taču daudz ir tādu, kas sit savus bērnus un piem. kaimiņi to zina, taču es varu saderēt, ja piezvanīs uz policiju nenotiks nekas, jo tas taču nav pierādāms, pat tad ja atbrauks un pat vecāki atzīsies, lieta visticamāk netiks ierosināta, jo policisti paši savus bērnus audzina ar līdzīgām metodēm un neviens par to neklapē ne ar ausi.

  17. Es domāju, ka par šādiem gadījumiem ir jāziņo vismaz bāreņtiesai. Tas NAV normāli. Es atvainojos, saprotu, ka visas mammas grib tos 9 un 10 no bērniem, bet vai tad tas ir dzīvē galvenais???? Labāk padomājiet kāpēc ir tie 5 un 6? Un vai pašām skolas gados visur bija 9 un 10? Ak nebija? Un kādēļ?

  18. Nu tad ko mēs gribam vairāk – lai bērni būtu laimīgi, vai lai bērni būtu sekmīgi?

  19. noklapēt līdz zilumiem nu gan nevajag, bet ja ar vārdiem bērnam nepielec, tad var arī iebelzt pa pakaļu, turklāt norādot konkrētu nepareizo bērna rīcību, nevis vienkārši teikt: tu esi stulbs, nekam nederīgs, tāpēc tevi jānoper.

  20. Tie, kam sekmība ir iedauzīta ar siksnu īpaši laimīgi nav, vēl jo vairāk tālāk dzīvē, kad bērnībā gūtās traumas pārvēršas daudz nopietnākās problēmās.

  21. nezinu, vai pēriens ir tas labākais līdzeklis, bet nu pašlaik bērniem tiek atlauts pārāk daudz un viņi to nekaunīgi izmanto. kur nu cieņa pret vecākiem, par to vispār nav ko runāt, jāpriecājas, ja neesi nolamāts tai dienā no paša tīņiem vai garāmejošu pusaudžu bara

  22. Man ir divi pusaudži un arī pa laikam sanāk cīņas par robežām. Esmu kategoriski pret pēršanu. Esmu pārliecināta, ka vardarbība var kaut kad atgriezties pret mani pašu, vai arī aizvainojuma dēļ bērni var novērsties no manis, kad būs izauguši. Un tad – vecumdienas cēlā vientulībā. Man ar reāliem padomiem palīdzēja Anna Straume – sieviete ar lielu pieredzi kā māte, vecmāmiņa un kura ar panākumiem ir darbojusies vairākās ģimenēs. Viņa ir atrodama caur Googli, vispirms caur e-pastu sazinās, pēc tam viņa piezvana un ir iespējama tikšanās. Ir arī mājas lapa:[cenzēts]wix.com/aukle48/mammassirds 🙂

  23. Manuprāt, miesas sodi ir pašu vecāku bezspēcības apliecinājums. Neuzskatu, ka bērna iekaustīšana ir kāda audzināšanas metode. Šāds “soda mērs” nav pieļaujams.

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.