Beāte Stivriņa. Modele. Teoloģe.

Bērnībā biju ļoti kautrīga. Mamma stāstīja, ka es slēpos viņai aiz kājas līdz ko uz mani vienkārši kāds paskatījās, man tas bija nepatīkami. Skaidrs, ka pamatskolas laikā es neapzinājos savu ķermeni, es biju viena no garākajām meitenēm klasē, taisna kā dēlis, kāda tur sievišķība?! Biju noslēgta, bet ar laiku atraisījos, patiesībā, tieši tad, kad sāku mācīties Budes modeļu skolā (Gints Bude Model Management: aut. piez.). Tad man bija piecpadsmit gadu, vēlējos uzlabot savu stāju un gaitu, apzināties savu ķermeni, jo es īsti nejutu sevi, tā arī pamazām ieguvu pārliecību par sevi.

Liela ietekme visā noteikti bija Gintam Budem, jo tajā laikā es un vēl dažas meitenes bijām jaunās, topošās sejas, un tieši Gints to saskatīja. Viņš to neslēpa un pat uzsvēra, sakot, ka mums jācenšas un jāstrādā vairāk. Viņš novērtēja, kas es esmu, saskatīja manu potenciālu, tā bija viņa ticība man, kas virzīja visu uz priekšu. Protams, visam pieplusojas pirmās darba pieredzes, kurās redzēju, ka dizaineri un fotogrāfi mani atzīsts, šāda atzinība nāca arvien vairāk un lielākos apmēros, liekot man saprast, ka ar mani viss ir ok.

Foto: Gints Bude Model Management, New York Fashion Week

Cik nozīmīgs tev ir topmodeles statuss? Vai tas bija pašmērķis – sasniegt to?

Man tas topmodeles statuss kā tāds šķiet mazliet provinciāls. Tādā ziņā, ka Latvijā nav modes industrijas. Būsim atklāti, mums nav jāizliekas, ka šeit tajā visā ir baigā nauda, tā nav. Iesaistīti cilvēki, kuri ir entuziasti, viņi ir talantīgi, bet mēs neuzturam nekādu naudas mašinēriju, līdz ar to vārdi – modes industrija, modes nams, topmodele – salīdzinot ar pasaules līmeni, ir maziņi, tie tiek pārspīlēti. Protams, attīstīties savā jomā un kāpt pa kāpnītēm arvien augstāk un augstāk, ir būtiski. Lielā mērā to ietekmēja mana kolēģe Māra (modele Māra Kempernova: aut. piez.), kas ir mana vienaudze, mēs pamazām, viena ar otru konkurējot, virzījāmies uz priekšu. Tas bija pamatīgs dzinulis. Uzskatu, ka Latvijā vairāk vai mazāk, augstāko punktu izklaides sfērā var sasniegts divu gadu laikā. Līdz ar to ir vajadzīga konkurence, atmosfēra, jāpiedalās dažādās lietās, un tad nav svarīgs šis termins topmodele vai apzīmējums industrija, tie ir tikai nosaukumi, būtiskākais, kā tu tajā visā pats jūties, ja esi komfortā, tad viss ir kārtībā.

Vai kādreiz ir kļuvis pārāk smagi, gribējis padoties un meklēt citu nodarbošanos?

Tas notiek periodiski. Latvijā noteikti nē, jo šeit modeles darbs vairāk vai mazāk ir izklaides un aizraušanās līmenī. Tajā visā ir divi virzieni – fiziskais un morālais. Fiziski bieži ir garie, astoņu stundu ilgie pārlidojumi, kad tu nonāc otrā pasaules malā, ir laika zonu maiņa, jāskraida pa pilsētu, tu nogursti. Katru nakti dzīvo citā hotelī, nav stabilitātes, māju un pieķeršanās. Morālā ziņā visgrūtākā ir kritika. Cilvēkiem ir stereotips, ka visas modeles tiek dievinātas un izskaistinātas, tā ir tā daļa, ko mēs redzam žurnālos. Savukārt tas, ko es kā modele redzu kastingos, beksteidžā ir pavisam kas cits. Modeli kritizē klienti un viņi to nedara tāpēc, ka vajag, bet gan tāpēc, ka – var! Cilvēkam ir iedots piliens varas, ko tas pārvērš par strūklaku – pār visiem citiem. Tomēr, kļūstot vecākai, pieredzes bagātākai, spēj atšķirt, ka kritika tiek vērsta uz tavu profesionālo darbību, ka tu kā tipāžs neatbilsti klienta ilūzijai, iedomātajam tēlam. Īpaši jaunām meitenēm tas varētu būt grūti. Savienojot morālo un fizisko aspektu, man nav bijis tā, ka esmu gribējusi padoties, vienīgi konkrēto, īpaši neveiksmīgo dienu, esmu vēlējusies izsvītrot no savas dzīves, un iet tālāk.

Man vienmēr ir bijis grūti sevi vērtēt, jo tajā mirklī, kad tu redzi, cik daudz vēl ir priekšā, tev šķiet, ka neko īsti neesi izdarījusi. Pats pirmais, ko es gribēju sasniegt – tikt Ginta Budes aģentūras top grupā, pēc tam šie griesti ir arvien augstāki. Liekot visu kopā, sasniegums noteikti ir pastāvīgi klienti Parīzē, lieli vārdi, ar kuriem esmu strādājusi – Dolce & Gabbana, Dior, Paco Rabanne, Gucci. Esmu sadarbojusies arī ar pašiem dizaineriem un fotografējusies starptautiskiem žurnāliem. Uzskatu, ka liels pagrieziena punkts bija pagājušais gads, kad es aizbraucu strādāt uz Ņujorku, iepazinu šo atšķirīgo modes tirgu. Eiropa tā priekšā šķiet maziņa. Ņujorkā darba ir daudz vairāk, tas ir daudz apjomīgāks un dinamiskāks, pat tas, ko tu paveic dienas laikā, šķiet notiek trīs reizes ātrāk. Amerikas tirgus atklāšana man nozīmē daudz, tāpēc es tur nākamā gada sākumā atgriezīšos, lai turpinātu strādāt Fashion Week New York.

Foto: Gints Bude Model Management, New York Fashion Week

Esi teikusi, ka no visām modes mekām tev vistuvākā ir Parīze vai tā ir vēl jo projām?

Tā vēl ir, taču atšķirība ir tajā, ka Parīze man ir tuva emocionālā ziņā, jo tur man ir vairāk pazīstamu cilvēku. Kas attiecas uz darba vidi, Parīzē darba tirgus ir mazliet pamainījies. Laika gaitā viņi sāk pieprasīt arvien īsākas meitenes, arvien androgēnākas, tur šādas modes tirgus izmaiņas jūtamas visvairāk. Francijas modē sievietes tēls ir dabīgs, gandrīz askētisks, aseksuāls. Sievišķība virzās uz vīrišķo pusi. Gandrīz 95% modes veidotāju, vīriešu ir homoseksuāli, līdz ar to viņiem sievišķīga sieviete neko īsti pat neizsaka, bet tā tiek tuvināta vīrišķi-sievišķam tēlam. Protams, man Parīzē ir savi klienti, bet jūtu, ka no tā attālinos, jo kļūstu pieaugušāka, nenoliedzami – sievišķāka. Mēs ejam dažādos virzienos.

Esmu strādājusi ar ļoti zināmiem cilvēkiem, bet es neloloju par viņiem ilūziju, kas viņi ir vai nav. Tā ir tāda mājsaimnieču ziepju operu kultūra, kas pasūta dzelteno presi un izveido burbuli ap cilvēku. Atceros, ka reiz Ņujorkā britu dizaineres Jenny Packhman skatē bija atnākusi Dita fon Tīsa (amerikāņu burlesku dejotāja, modele: aut. piez.). Viņa ienāca pie mums beksteidžā – īsa auguma sieviete, bet viss viņas tēls – nekā lieka, nekā par daudz, viņa ir dzīva glezna. Viņas kustības atklāja milzīgu darbu pie sevis, esmu gatava viņai iedot medaļu kaut vai par to vien, ka viņa tajās psihajās kurpēs ir spējīga visu dienu staigāt. Savukārt Ņujorkā, kur ļoti populārs ir seriāls Gossip Girl (Intrigante: aut. piez.), modes skati apmeklēja arī šī seriāla aktrises, jo viņas aicina uz skatēm, lai celtu dizaineru prestižu, un, man likās mazliet smieklīgi, ka tās jaunās meitenes uz skati atnāk ar pieciem milzīgiem miesassargiem katrā malā. Es nodomāju, ka neviens taču tevi nenošaus, nevienam tevi nevajag – pēc gada tu būsi miskastē, tevi atgremos un izspļaus.

Attiecības. Kādas man var būt attiecības, ja es pavadu tik daudz laika ārpus Latvijas?! Es gan neteiktu – ziedot, tas ir pārāk skaļš vārds, drīzāk man ar daudzām lietām ir jāatrod kompromiss, rēķinoties ar to, ka Latvijā modes industrijas nav.

Tas ir iespējams. Piemēram, mācības – mani vienmēr ir motivējis tas, ka esmu prom no mājām. Kad uzmanība tiek vērsta vairākos virzienos, es varu izdarīt vairākas lietas vienlīdz produktīvi, ja pat vēl ne labāk! Attiecību ziņā tas nav tik vienkārši, taču pats būtiskākais, lai otrs cilvēks tevi saprot un pieņem. Protams, gadās visādi. 

Viņa nodarbošanās nav noteicošais, pats galvenais, kā tu jūties ar šo cilvēku. Manam puisim modes aprindas mazliet krīt uz nerviem, viņš ir tāds tipāžs, kam tas šķiet nedaudz smieklīgi. Un mani tas iepriecina! Kādēļ? Jo lielākā daļa cilvēku, kuri nedarbojas modē to glorificē, viņi dzīvo ilūzijā, ka tas ir rožu dārziņš. Savukārt viņš ļoti reāli un praktiski skatās uz šīm lietām, novērtē tās, atzūmojoties no tā visa. Man patīk, ka viņš nav saistīts ar modi.

Tas bija ļoti impulsīvi, vadoties pēc iekšējām sajūtām. Kā modelei man ir nodrošināti ienākumi, līdz ar to es varu studēt savai dvēselei, iekšējai pasaulei. Turklāt teoloģijas zinātne aptver visu, un reizē – neko! Tā ietver ļoti plašas sfēras – filozofiju, psiholoģiju, vēsturi, daudzpusīgas zināšanas. Esmu ļoti apmierināta, par to, ko ieguvu. LU teoloģijas fakultātē man ļoti patika attieksme pret studentiem, katrs no mums tur bija ar savu pieredzi, pasaules redzējumu, un nebija būtiski vai esi katolis, pareizticīgais, musulmanis vai ateists, nekad nebija dogmu, noliegumu, drīzāk mēs visi gribējām viens otru izzināt, alkām pēc domu apmaiņas, barojām viens otru ar kaut ko jaunu, tas bija brīnišķīgi! Tur noteikti nebija cilvēku, kam nebija ko teikt!

Foto: Gints Bude Model Management

Es vēl jo projām to daru. Šogad atkal iestājos augstskolā, jo man patīk izzināt jaunas lietas. Šoreiz izvēlējos interjera dizainu, piezemētāku lietu (smejas). Šobrīd esmu ļoti apmierināta. Kāpēc es vispār studēju? Pirmkārt, modes bizness man reiz beigsies, tas nav mūžīgi. Otrkārt, ja mēs ejam tādā stereotipu līmenī, daudzi cilvēki teiktu, ka nekā prātīga tajā modeles darbā nav, man jāatzīst, ka kaut kāda daļa taisnības viņiem ir. Pieredzes līmenī šis darbs dod daudz vairāk nekā es būtu ieguvusi darbojoties citā sfērā, esmu uzzinājusi daudz vairāk. Izpildījuma līmenī – stereotipiem ir mazliet taisnība, jo tu seko instrukcijām, ko tev dod modeļu aģentūra: šī lidmašīna, tas vilciens, ej tur, dari to, ja cilvēks sevi pats neattīstīs, neinteresēsies, no viņa neko vairāk neprasīs. Protams, jābūt komunikablai, jāprot valodas, visvienkāršākā etiķete, bet viss ir atkarīgs no tavas motivācijas, katra personības. Jāatzīst, ka ir ļoti daudz inteliģentu modeļu, patiesi brīnišķīgu personību. Daudzas vecumā pēc 20 līdz 30 gadiem saprot, ka vajag kaut ko studēt, nodarbināt savas smadzenes. Patiesībā 90% stereotipu, kurus mēs dzirdam Latvijas presē un citur, attiecas uz meitenēm, kuras savos pirmajos modeles darba braucienos ir aizbraukušas uz Milānu, norāvušās no vecāku ķēdes un iet ballēties. Taču kāds ir brīnums, ka pusaudzis sešpadsmit gadu vecumā iet ballēties, ja tas nenotiktu Milānā, notiktu tepat Latvijā. Tad sākas skandāli, ka modeļu bizness ir slikts. Arī es savos sešpadsmit gados trakoju, bet vai tāpēc esmu sliktāks cilvēks izaudzis? Nē!

Otrajā kursā mums bija sengrieķu valoda, kad to mācījos, domāju – sasodīts, vai es to jebkad izmantošu?! Tad darba darīšanās braucu uz Grieķiju un varēju izlasīt ielu nosaukumus. Teoloģijā iemācījos smalko robežu, kas ir ticība, reliģija. Ir cilvēki, kas paliek racionāli, kas teiktu kā tā ir tikai reliģija, es uzskatu, ka šīs lietas ir jārespektē. Es pati neesmu reliģiska, agnostiski skatos uz visu.

Pret sevi neesmu sajutusi nosodījumu par to, ko es daru. Es esmu katoļticīgā, bet tas nāk no manām saknēm. Ja godīgi, tad katoļticība ir vistālāk no tā, kam es pati piekrītu. Ļoti daudzas lietas viņu mācībās man nav skaidras, ko man ar to vēlas pateikt. Es pat mazliet dusmojos uz katoļticību.

Foto: No personīgā arhīva

Par ko tieši, kas ir tie strīdīgie punkti?

Tādu ir milzīgi daudz. Tā ir kristietība kopumā, kas, piemēram, pasaka – nelietojiet prezervatīvus. Skarbi pārformulējot – ej un šķiedies ar HIV! Vai arī – tagad kādu celsim svēto kārtā, bet citus nē. Kad notiek kaut kas labs, katolis pasakās Dievam, kad notiek, kas slikts – tātad Dievs pārbauda manu ticību, un tev ir sasietas rokas šo argumentu priekšā. Man šķiet absurdi arī tas, ka Līvu laukuma vidū tiek salikti mazu bērniņu akmens kapiņi, man tas nav saprotams. Burberry prezentācijā satiku pārstāvjus no Francijas un Londonas, viņi bija šokā. Man rodas jautājums, ko darīt meitenei, kas tikusi izvarota? Tāpat ar dzīvi celibātā, cilvēks – instinktu līmenī nespēj apspiest savu seksualitāti, viņš noliegs sevi? Mēs nedrīkstam iet pret sevi! Baznīca to māca, pasniedzot mums šīs vērtības neskatās dziļāk, bet virspusēji, pat utopiski.

Es aizeju, kad man gribās. Viens no dvēseliski tuvākajiem dievnamiem man ir Parīzē – Monmartra. Esmu vienreiz gadā baznīcā gājējs, vados pēc iekšējām sajūtām vai daru to pienākuma pēc, bet to es cenšos novirzīt no sevis tālāk, jo jau sen pagājis laiks, ka man ir jāatbild kāda priekšā par to, kam es ticu. Uzskatu, ja tu sevi identificē ar kādu ticību, tad dari to pilnībā. līdzīgi ir ar vegāniem – nu nevelc savu lapsādas kažociņu! Nesen Londonā runāju ar meiteni, kura paziņoja, ka ir vegāns, es viņai uzdevu pāris jautājumus, uz, ko saņēmu atbildi, ka kažociņu jau var vilkt, jo tas ir smuki. Es savukārt skaļi pasaku, ka velku ādas zābakus, ēdu brieža gaļu un man viss patīk. Nemētājies ar skaļiem vārdiem, ja neseko tam no sirds!

Ir cilvēki, kas nezina, kas ir teoloģija, tas nav retums. Lielai daļai par to ir interese, vēlme uzzināt, ko tā ietver. Katrā ziņā man ir ar cilvēkiem par ko parunāt.

Foto: Uldis Vilks, Gints Bude Model Management

Vai tev ar savu izglītību modeles darbā ir kādas priekšrocības?

Domāju, ka nē. Tas ir mans zināšanu līmenis, mans skatījums uz pasauli. Būtisks pluss gan ir zināšanas par mākslas vēsturi, piemēram, dizaineris gatavojot kolekciju iedvesmojas no bizantiešu mākslas, man uzreiz ir priekšstats par to, zinu, kas dominē. Ar šīm zināšanām, tāpat kultūras, reliģijas jomā varu brīvi operēt.

Mana noteikti nē! Jo, pirmkārt, man nepatīk vārds – reliģija. Otrkārt, tā ir tikai mana nodarbošanās. Jā, tā ir pašidentitāte, bet tā ir lieta ar kuru es šobrīd spēju sevi ielikt pasaulē, izvērst to zirnekļu tīklu, lai saprastu, kas es esmu un, ko es vēlos, veids kā ielikt sevi sociālajā hierarhijā. To, kas attiecas uz kopumu, cilvēkiem, es domāju, ka nav noslēpums, ka cilvēki kļūst par fashion vergiem, ar laiku arvien vairāk, tāpēc tā mašinērija griežas arvien straujāk, lai gan mēs to nemanām. Rēķini, divas sezonas gadā, katrā lielajā modes mekā – Londonā, Ņujorkā, Parīzē un Milānā sevi prezentē simts dizaineru, iespējams pat vairāk, katrs atrāda savu jauno kolekciju, katrā no tām četrdesmit tērpu, kas ir tikai izlase no tā, kas tiek ražots kopumā, tas ir kaut kas milzīgs! Katrs drēbes gabals dažkārt maksā vairāk nekā kādam mēnešalga. Savukārt citi, kas strādā, piemēram: H&M, Zara, Mango, Primark tīklā no fashion week lielo dizaineru kolekcijām pieraksta bestsellerus un uztaisa lēto galu, piemēram, džemperīšus pārdod sākot no 4 – 15 latiem. Un kāpēc gan tur neiepirkties, ja tu vari dabūt to, kas ir aktuāls par ļoti zemu cenu. Kad tu tur ieej un saproti, ka tas ir smuki, tas tev patīk – jūti, ka kļūsti par patērētāju, kā tas ievelk tevi iekšā! Ir pat veikti pētījumi un 20% cilvēku atzīst, ka atnākot mājās, nesaprot kāpēc ir iegādājušies konkrēto mantu. Man arī tā ir gadījies. Cilvēki tam netic, bet ir spiesti tam noticēt, jo tiek bombīti. Man patīk teikt – gribi problēmu, atver Cosmopolitan, palasi un saproti, ka ar tevi viss ir galīgi garām, briesmīga dzīve, attiecības, ar tevi viss ir slikti! Sieviete tiek objektivizēta, viņa ir objekts, tas sācies jau senajās kultūrās un mūsdienās uzņēmis lielus apgriezienus, jo, ja tu nekrāsojies, nevelc aktuālās drēbes, tu nepatīc vīrietim, tad tu neesi nekas, tāpēc esam spiestas sekot modei. Un es labi apzinos, ka piedalos tajā visā, strādājot kā modele, pārdodu to kārtējo somu, kas pircējai nav vajadzīga. Kāpēc viņai vajag to somu par diviem tūkstošiem? Parādīt savu sociālo statusu? Nē, jo viņai ir jau piecpadsmit līdzīgas somas! Tā ir sava veida atkarība. Mēs ar kolēģēm to prezentējam, bet vai es esmu tā meitene uz konkrētā žurnāla vāka? Nē, tā ir bilde, pie kuras strādājusi frizieru, make-up komanda, tas ir konceptuāli izveidots sievietes tēls, tā neesmu es.

Foto: Gints Bude Model Management, New York Fashion Week

LATVIJA LIELAJĀ MODES PASAULĒ UN NĀKOTNES PLĀNI

Man ir pārliecība, ka mums ir ļoti daudz talantīgu dizaineru, es to tagad nesaku, lai glaimotu latviešu modes videi. Tajā ir kvalitāte un svaigas idejas, taču nav naudas. Domāju, ka tie, kuri beidz Mākslas akadēmiju ir kreatīvi, kamēr nav nomocījušies un sevi atražojuši vietējā vidē. Jāmēģina dažu gadu laikā pēc akadēmijas beigšanas izsisties ārpus Latvijas. Viegli jau to pateikt, jo patiesībā ir liela pārprodukcija. Ja kāds īpaši jāizceļ, tad Mare&Rols, Katja Šehurina, noteikti SockBox – noceļu cepuri viņu priekšā. SockBox radītais ir ne tikai skaists, bet arī svaigs produkts, pat pasaules līmenī. Ir daudz jaunu dizaineru, kas vēl taps un darīs. Paviljons tāpat ir labs koncepts. 

Zini, tiešām, mums uz iedzīvotāju skaitu ir daudz šo meiteņu un viņas visas ir pasaulē vairāk vai mazāk atzītas, un labi strādā. Mūs izceļ: labi gēni, zilās acis, blondie mati, bālā āda, pat vasaras raibumiņi, kā arī izteikti vaigu – žokļa kauli, latviešu modeles ir fiziski simpātiskas ar labiem augumiem. Tāpat ar latviešu modelēm, cik man ir nācies runāt, komunikācija ir tīra, vienkārša, patīkama. Nekas netiek pārspīlēts, nav uzpūtības un izlikšanās. Jāmāk saglabāt sevi šajā biznesā, kas ir pārkrāsots ar tik daudzām krāsām, tīrradņus emocionālajā ziņā atrast ir liels retums!

Foto: Uldis Vilks, Gints Bude Model Management

Jau ieskicējām, ka modeles karjera neilgst ilgi – vai esi aizdomājusies, ko darīsi nākotnē?

Es noteikti zinu savus tuvākos plānus. Tagad esmu Latvijā, pastudēšu, attiecību ziņā ir grūti būt prom, bet man top darba vīza uz Ameriku, nākamā gada sākumā pastrādāšu Ņujorkā, tam blakus studijas. Man pamazām top plāni, ko es gribētu darīt, skaļi par to nerunāšu, jo tas šobrīd ir ideju līmenī. Pašlaik esmu breinstormā, inspirējos no lietām, veidoju savas idejas, pamazām formulēju, ko vēlos, kā es sevi redzu. Skaidrs ir tas, ka modeles pieredze ir bijusi milzīga, tā noteikti nosaka vadlīnijas, neesmu gan pārliecināta vai savu nākotni vēlos saistīt ar modi, drīzāk – nē!

P. S. Vichy bija prieks pasniegt Beātei dāvanu – sejas kopšanas produktu no Aqualia Thermal light līnijas.

Pateicamies Vichy par sadarbību!