Auklītes pārdomas

Manuprāt, katra mamma ļoti labi zina, ko nozīmē bērniņa ierašanās pasaulē- viennozīmīgi, ka mammas dzīve mainās par 100%. Bet tagad parunāsim par to – kur tad paliek sieviete – nevis tikai mamma. Ja pirms bērniņa piedzimšanas mēs varējām atvēlēt sev laiku sporta nodarbībām , skaistumkopšanas procedūrām, draugiem, ballītēm, tad tagad tas viss ir praktiski neiespējami…stop, stop, stop… zinu, ka tūlīt būs „blieziens” – bet kā ar bērniņu tak to visu var darīt kopā – jā, protams, ka var un to arī mēs bieži vien darām, bet vai mēs varam ar bērniņu aiziet pie friziera, manikīra uz sporta nodarbībām? Vai romantiskās vakariņās? Teorētiski tas nav iespējams. Kopš bērniņa piedzimšanas mainās sievietes pasaule – bet ne jau būtība – tas nenozīmē, ka tagad mēs negribēsim sevi palutināt un sajusties kā sievietes. Sapucēties…iziet pastaigā pa Rīgas ielām, ar tīriem zābakiem, tīru, nenoklātu ar traipiem mētelīti un vienkārši sajusties sievišķīgi.
Ir tā, ka es uzskatu, ka Tu nevari būt aukle pilnīgi visiem bērniņiem, kad vari pieņemt jebkuru bērniņu – ir jābūt emocionālajam kontaktam, kas aukles darbā ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Neskaitot šos divus bērniņus, Es mēģināju kļūt par auklīti vēl vienam bērniņam – bet es to nevarēju, jo man nebija šīs emocionālās saiknes un mīlestība no pirmā skata. Man emocionāli bija grūti saņemties, iet pie viņa, būt viņa auklei, jo es līdz galam viņu nejutu un nebiju patiesa. Viennozīmīgi, savs auklējamais bērniņš ir jāmīl, citādi tu nespēj būt iejūtīga, mīļa, pacietīga un vēlēties diezgan daudz sava brīvā laika pavadīt kopā ar viņu. Auklei ir jāveic visi tie pienākumi, kas mammai – jādod zāles, jātaisa ēst, jāmaina pamperi un utt. Arī tad, ja bērniņš ir slims, ir jāapbruņojas ar milzu pacietību un kaut vai uz galvas jāstāv, tikai lai viņš justos labāk.
Patiesībā es neteiktu, ka tas ir viegli. Grūti nevis tāpēc, ka izjūti kāda tad ir mammas ikdiena un pati uz nenoteiktu laiku kļūsti par mammu, bet gan tas, ka Tu esi pieķērusies tam bērniņam. Reāli apzinoties, ka Tu nebūsi mūžīgi aukle. Tad kad šīm attiecībām seko šķiršanās gan no bērniņa gan vecākiem – tas ir dubult sāpīgi. Protams, ka attiecības jau turpinās un ik pa laikam mēs visi tiekamies, tikai laika trūkuma dēļ tas kļūst arvien retāk. Tad seko telefona sarunas un visbeidzot atmiņas. Bērniņš sāk iet bērnudārzā un uzsāk savas gaitas pretī „lielajai” dzīvei un arī auklei mainās dzīves vērtības un pienākumi – vēlme nodibināt pašai savu ģimeni.
Bet kāpēc es esmu aukle – varbūt tāpēc, ka šis darbs man iemāca kļūt pacietīgākai un arī kompensē vēlmi kļūt pašai par māmiņu. Katra ziņā mammas lomai Es esmu gatava un ar lielu pluss zīmi. Brīžos kad man pajautā, ko es daru – un kad es atbildu, ka Es esmu auklīte – tad šie cilvēki pašķobās, noraugās ar lielu izbrīnu un nodomā Dievs sazin ko! Tad pa reizei man arī pašai liekas – nu jā, varbūt smieklīgi. Patiesībā tā ir milzu atbildība un ja tu nevari uzņemties atbildību par bērniņu – tad kā tu vari ieņemt vadošu amatu vai būt direktors? Un vēl man moka viens jautājums – kad es būšu māmiņa vai Es spēšu kādai auklei uzticēties un atstāt savu bērniņu pie viņas…? Vai viņa būs pietiekami laba…?

8 komentāri
  1. Piekrītu gandrīz visam, tomēr jāpiemin vēl viens aspekts – 99% aukļu strādā lai nopelnītu. Tātad uzticība maksā konkrētu summu mēnesī vai stundā.

  2. jā, protams, bet šis summas ir ļoti dažādas…te jau neiet runa par brīvprātīgo darbu 🙂

  3. orinoko, bet zinkā – mēs jau visi strādājam, lai nopelnītu 🙂 kā teica viens gudrs cilvēks – neviens jau nepiedzimst ar sapni drukāt naktīs pavadzīmes…

    līdz ar ko domāju, ka ikvienam jau vnk jāatrod savs ceļš, un prieks, ka šai meitenei tas ir izdevies 🙂 apvienot patīkamo ar lietderīgo un pelnīt naudiņu tādā veidā, kāds viņai pašai patīk

  4. Mani kkā nedaudz “uzrunā” teikums : “Un vēl man moka viens jautājums – kad es būšu māmiņa vai Es spēšu kādai auklei uzticēties un atstāt savu bērniņu pie viņas…?”
    Kāpēc lai Tu,Rausi, baidītos to darīt? Cik pēc raksta spriežu pati Tu esi patiesi mīloša un spējīga rūpēties par bērneļiem, ja jau pati to dari z visiem 100, tad bez problēmām spēsi “atkost” to īsto auklīti savam mazajam!

  5. ļoti jauks rakstiņš, gribētu uzzināt cik katra maksā auklītei – jo tās cenas ko esmu dzirdējusi tik ļoti atšķiras ka šķiet dzivojam dažādās valstīs nevis vienā pilsētā.

  6. nu tās cenas tiešām ir ļoti dažādas – bet no 2ls līdz 4 ls pa stundu vairāk gan neesmu dzirdējusi 🙂

  7. Esmu strādājusi par auklīti – liekot roku uz sirds – ļoti, ļoti godprātīgi, un mazais bija fantastisks :), turklāt man ļoti labi maksāja….un ļoti uzticējās…teiksim, viņiem “noveicās” ar mani…..tomēr – es pati nekad neuzticētu savu mazo svešai meitenei. Galvot varu tikai par sevi, nevis svešu cilvēku….Apbrīnoju cilvēku uzticēšanos.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.