Atzīšanās sev…

Sveikas meitenes!

Šodien sapratu, ka jāsāk beidzot dalīties savās pārdomās, tādējādi gan gūstot jaunas atziņas sev, gan iespējams rosinot citas sievietes aizdomāties par lietām, par ko pārsvarā neaizdomājamies, jo tās, šķiet, nāk pašas no sevis. Taču kā esmu pārliecinājusies – nenāk vis…

Nesen pamanīju uz žurnāla "Santa" vāka vienas no mūsu pazīstamākajām TV sejām kliedzošu komentāru, kas vēstīja apmēram šo "Kāpēc mums foršajām tā neiet?" Ieraugot šo virsrakstu, pieķēru sevi pie domas, ka es taču arī esmu forša un man pēdējā laikā arvien biežāk liekas, ka arī man konkrētās sfērās neiet. Kādēļ?

Pastāstīšu konkrētu gadījumu. Bija puisis. Nekas nesanāca un nevarēja sanākt. Brīdī, kad to pa īstam apzinājos, sapratu, ka mājās doties nevēlos un kādu laiku varētu pavadīt kādā omulīgā Vecrīgas lounge, lai kliedētu nemieru un pašpārmetumus. Protams, to nedrīkstēju darīt viena – vajadzēja uzticamu biedreni, kas grūtā brīdī palīdzētu. Bet, pārlapojot savu mobilā telefona kontaktu grāmatu un piezvanot vairākām kandidātēm, pie biedrenes netiku. Aizņemtas, nevar, ne šodien, citu reizi, jāskrien, jāmācās, grib palikt mājās utt.

Varbūt vienkārši esmu emocionāls cilvēks, kam nekas nepaskrien garām bez ievērības, bet šis gadījums kaut kā ķerās pie sirds. Kas ir mana problēma – kādēļ es esmu viena? Pastāvīga drauga nav – nevarētu teikt, ka man būtu jāsūdzas vīriešu uzmanības trūkuma dēļ. Nē, nepavisam. Taču vīrieši nāk un aiziet. Parādās manā dzīvē uz īsi brīdi, bet pēc tam ārkārtīgi ilgi nodarbina manu prātu un muļķa sirdi, liekot šaustīt sevi, meklējot atbildi uz jautājumu "Ko es izdarīju nepareizi, ka viņš aizgāja?" Tajā pašā laikā, kamēr citas vienaudzes var lepoties ar to, ka viņām ir prāvs labāko (vai vismaz regulāro) draudzeņu pulciņš, ar kurām dalīties priekos un bēdās, kam lūgt padomu, ar ko kopā aiziet uz kino vai padejot, ar ko kopā taisīt meiteņu ballītes un pavadīt piektdienas vakarus un brīvdienas, es nevaru teikt to pašu. Un tas ir pats sāpīgākais. Jo tieši draudzene ir tas cilvēks, kas atbalstīs tad, kad liksies – jau atkal es esmu uzvedusies kā muļķe un kāpusi uz tiem pašiem grābekļiem, un kļūdījusies, un maldinājusi pati sevi, un sāpinājusi pati sevi…

Protams, ir viena otra laba paziņa, taču tās ir tikai labas paziņas, kas ir tik ļoti iegrimušas savās dzīvēs, ka nevienu no šiem cilvēkiem nevaru saukt par patiešām labāko draugu. Un šaubos, vai arī viņas mani uzskata par tuvu cilvēku. Diemžēl vai varbūt par laimi… bet tā nu laikam ir sanācis, ka esmu labākā draudzene pati sev.

Ne tāpēc, ka es būtu ārkārtīgi iedomīga, augstprātīga, pārgudra, nepieklājīga, nenopietna, riebīga vai negodīga utt. Gluži otrādi – es sevi uzskatu par tādu cilvēku, kam vienmēr var uzticēties, kas vienmēr palīdzēs (kaut vai nakts vidū,  ja vajadzēs), kas atbalstīs, kas uzklausīs un kas ļaus paraudāt sev uz pleca, kad to vajadzēs. Un tomēr izskatās, ka manā pasaulē labākās draudzenes nav. Kādēļ? Galu galā es esmu ļoti atvērts un atsaucīgs cilvēks, ļoti mīļš un sirsnīgs, un patiesi labestīgs.

Varbūt tā ir mūsdienu modernās sabiedrības problēma? Cilvēki tā īsti viens otram neuzticas, ja nav pazīstami no agras bērnības? Jā, bērnībā man neizveidojās foršo draudzeņu pulciņš, jo skolā biju neglītais pīlēns. Tas, protams, iedragāja pašapziņu, bet nu jau sen esmu tikusi tam pāri. Tomēr draudzenes tā arī neparādījās. Protams, bija studiju biedrenes, ir darba kolēģes, taču ne ar vienu no šiem cilvēkiem nav izveidojies tāds kontakts, kura ietvaros ikdienas meitenīgo komunikāciju varētu uzskatīt par pašu par sevi saprotamu. Skumīgi, ka pienāk darba dienas vakars vai nedēļas nogale un pietrūkst īstas DRAUDZENES. Tādas, ar ko var dalīties savos pārdzīvojumos, kurai var palūgt padomu, ar kuru kopā var sportot, ar ko var kopā nedarīt neko – un tāpat vien būs labi, jo zini – uz viņu var paļauties, viņa neļaus tev grimt skumjās par kārtējo aizgājušo puisi un šaustīt sevi 7 dienas nedēļā.

Vai tā ir tikai mana problēma, ka man dažkārt šķiet – drošvien ir taču pilna pasaule ar foršiem cilvēkiem un neba nu es esmu tik ļoti nesaderīga ar šo pasauli, lai neatrastos vismaz viena smaidīga druška, kas būtu pa īstam druška. Ar ko kopā gan iztrakoties, gan pašņukstēt pie raudulīgām sieviešu romantiskām komēdijām, gan doties puišu medībās, gan solidāri piedzerties krīzes situācijās.

Ko ar to visu gribēju pateikt?
Jā, nereti man ir vientuļi, jo mana labākā draudzene esmu es pati. Nav neviena, kam bez bailēm, bez kauna un bez sirdsapziņas pārmetumiem uzticēties, kā vien sev.

Tādēļ, meitenes, novērtējiet tās sievietes, kas agrāk vai vēlāk ienākušas jūsu dzīvē kā draudzenes. Puiši nāks un aizies. Piedzims bērni, radīsies jaunas ikdienas rūpes, darbi un paziņu loks mainīsies, bet, ja novērtēsiet to vienu vai pāris cilvēkus, kas būs jums līdzās arī tad, kad klāsies grūti, tad iespējams kaut kad vēlāk, kad dzīve apmetīs kūleni, draudzene būs tā, kas joprojām glābs situāciju un neļaus tev grimt skumjās.

7 komentāri
  1. Draudzējamies…. Vnk tā gadījās lāi tu padomātu.. KAPĒC? Jo nekad nekas nenotiek tā pat vien… Un izbaudi mirkļus, kad esi viena, jo kādu brīdi būs tā, ka gribēsi pabūt viena Tu nevarēsi :)) VNK IZbaudi arii smagos brīžus, jo tie mūs sagatavo kam ļoti gaišam un burvīgam…

  2. knisle. piekrītu ‘:) protasm, ka piekrītu arī tam, ka ir labi novērtēt cilvēkus kas tev ir svar’īgi. tomēr manā izpratnē nav slitku situāciju ir tikai situācijas un tas, kā tu uz to paskaties 🙂

  3. Pilnīgi tev piekrītu Knisle:) Iespējams tādam cilvēkam kā man tas ir smagāk un grūtāk nekā citiem, tādēļ ka es esmu ekstraverts sabiedrības cilvēks, nekādā gadījumā mājās sēdētājs. Labi jūtos burzmā, pūlī, var pat teikt bardakā:d Tādēļ pabūt vienai ir īpaši vērtīgi, bet ne ilgstoši.

    Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas izbauda vientulību, kam tas principā ir kaifs būt pašiem ar sevi, neviena netraucētiem. Es esmu pilnīgs pretmets, tādēļ šāda dzīves situācija ir ļoti nospiedoša.

    🙂

  4. Oho, izlasu un gandriz kā par mani…pirms kāda laika. Grozies kā gribi, tiešām nekas nenotiek tāpat, un kaut kāds iemesls tam visam ir. Manā gadījumā tā bija pārāk zema pašapziņa un nenormāli sakāpināta vēlme kādam palīdzēt, skriet pēc pirmā aicinājuma utt. Vārdu sakot tevi sāk uztvert kā pašsaprotamu, tu būsi gatava palīdzēt, ar tevi var runāt, kad kādam vajag, kāds pēdējā brīdī paaicinās uz kino vai teātra izrādi, jo kāds cits pēkšņi nevarēja tikt, bet tā tu pazaudē savu odziņu, un sevišķi jau vīriešu acīs. Vīriešiem patīk, ja par sievieti kaut vai mazliet, bet ir jāpacinās, citādi tu kļūsi par labu čomu un viss. Un pavadīt laiku vienai nemaz nav tik traģiski. Es, piemēram varu ilgiviena sēdēt kafejnīcā un dzert kafiju, kokteili, vienalga, ja man līdzi ir ;aba grāmata vai preses izdevums.

  5. Juutu liidzi, jo kam taadam pati esmu gajusi daudz cauri, bet tas ir paarsvaraa, tapeec,ka esmu paarceelusies no pilseetas uz pilseetu un no valsts un valsti. Kur vienmeer ir jaatrod jauni draugi un uzticami draugi. Un daudzas jaunieguutaas draudzenes ir izraadiijushaas taadas divkoses,kad peec dazhiem shaadiem meeginaajumiem buut draugos ar draudzeneem un izraudaataam aciim pieradu dziivot viena un pieradu baudiit dziivi vairaak vai mazaak vienatnee. Protams ir arii sievieshu pazinju loks ar kuraam salasamies kopaa un kopiigi ko uzriikojam. Bet nav iisti arii sirdsdraudzenju. Labi vien ir. Manu vienatni nesen paartrauca puisis ar kuru es shobriid dziivoju kopaa 🙂 Laimiiga 🙂

  6. Man arī ar tām draudzenēm bija kā bija. Diezgan labas kādas 8, bet tādas īstas – nevienas. Bet tas tiešām nāk tikai par labu brīdī, kad satiec īsto vīrieti. Jo tad ar viņu arī vari draudzēties uz pilnu klapi. 🙂
    Un jā, pārāk labās un laipnās nenovērtē ne vīrieši, ne draudzenes. Tā nu tas diemžēl ir. Viens no dzīves paradoksiem, kas, padomājot rūpīgāk, varbūt nemaz tik dīvaini nav. Varbūt problēma tajā, ka citi arī grib dot un būt tavās acīs labi, bet tavai labestībai pāri netiek, jūtas sliktāki par tevi un pat nevajadzīgi. Nu, kaut kā tā.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.