Atvaļinājums reizi nedēļā

Mammu, izmazgā man džinsus, ja? Paldies!” kā pupas nober tavs padsmitgadnieks un prom ir. Un tu pēkšņi esi gatava eksplodēt, lai gan drēbes mazgāsi šā vai tā un tas jau pārdesmit gadus ir kļuvis izdarāms tik vienkārši kā piezvanīt kādam pa mobilo tālruni, un tomēr tas tevī spēj sacelt tādu emociju vētru, ka

gribas iekliegties „Viss, man vienreiz pietiek!” Kā tieši tev pietiek? Rūpju, atbildības, pienākumu?

Kāda sieviete vienā no manis vadītajiem semināriem uz jautājumu, ko tad viņa īsti vēlas no dzīves šajā brīdī, atbildēja, ka viņas vēlme esot aizmukt no visa un visiem uz svešu valsti, lai tur pavadītu veselu nekā nedarīšanas mēnesi. Jauka vēlme, pat saprotama. Bet kāpēc?

          Tāpēc, ka es gribu beidzot atpūsties!” (skaļi, izmisīgi)

          Tātad, ja es pareizi sapratu, lai atpūstos, tev nepieciešams izbraukt no valsts uz mēnesi?

          Nu… Nē, var arī mazāk.” (aizdomājas, šaubās)

          Cik mazāk? Cik tad īsti laika tev nepieciešams, lai atpūstos?

          „… Es nezinu… Kādu nedēļu. Ai, nu, var arī vienu dienu. Es vienkārši esmu nogurusi!..” (patiesi, bez pārspīlējuma)

          Tātad, vai es pareizi saprotu, ka patiesībā tev atpūtai pietiktu arī ar vienu dienu?

          Jā, bet es gribētu, lai tā diena ir tikai man! Lai neviens mani netraucē, lai neko nav jādara, nevienu nekur jāved un ne par ko jāatbild. Lai es varu darīt tikai to, ko vēlos es pati – kaut vai visu dienu gulēt, skatīties romantiskas filmas un ēst čipsus.” (žēlabaini kā mazs bērns par iekārotu mantiņu)

          Skaidrs, saki, lūdzu, cik bieži tev nepieciešama šāda viena atpūtas diena?

          Nu, būtu labi vismaz reizi nedēļā vai divās.

          Jauki, tātad tu zini, kas tev ir vajadzīgs un cik bieži, tas jau ir daudz! Saki, lūdzu, kas tev ir nepieciešams, lai tu iegūtu šo vienu dienu nedēļā?

          Nezinu, pateikt vīram un bērniem, ka šodien man ir brīvdiena?..” (tuvu tam, lai uzņemtos atbildību par to, kā piepildīt savu patieso vēlmi)

Patiesībā tas neatrisināmi sarežģītais matemātiskais vienādojums, ko mēdzam dēvēt par dzīvi, kļūst atrisināms nesalīdzināmi vieglāk, kad mums ir skaidrs plāns, kā to izdarīt. Un tam nepieciešami vien trīs jautājumi pašam sev un godīgas atbildes uz tiem:

Ko es vēlos?

Kas man nepieciešams, lai saņemtu to, ko vēlos?

Ko es jau šodien daru, lai to sasniegtu?

Un viss. Jo skarbi, bet fakts, ka tipiskā gadījumā seminārā vai individuālā konsultācijā strādājot ar cilvēku gan man, gan viņam pašam nākas nesaudzīgi secināt, ka viņš nedara neko, lai savu vēlmi realizētu. „Man nav naudas” ir viegli atspēkojams ar „Kas tev nepieciešams, lai nopelnītu vairāk?” bet „Man nav laika” vēl vieglāk iedzīt stūrī ar „Kā tu vari atrast laiku, lai izdarītu to, ko vēlies?”, kas ir klasiski iemesli sava sapņa aprakšanai. Diemžēl cilvēks ne tikai to neapzinās, bet nereti apvainojas, jo neapzināti cilvēka daba liek uzturēt upura sajūtu – „man visi dara pāri, un vispār dzīve ir nežēlīga”. Tieši tāpēc, runājot par atbildības nodošanu citiem, ir tik svarīgi to uzņemties arī pašam. Un vispirms – pār savu dzīvi.

Ko vēlies tu? Kas tev nepieciešams, lai tu to saņemtu? Un ko tu dari jau šodien, lai to sasniegtu?

Elīna Neilande

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.