Attālums un attiecības

Mūsdienu iespējas un vēlmes itin bieži mums piedāvā izvēlēties starp došanos prom un palikšanu. Iekarot jaunus apvāršņus, iemācīties valodu, iegūt jaunu pieredzi, kādu kārdinošu ierakstu CV, paaugstināt konkurēspēju vai arī nopelnīt naudu. Kā viens no palikšanas iemesliem var izvirzīties vēlme saglabāt attiecības ar mīļoto cilvēku, bailes pazaudēt draugus un būt tālu prom no ģimenes. Sarežģītāk, ja ir bērni un došanās prom svarīgākā motivācija ir peļņa un darbs ārzemēs.

Būt jaunam šodien nozīmē iespējas dzīvot dažādās valstīs, piedalīties dažādās programmās, projektos un vienkārši iespēju aizbraukt prom studēt. Turklāt bieži studiju maksas ir lētākas nekā Latvijā. Vairāk vēlos pievērsties tam, ko, tad īsti nozīmē aizbraukt uz ilgāku laiku – pusgadu, gadu vai iespējams vairāk.

Sajūtas ir milzīga ilgošanās un vēlme būt atpakaļ, jo tas, ko mēs bijām izveidojuši Latvijā bija mūsu dzīve, mūsu ikdiena. Draugi nerodas dienu laikā, jauna kultūra un jauna valoda bieži šokē un paiet laiks kamēr piemērojies un pārvari diskomfortu. Aizbraucot, ja ir bijušas attiecības, mēs solamies palikt kopā vai arī šķiramies, ja neticam attiecībām no attāluma. Kāds ir teicis, ka attiecības no attāluma ir iespējamas tikai tad, ja zini, kad satiksieties atkal. Ir zināmi gadījumi, kad pēc laika pāris ir spēcīgs un spējīgs izturēt kopā, bet ir arī gadījumi, kad nesanāk. Te nedarbojas tas stāsts, ja ir mīlestība, tad ir un nekas to nemainīs. Iespējams satikties arī pēc laika un viss izveidosies – īstajā laikā un vietā.
Bet, ko darīt šodien, kad viens aizbrauc un otrs paliek?

10 komentāri
  1. Es biju prom 4 mēnešus – studēt. Tas bija laiks, ko veltīju sev un pārdomām par savu dzīvi. Un šajos mēnešos vēl vairāk pārliecinājos, ka cilvēks ar ko esmu kopā ir īstais. Manā gadījumā – attālums vēl vairāk satuvināja.
    Ja ir iespēja – izbaudi šo laiku un izmanto to lietderīgi!

  2. Jau gadu esmu prom no LV jau otro reizi. aizbraucu sevis dēļ – mācības, jauna pieredze un ņemt to, ko jaunība piedāvā. Atstāju draugus un ģimeni Latvijā. Sākumā likās – nu kas tad ta būs uz laiku aizbraukšu un būšu jau drīz atpakaļ… Bet dzīve jau nav tik vienkārša kā mums dažkārt liekas un tā nu arī neesmu atgriezusies vēl. Mīļotais cilvēks, kuru šeit satiku arī uz laiku ir devies uz ārzemēm un tad nu tagad dzīvoju starp 2 laika zonām. Tagad zinu, ko nozīmē GAIDĪT… Katra minūte pirms retās tikšanās reizes ir kā stunda, katra kopā pavadītā stunda ir kā minūte… Zinu kā ir ILGOTIES… Zinu kā ir plānot savu laiku, lai vienmēr atrastos laiks aizsūtīt sms, e-pastu vai piezvanīt… Un esmu priecīga, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā! Un nav jau tā, ka ir grūti tikai tam, kas paliek. Abiem ir smagi un abiem ir jācīnās. Viena malkas pagale nedeg un viena sirds nemīl. Šis ir pārbaudijums, kas stiprina un liek vienu otram saprast vairāk. Uzmundrinājums, atbalsts un līdzi jušana ikdienas gaitām ir kā ugunsdzējs skumjām, ilgām, asarām un vientulības sajūtai. Atbilde uz jautājumu “Ko darīt, kad viens aizbrauc, bet otrs paliek?” ir katram pašam sava. Manā gadījumā tā ir IZPRATNE par otra cilvēka vajadzībām, vēlmēm un respekts par nākotnes plāniem.

  3. Man šķiet, ka galvenais ir iemācīties uzticēties. Un, protams, modernās tehnoloģijas ir liels pluss – Tu vari otru redzēt web kamerā, vari jebkurā brīdī piezvanīt un parunāties. Nav viegli, bet man viena draudzene ar savu puisi spēja izturēt:)

  4. Lielais prieks, ka bloga ieraksts rosina Jūs izteikt savus stāstus un pieredzi. Pareizās un vienīgās formulas nav, ir tikai dažādība. Ja ir vēl kāda/kāds būtu jauki, ja varētu padalīties vēl 🙂

    Mana personīgā pieredze šajā jautājumā ir dažāda, bet līdz šim tā īsti nav veicies saglabāt attiecības ar mīļoto cilvēku, bet nekas vēl nav beidzies.

  5. Es aizbraucu, viņš palika. Pusgadu sazinājāmies ar interneta starpniecību, sazvanījāmies. Ieguvmi? Bija laiks savest kārtībā savas jūtas, saprast, kas ir kas. Tas laiks mūs ļoti tuvināja. Abi tagad to atceramies kā ļoti grūtu periodu. Vajadzēja daudz spēka. Mīnusi? Ja tas ir mīnuss, tad laikā, kad manas draudzenes ārzemēs metās mīlas un uzdzīves virpuļos ar visu krāsu un rasu puišiem, es savā mājoklī sēdēju pie datora un pļāpāju ar savu puisi. Uzdzīve un tāda izklaide izpalika. Un vēl kas, nezinu vai tā ir citiem pāriem, bet mums vēl viens pārbaudījums bija laiks pēc manas atgriešanās. Es no tā biju pamatīgi nobijusies un ne bez pamata. Šī pusgada laikā sliktais un trūkumi mūsu attiecībās bija piemirsušies. Varētu teikt, ka bijām paspējuši viens otru idealizēt un atgriezties realitātē nebija nemaz tik viegli. Turklāt, kā jebkurš piedzīvojums, arī dzīvošana citā vidē, kā izrādījās, bija mani nedaudz mainījusi. Prieks, protams, ka viss tomēr nostājās savās vietās, un mēs tikām tam visam pāri. Tāda ir mana pieredze.
    P.S. Otrreiz gan es laikam vairs neko tādu negribētu.

  6. es pagājušā vasarā arī nolēmu uz gadu aizbraukt. tajā laikā man bija attiecības, kuras īsti nebija tādas, kā gribēju. nu jau pēc gada varu atzīt, ka no mīlestības tur bija tālu. pirms aizbraukšanas pieņēmu lēmumu un teicu, ka negribu, lai mani gaida. kad paies gads, tad redzēsim, kas notiks. es nekļūdījos – esmu tā mainījusies, ka pati sevi nepazīstu un negribas, lai tam otram cilvēkam gads ir jāiznieko, ja pēc tam tāpat vairs nebūs kā bijis.
    es nezinu, esmu diezgan skeptiska attiecībā uz sevi un neticu, ka tāda liela, milzīga mīlestība ar mani ir iespējama. varbūt tāpēc, ka visiem visapkārt ir un man jau šķebina viss tas saldums. 😀
    bet man prieks lasīt, ka cilvēki iztur un ir kopā aimīgi pēc tam. visu cieņu, viegli tas nav noteikti.
    Lai veicas mums katram, neatkarīgi no lēmumiem, ko pieņemsim. 🙂

  7. šobrīd esmu šādā situācijā. mans vīrietis ir mani bildinājis un visādi citādi ir pierādījis savu uzticību tikai man. Taču esmu jauna, sāku studēt un man jāpaliiek LV vēl gadiem, mans līgavainis pārceļas uz Maskavu. Tas, protams, ir salīdzinoši tuvu, bet man ir ļoti bail, ka kaut kas mūs atsvešinās. Mūsu attiecības līdz šim ir bijušas tik kaislīgas, ir piedzīvoti tik daudz krāšņi, jauki brīži īsā laika posmā. Man bail, ka tas viss beigsies. Jo tā ir Maskava un mans vīrietis ir iekārojams gan pč izskata, rakstura un stāvokļa sabiedrībā.. man bail, ka kāda superdievīga Maskavniece neiekaro viņa sirdi. mūsu attiecības ilgst tikai 8 mēnešus

  8. Nu jā,man arī ir bijušas attiecības,kuras izšķīra tieši tālums.Patīkami jau nav ja pasaka ka attaaluma deelj nevar buut kopā,taču mīlestiibas dēlj es domāju ka var visu.Nu jaa saapiigi jau ir,bet vsm vinjsh tgd ir laimiigs.

  9. šobrīd esmu uz sliekšņa, kad jābrauc prom, man ir biļete uz rītdienu. gadu studēju Maskavā, esam kopā astoņus mēnešus un jādodas atpakaļ uz Latviju pabeigt studijas. viņam arī Maskavā darbs utt… man vēl divi gadi tur… tiksimies reizi pusgadā, kad viņam būs iespēja tikt atvaļinājumā… sēžu un raudu tagad, jo kkā ļoti baidos – tomēr veseli divi gadi. bet liekas, ka tas varētu būt mans īstais, kaut esam tikai 8 mēnešus kopā. viņš gan mani mierina un saka, ka viss būs kārtībā, Krievijā taču obligātā armija un attiecības saglabājas arī, kad puiši iet dienēt.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.