Atskatoties

Pastarpināti piesātinātajai Markesa, Mauriņas, The Economist un vēstures grāmatu lasīšanai, pieķēros Kurta Vonnegūta “Armagedons atskatoties“. Lai gan pēdējos gados gribas lasīt ko redzesloka paplašinošu un galvenokārt sociālpolitisku, no Vonnegūta kaislības atteikties nevar. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Vonnegūts ir viegla izklaide.. nē, viegla nav, bet izklaide gan. 

Man kaut kā maz bijusi saskare ar Vonnegūta stāstiem un esejām. Tomēr šajā gadsimtā pie mums šādi darbi nav izdoti, tāpēc “Armagedons atskatoties” pārsteidza. Viņš – Vonnegūts, kas manās iedomās apcer, ko fantastiski reālistisku, spēj būt arī piezemēti smeldzīgs. Un šāds konstatējums liek vilties. Nezinu, vai tas tikai šajā stāstu kompilācijā, vai arī citur.

Atvēru grāmatu un smaidīju. Ievadu uzrakstījis dižā Kurta dēls.. gandrīz tikpat trāpīgs. Tad mazliet sērīgs konstatējums, ka Vonnegūts taču miris un šis ir krājums, kas izveidots pēc viņa nāves. Un tad vēl runa, kas tur lasāma, kuru pats Vonnegūts nekad neteica. Jau tad smeldzīgi, bet joprojām ar smaidu. Citviet par ar smiekliem, ka nociesties nevarēju, lai viņa ironiskās asprātības nepastāstītu mājiniekiem. Viņi uz mani skaudīgi noskatījās, jo nesaprata, kas tad pēkšņi mani padarījis tik sentimentālu, un tik smaidīgu.

Un jā.. tad sākās viņa stāsti. Galvenokārt armijas stāsti. No tiem raisošā asociācija bija,  ka šos stāstus varētu turpināt ar kādu Remarka noveli. Tik dzīvi, tik atziņu pilni, tik kara reālisma pieblīvēti. Un šīs atziņas ir arī tas, kas mani sašokēja. Man nelikās, ka līdz šim viņš darbos būtu tā secinājis un tā devis atziņas. Manas līdzšinējās atmiņas par Vonnegūtu bija kā par spilgtu, dzīves ironistu, vērotāju, sprēgātāju, fantazētāju un muldoņu manā gaumē. Un te pēkšņi viņš, kā ar karotīti mutē, liek domāt par mieru uz zemes. Vonnegūta lasītājam tas nav vajadzīgs, manuprāt!

Tomēr Vonnegūtu izbaudīju, un ceru, ka mums vēl ko no viņa iztulkos, vai pārpublicēs no senajiem laikiem:).

Vairāk lasi www.kleita.net