Sestdienas rīts, iesākās gluži kā parasti. Ar agru celšanos, ar desmit minūšu vārtīšanos pa gultu, ar tējas vārīšanu, ģērbšanos.
Agrs. Pulkstenis rāda tikai bez desmit minūtēm astoņi. Laiks ārā mākoņains, rudens migla. No gaisa pa laikam kaut kas nokrīt slapju nokrišņu veidolā. Uz ielām vēl ieslēgtas laternas un sētnieku nesagrābtās kļavu lapas.
Iekāpju vilcienā – tur, kā parasti, redzu sēžam cilvēkus no kuriem lielākā daļa, spriežot pēc viņu sejas izteiksmēm – neapmierināti. Ilgi nav jādomā ar ko un kāpēc – ir sestdienas rīts un ir vēlme pagulēt mazliet ilgāk kā parasti. Bet diemžēl viņiem tas ir liegts dažādu apstākļu dēļ. [i]Pienāk mana pietura, ir jākāpj ārā. Visi, barā kur nu kurais kaut kur nesās ātriem soļiem. Bet es , es vienkārši dodos savās dienas gaitās. Man šodien ir brīvdiena, bet bija savas darāmas lietas agrā rīta stundā galvaspilsētas centrā. Labprāt jau gulētu, bet nesanāca. Izdarījusi savu darāmo, dodos atpakaļ uz staciju. Kur norunāta man bija tikšanās ar draudzenēm. Rīts vairs nav tik agrs un pilsētas centrs pamazām ‘’piepildās’’ ar cilvēku plūsmām, automašīnām un tai raksturīgajiem trokšņiem.
Satieku savas draudzenes norunātajā laikā un vietā, pa ceļam vēl veikals un došanās uz vilcienu Rīga- Sloka. Jā, es beidzot atrāvos no ikdienas, beidzot man ir brīvdiena un beidzot es izpildu vienu no savām vēlmēm – braucienu uz Jūrmalu. Tā biju sailgojusies pēc jūras gaisa, apkārtējās vides un galvenais – klusuma. Brīžiem likās, ka sapņoju, ka tas ir mazliet ievilcies rīta sapnis- iekniebiet man! Bet nē, tā bija realitāte. Es un manas draudzenes tik tiešām pēc brīža sēžam jūras krastā. Manām acīm neticami, bet tomēr reāli.
Turpinām ar visādu joku stāstīšanu, ķiķināšanu , par to kā mums ir gājis visu šo laiku kamēr neesam tikušās. Stāstīt ir ko. Un daudz. Viena vienīga savstarpēja čalošana kas reizē apvienojas ar garām pastaigām gar jūru, parku un iemūžinot šos brīžus ne tikai savās atmiņās uz visu atlikušo dzīvi, bet arī fotogrāfijās. Laiks rit, iet stunda pēc stundas un nemanot. Pamazām pēc garām pastaigām parādās izsalkums. Nu ko – ir jābrauc atpakaļ uz Rīgu, kur ir domāts ieturēt kārtīgas vakariņas.
Mūsu mērķis ir ‘’ T/C Galerija Centrs’’, picērija ‘’ Chilli pica’’, kur valda mājīga un mūsdienīga atmosfēra. Vieta, kur satikties ar draugiem. Laukā satumst, vecpilsētā iedegās laternas. Apģērbu veikalu skatlogi pilni ar manekeniem. Mēs ieejam iekšā, apsēžamies pie loga. Laukā ,aiz loga, pavērojot cilvēkus kur nu kurais kaut kur dodas. Un joprojām, lai gan ir sestdienas vakars– citos ir redzams tas pats ātrais solis, kas parasti darba dienās, bet citi – izbauda sestdienas vakaru ar lēnām pastaigām pa vecpilsētas šaurajām, bruģētajām un laternu pilnajām ielām.
Pienāk oficiants, atnes mums katrai savu ēdienkarti. Un nu domājam ko nu mēs pasūtīsim – viennozīmīgi, ne to, ko mēs varētu apēst ikdienā. Izvēlamies kaut ko, kas ir dārgāks, jo galu galā mēs to esam pelnījušas. Izvēlamies, pasūtam, paēdam palūdzam rēķinu, atstājam nelielu dzeramnaudu un dodamies tālāk, uz veikalu. P.S. manis pasūtītā ‘’Zilā Lagūna’’ bija vienreizēja! J
Jau pievakare un dienu ir jāturpina noslēgt uz pozitīvas nots. Ieejot veikalā, paņemam katra papīra turziņu un sagrābjamies želejkonfektes ‘’CANDY KING’’ , vēl šo to un kā nu es bez glancētā cosmo
He, he. Un dodamies pamazām uz vilcienu, kur turpinās sarunas par to, kur vēl mēs varētu pavadīt kopā kādas brīvdienas. Protams ir varianti, bet par tiem es pašreiz šeit nerakstīšu! Pagaidām noslēpums.
reklāma