Apprecējos NAUDAS dēļ, un NEMAZ nenožēloju

Reizēm dzīvē gadās, ka apsvērusi visus par un pret, sieviete nolemj piekrist bildinājumam, kā galveno argumentu uzskatot nevis savstarpēju mīlestību, bet to, ka vīrietis ir materiāli nodrošināts. Kas notiek tālāk? Vai mīlestība atnāk pamazām, vai varbūt tā vispār nav galvenais laimīgas kopdzīves noteikums?

Pirmais stāsts: „Vīru nekad neesmu mīlējusi, taču esmu viņam pateicīga par savu pašreizējo dzīvi. Viņš ir mierīgs, labsirdīgs, strādīgs un rūpīgs. Piecpadsmit gadus vecāks par mani. Ķikuļa kungs gluži nav, taču arī es neesmu nekāda izcila skaistule. Tāpat kā Elza no „Agrā rūsa” izmantoju iespēju tikt projām no laukiem, jo ģimenē esmu sestais bērns. Brāļi izbraukuši uz Īriju, atstājot rūpes par vecākiem man. Es izvēlējos profesiju – sieva. Man patīk saimniekot. Patīk, ka nav jādomā par naudu un jāknapinās, lai ko iegādātos. Arī vecākiem varu palīdzēt. Vīrs mani ved uz teātriem, koncertiem, ceļojumos. Esmu laimīga un ceru, ka kādu dienu neiemīlēšos jaunā egoistā un neizpostīšu savu dzīvi “lielās mīlestības dēļ”. Labāk klusa laimīte nekā īsa, ugunīga kaislība, kas pārvēršas pelnos”.

Otrais stāsts:Ar vīru dzīvoju jau sešus gadus un ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka apprecējos ar viņu. Pat manas draudzenes nezina, ka viņam ir, kā tagad saka, cita orientācija. Taču darbs ar daudzajiem ārzemju partneriem nez kādēļ prasīja, lai viņš būtu precējies, lai būtu ģimene. Laikam tā viņiem šķita uzticamāks partneris. Viņš piedāvāja darījumu, es piekritu, jo man tika dota pilnīga rīcības brīvība un pieklājīgi ikmēneša ienākumi. Tikai jādzīvo viņa mājā un jāpavada ikreiz, kad tas nepieciešams. Turklāt visas manas klasesbiedrenes bija precētas un sāka mani apcelt. Viņš man apmaksāja augstskolu. Palīdzēja uzsākt pašai savu tirdzniecības biznesu. Ar viņu kopā esmu izbraukājusi Eiropu, pabijusi pat Amerikā un Austrālijā. Arī ar seksu man nav problēmu. Protams, ne jau ar vīru. Mums pat ir divi bērni. Tēvs katram savs, bet dzimšanas apliecībās ir vīra vārds, par ko viņš ir ļoti apmierināts. Viņam sava dzīve, man sava, esam kā labi un uzticami draugi. Jā, varu teikt, ka savu vīru esmu pat iemīļojusi. Pieradusi pie viņa. Jūtos finansiāli droši, brīva un varu dzīvot sev par prieku”.

Trešais stāsts: Vienmēr viņš bija pēc manis kā traks, bet es ļāvu sevi mīlēt. Man patika viņa uzmanība, dāvanas, jā, arī citu skaudība glaimoja. Vecāki mudināja nelaist garām tādu iespēju – iegūt vieglu dzīvi ar mīlošu vīru. Piekritu nedomājot, jo, kas zina, vai būs vēl otra tāda iespēja. Sekoja greznas kāzas, sapņu ceļojums. Lai gan pagājuši četri gadi, vīrs mani arvien vēl mīl tikpat kaislīgi, kā laulības pirmajos mēnešos. Viņš nav mainījies, taču es sāku just, ka vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. Jau pirmā gada laikā jutu, ka man viņš sāk iepatikties arvien vairāk. Ikreiz, kad salīdzinu viņu ar citiem, redzu, ka man veicies. Nožēloju tikai to, ka pirmajā laulības gadā vairākas reizes kļuvu vīram neuzticīga. Taču mīļākie nāca un gāja, bet tā īsti es biju vajadzīga vienīgi vīram. Man bija kauns, ka viņš tik labs, tik pacietīgs, tik mīlošs, bet es to nenovērtēju. Vairāk mīļāko man nav bijis. Kad viņš pēc avārijas, kurā, par laimi, necieta smagi, pateica, ka noformējis testamentu, man atstājot visus īpašumus, es sāku raudāt. Pirmo reizi iedomājos, ka viņa varētu arī nebūt un sapratu, ka negribu viņu zaudēt. Nevis kā sponsoru, bet kā cilvēku.”

Lai gan stāsti ir visai atšķirīgi, dažus secinājumus var izdarīt. Ne vienmēr nauda ir noteicošais, bet vienmēr – tā ir svarīga. Sieviete pirms precēšanās izvērtēs, vai topošais vīrs ir spējīgs uzturēt ģimeni. Naudas esamība spēj daudz pastāstīt par konkrēto vīrieti – par viņa uzņēmību, izturību, neatlaidību. Tas pat var uzreiz nenozīmēt žūksni kabatā, bet vairāk to, cik vīrietis ir spējīgs naudu nopelnīt. Neviena taču negribēs dzīvot kopā ar puisi, kuram nav darba, naudas, kamēr tu raujies 3 darbos. Un tas nekas, ka viņš varbūt ir maigs, mīļš un saprotošs.

Taču pats galvenais – lai cilvēks savā dzīvē ir laimīgs. Naudas dēļ vai aprēķina dēļ, nav svarīgi, galvenais, ka laimīgs, nevis nožēlo, ka izvēlējies tādu dzīvi un tāpat turpina. Un vienmēr vērts atcerēties, ka tas, kas dara laimīgu vienu, ne vienmēr der otram, un otrādi…

7 komentāri
  1. Vīrieši tomēr mīl ar acīm – tā ir patiesība, kas jāatceras. Ja vīrietis sievieti vairs neiekāro, viņš paliek par egoistisku maitu. Ir sievietes, kas to saprot un izvēlas labāk mierīgu dzīvi ar stabilitāti un nākotni, nevis tauriņus. Kas kuram prioritāte:)

  2. Varbūt tas ir tikai stereotips, bet man liekas, ja esi precējusies naudas dēļ, tad visu mūžu būs jāuztraucas par to, ka vienā brīdī vari saprast, ka esi iztukšota un dzīvi nodzīvojusi bezjēdzīgi. Taču pats trakākais, ja dzīvo ar vīru naudas dēļ un pie tam esi no viņa arī pilnībā finansiāli atkarīga mājsaimniece, tad vispār var sanākt KĀRTĪGAS ZIEPES!!!

  3. Otrais gadījums uz mata kā no seriāla “Trakie vīrieši”, kur Džoanai tika piedāvāta šāda iespēja. Viņa gan pateica “nē”. Negribu teikt, ka stāsts nav īsts, bet tas vairāk iederētos 60-to gadu ASV, nekā 21. gadsimta Latvijā.

  4. kā es gribētu tādu dzīvi kā otrās sievietes stāstā. finansiāli brīva un dzīvot sev par prieku

  5. Ir, ir otrais stāsts patiess, pati zinu šādu ģimeni, ka tik nav tā pati:) Tur tikai sievai biznesa nav, viss pārējais ļoti precīzi. Sieva domā, ka draudzenes nenojauš, bet īsti ko tādu, ka vīrietis ir gejs, noslēpt nevar…

  6. ja man būtu kāds tāds stāsts, es mazliet sagrozītu faktus, lai nevar mani pazīt. varbūt otrajā stāstā arī tā bijis un ir tomēr iepriekšējā rakstītāja – 🙂 paziņa

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.