Andris Bulis. Pa milimetram ceļu savu latiņu

Andris Bulis ir aktieris, kura vārds vairs komentārus neprasa. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš pabijis teju uz visiem Latvijā izdoto žurnalu vākiem un ierindots visos skaistāko un seksīgāko topos. Andri gan šāds pieteikum nepavisam nesajūsminātu. “Kā man tas viss ir apnicis,” viņš saka. Andris uzskata, ka par cilvēku vispirms runā viņa darbi, un tādā gadījumā viņa veikumu sarakstā viens pats seksapīls manāmi nobāl – Andris Bulis ir aktieris režisores Gaļinas Poļiščukas teātrī “Observatorija”, izdevis pats savu dzejoļu krājumu un nu jau pilntiesīgi var nest arī režisora vārdu, jo pie skatītājiem augustā nonākusi viņa paša monoizrāde “Lidojums”.

Ienākot pa Observatorijas durvīm, izrādās, ka esmu nokļuvusi lidmašīnas salonā. Pa iluminatoriem var vērot skaidras, zilas debesis, un dejojoša stjuarte piedāvā dzērienus. Tepat, starp pārējiem pasažieriem, ir arī Andris Bulis. Pēc īsa brīža visi dosies lidojumā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Intervija notiek tajā pašā salonā, tikai šoreiz bez pasažieriem. Andris ir savilcis kailās pēdas zem sevis un bieži lūkojas iluminatorā, it kā patiešām cerēdams kaut ko ieraudzīt aiz mākslīgo mākoņu sienas. “Neesmu nekāds labais domas noformulētājs, bet centīšos,” viņš saka.

Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes – pēc tam, kad esi atdevis skatītāju vērtējumam savu “Lidojumu”?

Patiesību sakot, pirmizrādes bija vairākas. Lūdzu aicināt kritiķus tikai tad, kad būšu nospēlējis jau desmit izrādes. Man vispār nepatīk dzirdēt vārdu pirmizrāde, jo man šis notikums vairāk saistās ar stresu nevis kaut ko patiešām patīkamu. Patiesībā jau reti kurā Latvijas teātrī pirmizrādē ir sajūta un pārliecība, kas viss ir gatavs un izrādi var pilnībā nodot skatītājam. Bet tieši šajā reizē, kad ir vislielākais stress, nāk kritiķi un vērtētāji, kaut gan patiesībā pa īstam tas miers iestājas pēc pirmizrādes. Tāpēc uz pašu pirmo izrādi aicinājām vienkārši pazīstamus pozitīvi noskaņotus cilvēkus, draugus, kuri prot smieties uz āru nevis uz iekšu. Izrādē esmu ļoti kutelīgā situācijā, jo atrodos ļoti tuvu skatītājiem. Man jāizpēta, kā skatītājs reaģē dažādās situācijās, kādas emocijas viņos izraisa manis stāstītais. Britu režisors Pīters Bruks ir teicis, ka pirmizrāde teātrim principā ir tāda nāvīga lieta, jo tad tiek saaicināts sabiedrības krējums, kurš nāk sevi parādīt nevis skatīties izrādi, bet aktieri šajā brīdī ir pāruztraukušies un no īstās izrādes var pat nebūt ne miņas.

Šķiet, ka papildus spriedzi rada arī tas, ka Observatorijā aktieris un skatītājs ir ļoti tuvu viens otram.
Mūsu teātris ir mazs, izrādes notiek ļoti intīmā gaisotnē, jārēķinās, ka izrādes laikā kāds ļoti tuvu var pārvietoties vai noklepoties. Citreiz mēs pat kaifojam no tā, ka vari sajust, cik tālu tu esi skatītāju piespiedis pie sienas, varam ieturēt pauzīti, pagaidot kamēr kāds skatītājs pacels nokritušo glāzīti. Tā ir pavisam cita spēle un cita sajūta nekā uz lielās skatuves, bet sākumā, protams, nebija viegli. Tā ir tāda īpaša maģija, kas sākumā mūs padarīja stīvus un nedaudz ierobežotus. Bet pēc tam mēs iemācījāmies to izmantot. Visu var redzēt niansēs. Tas ir tāds kino efekts – ja es pakustinu mazo pirkstiņu vai nokrīt sērkociņš, visi to redz. Var redzēt, ka aktieris svīst vai uztraucas. Vienā no manām pašam pirmajām izrādēm šajā teātrī man pīpējot trīcēja pirksti, tad centos izdomāt, kā izdarīt tā, lai šis process ātrāk ir garām. Šeit ir jāspēlē ļoti precīzi, gan enerģētiski, gan citādi. Man savā monoizrādē arī ir svarīgi sajust un noskaidrot, kurš no maniem monologiem skatītājiem patīk, kāda ir reakcija, jo tas, ka patīk man, nenozīmē, ka patiks arī viņiem.  Tāpēc bija šīs pirmās izrādes, kad pārbaudīju, kā tas darbojas. Vienu no pašām pirmajām izrādēm aiz satraukuma vienkārši noskrēju – kaut gan izrāde ir stundu un divdesmit minūtes gara, es to nospēlēju piecdesmit minūtēs. Atnāk cilvēks un reaģē tā kā tu neesi paredzējis, un rodas satraukums.

Tas nozīmē, ka izrāde laika gaitā var mainīties?

Protams! Katra izrāde jau pati par sevi ir citādāka. Izstāstu kādu joku vai gadījumu no dzīves, kas nekad nav šķitis smieklīgs, un zālē pēkšņi reaģē, jo kādam šis gadījums izsaucis asociācijas ar sevi. Tā izrādi arī centos veidot, lai šīs asociācijas būtu kopīgas, lai stāstot mums būtu kopīgās atmiņas. Tapēc cilvēku reakcija man ir svarīga, man bija jāredz, ko cilvēki uztver un saprot, bet kas nedarbojas.  Protams, ka izrādēs, kurās galvenokārt sanākuši draugi, reakcijas ir citādākas nekā tad, ja atnākuši cilvēki, kuri nopirkuši biļeti un gaida – nu, nu – ko tad Bulis mums te tagad rādīs?

Pamanīju, ka ir skatītāji, kas paniski baidās izrādes laikā sēdēt tavā tuvumā, baidās tikt iesasitīti, jo tavā izrādē tādas īstas skatuves vietas jau nemaz nav.
Šoreiz krēslu izvietojums tiešām tika izveidots identiski tāds, kāds tas ir lidmašīnā. Dažreiz cilvēki, apsēžoties priekšējos krēslos, jautā: ”Ko ar mums tagad darīs?” Nu neko nedarīs, varbūt kāds uz jums vairāk skatīsies. “Ilgu tramvajā” mēs spēlējam šo ceturto sienu, bet “Kabīrijas naktīs” un “Lidojumā” ir tiešs kontakts ar skatītāju. Ir gadījies, ka izrādes laikā dzirdam arī skaļus komentārus. Reiz bija “Ilgu tramvaja” izrāde, kuru skatījās kādas piecdesmit sievietes, žurnāla “Santa” konkursa uzvarētājas.  Tad man bija bail, ka mani varētu nomētāt, jo, ja ir vīrieši, kāds tomēr atbalsta arī manu Stenliju. Kundzītes, kas skatījās, tā pārdzīvoja līdzi, ka izmeta arī pa kādam skaļākam komentāram. Rēzijai izrādē ir vārdi – nu kādas tad mēs, sievietes, esam pēc trīsdesmit? Un zālē atskanēja atbilde: “Skaistas, skaistas!” Arī tad, kad situ savai sievai Stellai, dzirdu zālē, ka esmu zvērs un psihopāts. Kad ir izrādes, kurās vajag skatītāju palīdzību, ir skatītāji, kas momentā piesakās, bet mēs arī saprotam, ka ir tādi, kas vēlas vienkārši vērot no malas. Protams, ja pēc aicinājuma seko kategorisks atteikums, mēs nevienu neaiztiekam. Es nevaru likt justies neērti cilvēkam, kurš atnācis uz teātri un samaksājis par biļeti. Tajā pašā laikā mums jāspēlē uz maksimumu, jo skatītājs tādā attālumā redz un jūt pilnīgi visu. Zaudēt skatītāju ticību tam, ko tu dari, var viegli, bet atgūt – ļoti grūti.

Runājot par noticēšanu, tu savā izrādē it kā stāsti par sevi, Andri, bet tiem, kuri zina kaut kādus faktus no tavas privātās dzīves, kļūst skaidrs, ka tas tomēr nav par tevi. Par kādu Andri īsti ir šis stāsts?
Ir sākumā daži monologi, kur patiešām ir izmantotas manas bērnības dienu un pusaudža gadu atmiņas, bet es izmantoju tās, kuras arī pārējos varētu radīt kaut kādas asociācijas. Šie notikumi it kā ir vienkārši, bet reizē arī globāli. Piemēram, stāsts par 1.septembri katram ir savs, bet kaut kādas atmiņas par šo dienu ir mums visiem. Tad, kad es vizualizēju savu 1.septembri, skatītājs atceras sevi. Man ir nākušas klāt mammas, kuras pēc stāsta par mazo indiāni Goiko Mitiču manī ir ieraudzījušas savus dēlus, jo arī viņi bērnībā ir spēlējušies ar mazajiem plastmasas zaldātiņiem. Tas nekas, ka tagad dēlam jau ir četrdesmit, bet uz to brīdi viņa atkal bija mamma mazam zēnam. Es uzskatu, ka tā ir liela vērtība, ja varu atrast šādas mazās lietiņas. Man nav mērķa šajā izrādē mācīt dzīvot, es tikai runāju par kaut kādām kopīgām un sabiedrībai raksturīgām lietām. Izrādes beigās ir lietas, ko it kā saku par savu sievu un ģimeni, bet pats tam galīgi nepiekrītu, jo tas nav par mani. Es lieliski zinu, kāpēc apprecējos un arī ar maniem vecākiem viss ir kārtībā. Katrs šajā izrādē var atrast sev tuvas lietas. Protams, ka man jautā: “Vai tad tev bijuši tik šausmīgi vecāki?” Nu nav bijuši, cilvēki ir palaiduši garām to, ka saku – tie nav mani personīgie monologi.

Bet izrādē tomēr ir brīdis, kad tu runā par savu dzejoļu krājumu, kurš reāli ir iznācis un tā autors tiešām esi tu – Andris Bulis.
Jā, tas ir mans krājums, bet tur jau tā lieta, ka skatītājs par mani kaut ko jau zina, tas apjukums rodas tādēļ, ka citi cenšas saprast, vai tas ir par mani, bet tāds jau nav mērķis. Kaut kas ir, bet kaut kas nav. Es izrādē esmu aktieris, un ir labi, ja es lieku skatītājam sev noticēt. Kaut ko esmu ielicis no sevis, bet kaut ko aizņēmies no citiem. Tas nav mans biogrāfiskais stāsts. Arī teksts par sievu un precēšanos nav mans, bet tas tā tiek saprasts, un, protams, cieš ģimene. Kaut gan intervijās esmu to uzsvēris kā pirmo svarīgāko lietu, parasti tā parādās kā pēdējā. Galu galā tādas vispārīgas atziņas, kas izskan manā izrādē, manos gados vēl būtu pārsteidzīgi izdarīt. Bet uz izrādi nāk dažāda vecuma cilvēki un tāpēc izrādē es par to runāju. Mani iespaidoja Jevgēņijs Griškovics, skatījos, kā viņš izrādēs stāsta stāstus, kuru autors ir viņš pats, bet neviens nezina, vai tas ir par viņu. Piemēram, viņš stāsta, ka dienējis flotē, un es patiešām redzu, kā viņš dienē flotē. Galu galā izrādē “Kā kļūt slavenai” es spēlēju māti. Es arī atklāti uz skatuves pārģērbjos. Sākumā skatītāji ķiķina, bet vēlāk jau man notic un šajā lomā mani ir pieņēmuši. Es ilgi pie tā strādāju. Un man šķiet, ka tā ir tā īstā teātra burvība, ka skatītājs reaģē uz tavu tēlu, uz to, ko esi radījis, nevis uz reālo fizisko cilvēka ārieni.

Tu vēl esi jauns, tev ir tikai 27 gadi, bet jau pietiek drosmes spēlēt monoizrādi. Kā vispār radās ideja par “Lidojumu”?
Kad gatavojām izrādi “Kā kļūt slavenai”, mums bija uzdevums – katram izdomāt mazu etīdi ar bērnības rotaļlietu  – lāci, lelli, karavīru, vienalga. Stāstam bija jābūt apmēram uz minūtēm piecām, bet mans stāsts par plastmasas indiāni Goiko Mitiču iznāca uz divdesmit minūtēm. Toreiz Gaļina tieca, ka to izrādē nevaram ņemt, jo esot par garu, un galvenā izrādē tomēr ir meitene, bet viņa man ieteica to kaut kur pierakstīt, gan noderēs. Kad vasarā beidzās sezona, režisore mums teica – jādomā, ko darīt  – rakstiet dzeju, dziediet, dariet. Ja būs vajadzība, palīdzēšu. Arī man ieteica vilkt ārā savus pierakstus un likt kopā.  Un beigās sanāca tā, ka tā monoizrādes loze krita man, biju visvairāk pastrādājis. Tas patiesībā varēja būt arī jebkurš cits. Nav tā, ka Bulis izdomāja un Bulim ir. Vispār man ir bail no monologiem, ļoti bail, bet profesionālajā ziņā šī izrāde ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo tur monologi ir viens pēc otra.

Tu vispār dzīvē esi tāds centīgs un uzņēmīgs? Tavā kontā jau iespaidīgs nospēlēto izrāžu skaits, dzejoļi krājums, paša režisēta izrāde…

Vispār esmu diezgan slinks, varētu nedarīt neko arī veselu mēnesi, bet gadās, ka man iedegas lampiņa un varu strādāt 24 stundas diennaktī. Tāpat kā mājās ar remontu – es to nevaru ciest, bet, ja pieķeros, tad daru, kamēr pabeigts. Iedvesmo arī tas, ka Observatorijā mēs netiekam bremzēti un mums ļauj realizēt savas idejas. Ja kāds vēlas lasīt dzeju, dziedāt – lūdzu.

Lielajos teātros parasti valda hierarhija – tev līdz savām lielajām lomām jātiek pakāpeniski.
Jā, tā ir. Man bija 25 gadu jubileja, un tajā laikā es Nacionālajā teātrī spēlēju četras izrādes, un vēl piekto, ko izrādīja ļoti reti. Toreiz četras dažādas izrādes sanāca četras dienas pēc kārtas, tāpēc palūdzu, vai nevar arī piektajā dienā ielikt izrādi, mani draugi to izpirktu, es ar šīm piecām izrādēm parādītu savas dažādās lomas un it kā nosvinētu dzimšanas dienu, tā sakot – sanāktu tāda maza benefice, bet mani nokaunināja, teica, ka tādi pasākumi ir tikai nopelniem bagātiem tautas māksliniekiem. Toreiz biju mazliet apvainojies. Jā, es biju jauns maksimālists, bet es visu jau biju izdomājis – kur dabūt reklāmu, kā pārdošu izrādi, cilvēkiem pēc tam būtu iespēja tikaties ar aktieriem… Mani nolīdzināja līdz ar zemi.

Neskatoties uz to, tu savā vecumā jau esi daudz paveicis.
Jā, varbūt, bet man tik un tā visu laiku liekas, ka daru par maz. Es saprotu, ka Latvijas mērogs nav pasaules mērogs, bet tik un tā vēl ir, ko sasniegt. Gribētos spēlēt kino, gribētos arī vēl nospēlēt lielāka mēroga izrādēs. Esam bijuši dažādos teātra festivālos un redzējuši, kā tur viss notiek. No otras puses  – te vieglāk izdarīt vismaz kaut ko. Piepildīt sapņus Latvijā, protams, ir vieglāk, jo tie griesti, līdz kuriem var uzkāpt, ir daudz zemāki. Tajā pašā laikā te ir arī vairāk tādu, kam šķiet, ka par tevi zina visu, tu esi apkarināts ar stereotipiem. Te tevi stellē visos topos – seksīgākais, stilīgākais, saista ar televīziju, visu, izņemot profesiju. Par to es patiesībā pārdzīvoju pat ļoti. Reiz Maskavā spēlējām “Pūt vējiņus”, un tur es dzirdēju profesionālu kritiku par manu tēlu Uldi, kas tika tik delikāti un precīzi pasniegta, nezinot, kas tas tāds Bulis un cik viņš seksīgs, ka momentā uzlādējos. Biju gatavs tūlīt pat nospēlēt izrādi otrreiz. Šeit viss sākas ar kaut kādiem priekšstatiem – nu ko tad Bulis. Es jau reiz teicu, ja vēlaties, rakstiet, ka es ēdu reņģu konservus un krāju bundžiņas. Ja tā dēļ kādam radīsies vēlme atnākt uz izrādi, es tikai priecāšos. Ir cilvēki, kas nevēlas saprast, ka mana profesija ir aktieris un teātrī es neesmu modelis.

Bet tu patiešām esi strādājis par modeli.
Jā, esmu. Un, godīgi sakot, tā bija tāda skola, ko diez vai kāds aktieris var iziet teātrī. Tas nav tikai žurnāla glancētais vāks, tu neesi uzvarētājs tikai tāpēc, ka tev ir smuks ģīmītis. Tevi iesēdina lidmašīnā, tu nonāc pilsētā starp desmit miljoniem cilvēku un tad tev ir jāatrod darbs – lūdzu, dzīvo. Tu esi viens pats. Uz vienu darbu atnāk nevis divi, bet divdesmit džeki, kuri visi ir simpātiski, atlētiski – un tā katrā kastingā. Atceros savu pirmo lomu Liepājas teātrī, kad biju atbraucis atpakaļ. Es jautāju, cik esam uz vienu lomu. Labi, es, vēl viens, bet kur tad pārējie? Biju pieradis pie konkurences, pie attieksmes  – “Nevari? Paldies, nākamais”. Nekāds “izdarīšu rīt”, jo tad jau būs par vēlu. Un tā tu esi gatavs visu laiku sevi pierādīt. Tur neviens nesajūsminās par seksīgo Buli, jo tur tādu ir trīsdesmit. Piedevām tie nav nekādi dīkdieņi, visi modeļi daudz lasa, jo daudz laika jāpavada gaidot. Kāds mans draugs no Londonas nemitīgi lasīja Dikensu, izrādījās, viņš gatavojas pabeigt universitāti, bija arī Serbijas ūdenspolo izlases pārstāvis, kuram vienkārši bija nepieciešams nopelnīt naudu. Neviens no puišiem tam negatavojās veltīt visu dzīvi, visi to darīja, lai nopelnītu naudu mācībām vai kam citam.

Vai teātrī tu nebaidies no konkurences, no jaunajiem, kuri varētu ieņemt tavu vietu?

Man teātrī līdz šim nav bijis dublieru. Reiz gribēju, lai man tāds būtu, bet ar noteikumu, ka tas ir spēcīgs aktieris. Jo mans konkurents ir spēcīgāks, jo es vairāk sevi motivēju darbam. Varu pavērot, kā otrs darbojas, kaut ko mācīties, citādi tu visu laiku malies ap sevi. Trakākais ir nospēlēt dažādās izrādēs vienu un to pašu, piemēram vēl kādā izrādē spēlēt Stenliju. It kā mums ir mazs teātris un nav daudz citu aktieru, kas mani varētu izkonkurēt, bet tā ir arī milzu atbildība, jo es spēlēju visās izrādēs. Kas būtu, ja ar mani kaut kas notiktu vai arī es pēkšņi izdomātu – ai, šodien kaut kā nav iekšā? Es tāpat to latiņu cenšos stutēt vismaz pa milimetram uz augšu. Bet, ja es sapratīšu, ka tam nav nekādas jēgas, tad laikam jau jāmet tas viss pie malas.

Tu noteikti nepazustu, talantu tev pietiek. Dziedājis gan vēl neesi.
Dziedu slikti, bet man ļoti patīk dejot. Deja – tas ir tāds īpašs sevis izpausmes veids bez vārdiem. Tur tiešam virmo seksualitāte, tur es šo vārdu attaisnoju. Arī gleznot man patīk. Kādreiz skolā īpaši aizrāvos ar komiksu zīmēšanu. Es gan esmu ļoti netehnisks cilvēks, bet mani ļoti interesē kino tapšanas process – kā top filmas. Man ļoti patīk ceļot. Varētu vecumdienās ar ģimeni braukāt apkārt pa pasauli.

Un tomēr, ko tu vēl vēlies sasniegt?

Es sev bieži jautāju, ko es īsti gribu. Man svarīgi ir neatkāpties no saviem mākslinieka principiem. Nauda, protams, ir svarīga lieta, bet es tik un tā vēlētos spēlēt izrādēs, kam būtu mākslinieciskā vērtība. Protams, gadās, kad redzi, ka liels aktieris spēlē apšaubāmā darbā – lētā seriālā, piemēram, bet tad, kad viņš jau ir savu sasniedzis, tad var nebaidīties par to, ka cietīs viņa paša mākslinieciskā kvalitāte. Pie mums gan viss ir kājām gaisā, par ko var pateikties dzeltenajai presei. Normāli būtu tā, ka esi rokzvaigzne un tad seko kokaīns un rokenrols, bet pie mums kļūstam slaveni no otra gala.

6 komentāri
  1. Pa forso!!! Man loti patika! Autoram ir sanacis izvilinat, paradit no cien. aktiera makslinieku, nevis – ka vienmer seksigo Buli. Paldies!

  2. O, nu bišku sakarīgāk nekā pasrasti uz oh un ah par Buli saraksta. Noetikti gribēšu arī izrādi redzēt. Esot jauka, draudzene jau bija. Bet lidot man nepatīk 😀

  3. Es nemaz nelasu visus kaktu žurnāleļus, es eju uz teātri, un līdz šim man šis jaunais cilveks nav licis vilties. Jā atzīšu, ir simpātiskiem vīriešiem tas mīnuss ( un vispār pievilcīgiem cilvēkiem), ka pirmo stellē viņu ārieni, bet novēlu patiešām interesantas lomas, kur izskats nebūtu vispār svarīgs. Kaut vai tā pati mātes loma tad bija interesanta.

  4. biju uz izrādi. patika. tā nepiespiesti, vienkārši, nebija nekāda sarežģītā māksla. Bulis vairāk liekās kā nobijies puika nevis baigais mačo, ļoti ticami.

  5. Esmu dzirdējusi tiešām labas atsauksmes par izrādi Lidojums,būtu smieklīgi,ja skatītājs visu teikto fokusētu uz autoru – pasaules klasikā ir ļoti daudz pat it kā autobiogrāfisku romānu,bet ar stipri lielām atkāpēm,nu Gēte arī nodzīvoja līdz 82 gadiem,kaut romānā nošaujas 2… gados.Arī līdz šim skatītajās izrādēs ar Andra piedalīšanos gūts baudījums un nav bijusi vilšanās par aktira spēli.Lai veicas turpmāk! Paldies arī Martai par rakstu – ļoti cilvēcīgs ( jo tāds arī Andris ir ).

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.