Ances Krauzes kurzemnieciskais šarms

Ance Krauze ir īsta Raimonda Paula dziedātāja un to nebūt nenoliedz. Viņas pūrā nav nevienas pašsacerētas dziesmas, toties īpatnēji spēcīgais tembrs licis sarosīties pazīstamākajiem komponistiem un radīt jaunas melodijas tieši viņas balsij. Pašlaik Ance gaida savu otro bērniņu un optimistiski raugās nakotnē.

Sākšu ar klasiskajiem jautājumiem – ar ko tu pašlaik nodarbojies un kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Strādāju Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, kur esmu vokālais pedagogs, kurš zēniem pasniedz individuālās dziedāšanas stundas. Pie manis pašlaik mācās seši puikas, un piebildīšu, ka man šis darbs ļoti patīk. Mani tuvākie nākotnes plāni ir mani bērni. Pagaidām es tālāk arī neplānoju. Zinu, ka, laikam ejot, tik un tā būs jauni projekti un piedāvājumi. Pirms mana pirmā bērna piedzimšanas es domāju, ka nu visam ir beigas, viss ir apstājies, bet galu galā izrādījās, ka tas nebūt tā nav. Piedalījos daudzos un dažādos projektos un pasākumos, tāpēc domāju, ka tā būs arī pēc otrā bērniņa.  Man ir brīnišķīga ģimene, kam varu uzticēt Elzu, un mums ir arī lieliska auklīte, tā kā nebēdāju par to, ka bērni varētu aizņemt visu manu laiku.

Tu esi dziedātāja un pasniedz dziedāšanas nodarbības. Kā tu pati raksturotu – kas ir labs dziedātājs?

Mēc manām domām pati svarīgākā tomēr ir harisma. Tā spēlē ļoti lielu lomu. Protams, labi, ja ir spēcīga tehniskā bāze, jo, ja pamatā tās nav, tad kaut kādā brīdī tas sāk atsaukties uz pašu dziedātāju, viņš savā izaugsmē sāk lūzt. Liela nozīme ir balss tembram. Ja nav tembrālās krāsas, tu neesi interesants. Mums taču nevajag divas Britnijas Spīrsas. Es teiktu, ka pat nav īpaši svarīgi, cik izveicīgi dziedātājs izvītero dažādus sarežģītus meldiņus, pēc kuriem mēs viņu asociēsim ar kaut kur jau dzirdētiem māksliniekiem. Liels trumpis ir tas, ja tavu balsi un tavu dziedāšanas stilu vienkārši atpazīst. Man gan pašai ir ļoti īpatnējs balss tembrs, kurš izraisa divējādas reakcijas – citiem patīk, bet ir tādi klausītāji, kuriem pat ļoti nepatīk. Bet tas ir pilnīgi normāli. Katrā ziņā priecājos, ka mana balss ir atpazīstama. Un, protams, visu var izšķirt gaume – tu kādam kā dziedātājs vienkārši patīc vai nepatīc, taču te mēs atkal atgriežamies pie harismas.

Cik tālu tu savos nomoda sapņos esi aizdziedājusies – kādas auditorijas priekšā vēlētos dziedāt savā augstākajā dziedātājas karjeras punktā?
Tāda konkrēta sapņu mērķa man nemaz nav, bet pirms bērna piedzimšanas es arī domāju citādāk. Man šķita, ka bērniņam noteikti kaut kad pienāks tas īstais brīdis, un es gribētu doties kaut kur uz ārvalstīm stažēties, lai pilnveidotos un man pavērtos arvien jauni apvāršņi. Bet tad, kad piedzima Elza, man tas viss vairs nelikās tik aktuāli. Nu nevaru es tagad braukt uz Ameriku mācīties dziedāt, kaut gan citādi ir visas iespējas to darīt. Tie, kuri tur ir pabijuši, saprot, ka tas nav nereāli. Un, runājot par maniem sapņu koncertiem, varu teikt, ka tāpat jau esmu piedzīvojusi ļoti daudz labu lietu. Esmu pat savā ziņā bijusi tāda kā veiksminiece – uzstāšanās Dziesmu svētkos tūkstošu priekšā, piedalīšanās Liepājas teātra izrādē Agrā rūsa… Tas viss man atsver uzstāšanos tai pašā Vemblija stadionā.

Tad jau tu piekrīti teicienam – labāk pirmais ciemā nekā pēdējais pilsētā.
Jā. Protams, vajag arī kaut kādas ambīcijas un tiekšanos paveikt vairāk, bet tā tīri apzināti es netiecos uz augstiem mērķiem, jo apzinos, ka man būtu jāpārvar ļoti daudz šķēršļu. Pasaulē tādas Ances Krauzes ir tūkstošiem. Savā ziņā tā jau arī ir veiksmes spēle – kur tevi kāds izdzirdēs vai ieraudzīs. Tāpēc vienmēr saku – nedrīkst halturēt nevienā vietā. Nav svarīgi, vai tas ir kāds mazs lauku kultūras nams vai liela Rīgas koncertzāle, tu nekad nevari zināt, kad tev var pavērties kāda brīnišķīga iespēja tikai tāpēc, ka kāds tevi ir nejauši pamanījis.

Man tev jājautā – kur tevi pirmo reizi izdzirdēja maestro Raimonds Pauls?

Tas bija tieši tāds nejaušs gadījums. Laikā, kad vēl mācījos Mūzikas akadēmijā, kādā konferencē dziedājām ar mācību kori, kur man bija jānodzied solo tikai četras taktis. Tur, izrādās, bija arī Maestro, un tur arī viņš mani pirmo reizi dzirdēja.

Kā tu domā, kā tava muzikālā karjera būtu virzījusies bez Maestro līdzdalības?
Domāju, ka noteikti nebūtu tikusi tik tālu. Daudzi apgalvo, ka Paula loma tiek krietni pārspīlēta, bet es uzskatu, ka viņš man viennozīmīgi ir palīdzējis izvirzīties kā solistei. Pirms tam es arī sadarbojos ar citiem mūziķiem, piemēram, ar Arni Medni Eirovīzijas dziesmu konkursā, ar grupu Tumsa, bet tas nebija tādā mērogā. Mums ar Maestro bijusi patiešām aktīva koncertdarbība, braukājām pa dažādām Latvijas vietām, kur viņš iepazīstināja ar mani klausītājus. Divus gadus pēc kārtas es viņa koncertos tiku pieteikta kā Paula jaunā dziedātāja, par ko sākumā ļoti brīnījos, bet tad sapratu, ka ne visur cilvēki nemitīgi skatās televīziju un seko līdzi mūzikas aktualitātēm. Man palaimējās arī ar to, ka man tika sagatavota pilnīgi jauna koncertprogramma – tās bija pavisam jaunas dziesmas, kas tika rakstītas tieši man. Tagad jaunie dziedātāji izpilda jau zināmas Raimonda Paula dažādos periodos sarakstītās dziesmas.

Tev pašai nekad nav niezējuši nagi kaut ko uzrakstīt?

Nē. Pagaidām man tāda doma vēl nav nākusi galvā. Un nav bijusi arī vajadzība, jo man dziesmas ir rakstījuši tik brīnišķīgi komponisti kā Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Dziesmu svētkos esmu izpildījusi Zigmara Liepiņa dziesmas, nesen arī ar Uldi Marhilēviču tika izveidota koncertprogramma ar viņa vecajām dziesmām. Es vienkārši redzu, kādai ir jābūt labai dziesmai, un man pašai neceļas roka kaut ko tādu darīt. Es neesmu komponiste, un man negribas uzrakstīt trīs notis piecās rindās un nosaukt to par Ances Krauzes ģeniālo skaņdarbu. Godīgi sakot, es nemaz necenšos kaut ko savu radīt, bet – kas zina, varbūt kādreiz sajutīšu vēlmi uzrakstīt dziesmu. Ja man nebūtu bijusi saskare ar šiem iepriekšminētajiem komponistiem, iespējams, es domātu citādāk. Atceros arī to, ka mūzikas koledžas laikā, kad mācījos kompozīciju, man tas īpaši labi nevedās, un es pieļāvu tādas kļūdas, kurām pamatā nevajadzētu būt.

Tavs draugs Valdis pārzina tavu repertuāru un seko līdzi tavām gaitām mūzikā?
Nē, viņš zina Rasu un  Šūpoles, bet tas arī viss. Viņam mana atpazīstamība nespēlē nekādu lomu. Pirms iepazināmies, viņš nezināja, kas es tāda esmu. Viņam saistībā ar darbu ir daudz draugu un paziņu, kuri ir cittautieši, un arī viņiem par manu nodarbošanos nav nekādu priekšstatu. Man tas patīk. Es neuzskatu, ka vienam otra lietās īpaši jāiedziļinās. Protams, viņš mēdz atnākt uz kādu koncertu, bet bez īpašas jūsmošanas. Es taču arī nepārzinu viņa kuģu lietas



Ance, tu bieži raudi?

Es raudu tad, kad sakrājas, un tajā brīdī es varu sākt liet asaras kāda gaužām niecīga sīkuma dēļ. Tagad, kad man ir Elza, es raudu arī par skumjām filmām, īpaši tādām, kurās redzama vardarbība pret bērniem. Mani var saraudināt arī skaista, emocionāla melodija.  Ar bērna piedzimšanu esmu kļuvusi emocionālāka.

Daudzas sievietes apgalvo, ka, piedzimstot bērniņam, kļuvušas bailīgākas un viņām saasinājies pašsaglabāšanās instinkts.

Šajā ziņā man viss ir otrādi. Es daru tādas lietas, ko pirms tam nedarīju – braucu ar sniega dēli, ar ūdensslēpēm, ar motorolleru, ar ko nemaz tā īsti braukt neprotu. Reiz pat nogāzos. Piemēram, kalnos ar Valdi braucām ārpus trasēm, vietā, kur tikko bija gājusi lavīna. No tā bailes man nav. Un es pārmēru neuztraucos arī par bērnu. Zinu, ka ir mammas, kuras salecas par mazāko sīkumu vai arī vispār paniski baidās atstāt bērnus pie aukles vai vecvecākiem.

Tu esi ar stipru mugurkaulu. Tev ir viegli cilvēkiem pateikt nē?

Tagad ir viegli. Un to esmu iemācījusies darīt uzreiz  bez īpašas vilcināšanās. Man šķiet, ka ir nejauki kādu vazāt aiz deguna vai maldināt savas neizlēmības vai negribēšanas dēļ. Ir bijušas situācijas, kad mani mēģina pierunāt, jo cilvēki nesaprot, ka es tiešām atsaku – kaut vai dalību visādos dziedāšanas un dejošanas šovos. Bet tā nav bijis vienmēr. Atzīšos, ka agrāk man bija ļoti grūti kādam atteikt, un tad es arī biju nopērusies kā suns. Kad vairākas reizes man sev nācās jautāt, kāpēc es pateicu , sapratu, ka tādai pasaules lāpītājas attieksmei nav jēgas.

Kā ir ar draugiem, tiem arī viegli atsaki?
Ar draugiem ir tā, ka man to nav daudz. Manas labākās draudzenes ir mamma un māsa. Man nav īpaši daudz laika kontaktēties ar citām draudzenēm, tāpēc man reti kāds kaut ko lūdz. Es nekad neesmu bijusi naska uz baigo čupošanos. Ja vajadzīgs padoms, zvanu mammai. Mamma ir arī mans lielākais kritiķis. Viņa ir tā, kura intensīvi seko līdzi, ko es daru, krāj bildītes, nāk uz koncertiem un atklāti izsaka savu viedokli par manu sniegumu.

Runājot par kritiku, vai tev pašai patīk izteikt viedokli par dažādām lietām?
Ja runājam par mūziku, tad saku kaut ko tikai tad, kad man pajautā. Man krīt uz nerviem tādi mācītāji, kuriem vienmēr jāpasaka, kā vajadzēja vai kas nebija labi. Mani  ceļ labi vārdi, nevis nemitīga bakstīšana ar pirkstu uz manām kļūdām. Kaitina frāze – zini, bet tu vari vēl labāk. Tas mani dzen zemē. Protams, ir brīži, kad uz kļūdām ir jānorāda. Tad es ieklausos profesionāļu viedoklī, nevis kāda apgalvojumā, ka man kaut kas nav sanācis vai vienkārši kādam kaut kas nav paticis. Es arī pati apzinos, ja kaut kas ir aizgājis garām, piemēram, sajaucu dziesmas formu, bet tas var gadīties jebkuram. Būtu ļoti jauki, ja katrs uztrauktos par savu lauciņu un rūpētos, lai viss, kas atkarīgs no mums, izdodas.

Tu neesi redzēta nevienā kailfoto sesijā, kas Latvijā tagad kļuvušas tik populāras. Vai tevi tiešām neviens nav aicinājis fotografēties, piemēram, kādam kalendāram?
Es vienmēr esmu apbrīnojusi tos topus – seksīgākā, smukākā. Nekad neesmu bijusi nevienā no tiem. Es vienkārši nekad neesmu pozicionējusi savu ķermeni kā kaut ko tādu, no kā būtu atkarīga, piemēram, mana darba kvalitāte. Es savas lietas līdz šim veiksmīgi esmu panākusi ar dziedāšanu. Varbūt, ja man būtu cita auditorija, uz to varētu paraudzīties citādāk. Daži uzaicinājumi man ir bijuši, bet esmu atteikusi. Katrā ziņā man nav nekas iebilstams pret fotografēšanos, taču nedomāju, ka apģērbta esmu mazāk sievišķīga.

7 komentāru
  1. Cienu Ances viedokli par tiem skatītāju stadioniem. manuprāt ļoti liels sasniegums ir kļūt tieši par savas tautas varoni. Visi sapņo par stadionu, lasiju, ka Line Šomase ar jau uz stadiona pusi skatās, tikai ar kādu repertuāru – “Dzīve nav rožu lauks”? Cilvēkam ir sava niša un viņš tur arī darās 🙂

  2. Ne par Anci… Bet jocīgi, ka Latvijā tik daudz DĪVU:D- Ella, Aisha utt. Kur viņas rodas???

  3. Nedomāju, ka tas ir slikti, ka mums ir dažādas dziedātājas, Aisha veina, Ella viena, Ance viena, tikai vārds “dīva” gan tiek ekspluatēts jau kā tāds novazāts suņa deķis. manuprāt, es varētu nosaukt tikai pāris dīvas – Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne, dažas operas dīvas. Šis vārds ir jānopelna, un ne ar diviem hitiem. Bet meitenes jau tur nav vainīgas, ka prese šo apzīmējumu lieto priekšā pakaļā. Bet Ance man patīk atturības dēļ.

  4. Man no viņas bišku bail. Domāju, ka par kādu rupju vārdu varētu arī pa štangu atrauties.

  5. man loti Ance patiik, kaa dziedaataja Latvijas labaakaa estraades dziedaataaja un arii skolotaaja, super buutu ja buutu iepseeja maaciities, bet esmu Zviedrijaa:). Lai veicas Anciit, no Anceniites( Anitas).

Komentēt pujats Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.