Amber – kautrīgais latviešu dārgakmens

Neslēpšu, ka esam pazīstamas jau sen, tāpēc šajā sarunā Amber uzrunāšu viņas īstajā vārdā – par Aiju. Aija smejas, ka nespēšot koncentrēties, kopā šo gadu laikā taču tik daudz vīna izdzerts, tik daudz izrunāts, vasaras vakaros pledos uz balkona tik ilgi sēdēts, ka šķiet – ko gan mēs viena par otru nezinām? Visu jau arī nemaz nevajag. Bet man vienmēr bijusi sajūta, ka pārējie Aiju novērtē par maz.  Viņa neprot un arī negrib skaļiem saukļiem un milzīgiem plakātiem sludināt, ka ir vislabākā, visīpašākā, talantīgākā un jutekliskākā dziedātāja Latvijā, kaut gan, manuprāt, uz skatuves Aija izstaro visu so īpašību kopumu. Tāpēc tieši šomēnes, kad Aija svin dubultus svētkus – dzimšanas un vārda dienu, nolēmu doties ciemos uz vietu, kur viņu var sastapt visbiežāk – “Arteli – gandrīz teātri”, un mājīgā gaisotnē aprunāties par sievišķību, vecumu un mūziku.

Šis tev tāds svētku mēnesis, un vēl 8.marts! Sieviešu dienu svini?

Cik atceros, manā ģimenē 8.marts vienmēr tika svinēts. Paps nesa visām ģimenes sievietēm tulpes – vecmāmiņai, mammai, man, māsai. Vienaldzīgāka man šķiet Valentīna diena, bet Sieviešu dienā tiek sveiktas arī sievietes, kurām nav otro pušu, arī tās, kuras nav mātes. Šī diena ir ļoti labs brīdis, kad apsveikt visas sievietes, ne tikai mīļotās draudzenes, sievas un mātes. Man visi šie apsveikumi diezgan labi patīk – piemēram, atnāk kāda negaidīta, bet jauka īsziņa. Kādam varbūt tieši šodien beidzot ir atradies iemesls uzdāvināt ziedu, pievērst uzmanību konkrētai sievietei.

Bet uz kurieni tev tagad ziedus sūtīt? Ikgadējo Cabaret iestudējumu mēs sapņu fabrikā decembrī  vairs neredzējām. 

Jā, sākumā bija tā dīvaini. Sapņu fabrikā pēdējos gadus tika sagaidīts Jaunais gads, tā kārtīgi ballējāmies – līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Tagad viss notiek Artelī, mazāk un mierīgāk, bet ir labi. Cilvēki man apkārt vairāk vai mazāk tik un tā ir tie paši, bet ceru, ka Viktors (režisors Viktors Runtulis – red.piez.) kādreiz saņemsies un būs arī “lielais” Cabaret. Artelī arī ir ļoti interesanti, tur katru dienu kaut kas notiek – no pirmdienas līdz sestdienai: solo koncerti, Jāņa Skuteļa stāvizrādes, noslēpumainie koncerti, uz kuriem cilvēki pērk biļetes, bet nemaz nezina, kas viņus sagaida. Pēdējo reizi, piemēram, tas bija Intars Busulis. Tikpat labi tā varētu būt arī kāda pasaules mēroga zvaigzne. Viss, kas cilvēkiem par šiem koncertiem zināms – mutvārdos izplatīta reklāma, ka būs kaut kas ļoti labs.

Un arī tavi koncerti.

Jā, piemēram, 14.februārī Artelī bija mans solo koncerts Una Noche Mas. Šo pašu koncertu sniegšu arī 12.martā, savā vārda dienā. Parasti cenšos savos svētkos sapulcināt draugus uz kādu muzikālu pasākumu, uzdāvināt viņiem koncertu. Arī šoreiz ceru, ka draugi atnāks. Repertuāru izvēlējos pati – kaut ko no Cabaret, kaut ko no tā, ko jau sen gribēju nodziedāt. Kāds man nesen teica, ka visīstākā es esmu uz skatuves, jo dzīvē es bieži vien daru visu tā, lai visiem būtu vislabāk, aizmirstot par sevi.


Foto: Dagmāra Legante

Dzīvē tevi nemitīgi piemeklē arī visādas ķibeles

Jā, esmu izcili neveikla. Ir gadījies visādi. Vienā Cabaret, piemēram, izmēžģīju kāju, lecot no klavierēm. Pasākums kā reiz bija ārstiem. To pašu kāju izmežģīju otrreiz pēc pāris dienām, kad skrēju dejot un aizķēros aiz vadiem uz skatuves. Priekšmeti no rokām krīt laukā regulāri. Vēl bija mūzikls “Autoplanēta”, kur apdedzināju muguru, braucu uz traumpunktu un pat pabiju policijā, jo netika ievēroti darba drošības noteikumi. Bet man šķiet, ka tas viss sākās no tā, ka es agrā bērnībā nokritu mammai no skausta, toreiz salauzu galvaskausu. Pati gan to neatceros, bet man stāstīja, ka es kādu brīdi nevienu pat neesot atpazinusi. Vairākas reizes esmu izlauzusi arī zobus. Ar atvērtu muti lēcu baseinā un atsitos pret dibenu. Otrreiz skolas gaitenī spēlējām kaut kādas spēles,  mute vaļā – smējos, un man virsū uzkrita klasesbiedrene. Pēc tam gan to zobu salaboju, bet jau vidusskolā, spēlējot tautasbumbu, atkal to nolauzu. Tajā vecumā tā bija katastrofa – nolauzts zobs! Māsīca man reiz teica: “Nedod Dievs, tu kādreiz mūžā noliksi tiesības!” Bet šobrīd man tiesības jau ir kādus četrus gadus.

Tu arī esi no tām sievietēm, kurām nepatīk, ka piemin viņu vecumu?

Nē, man ar to nav problēmu. Kļūstu divdesmit astoņus gadus veca. Es savās dzimšanas dienās neslēpjos, man patīk sarīkot kārtīgas svinības ar draugiem, tos pašus koncertiņus. Protams, man patīk saņemt dāvanas, bet arī pašai gribas citiem kaut ko dāvināt.

Tu dziedi arī pašas sacerētas dziesmas?

Vēl nē. Man brīžiem šķiet, ka kaut ko esmu radījusi, bet nākamajā dienā tas viss man ne pēc kā vairs neizklausās. Gribas jau kaut ko īpašu, bet tās sajūtas nav.


Foto: Vadims (www.bazaly.com)

Tu bieži liecies tāda ieturēta un kautrīga. Netici saviem spēkiem?

Es neliekos, es tāda arī esmu. Tur pagaidām neko nevar darīt. Bet vispār ir tā, ka es zinu, palaistas idejas patiešām lido kaut kur gaisā. Sensenos laikos, bērnībā, es domāju, ka pa sestā tramvaja sliedēm varētu braukt tāds tramvajs, kur iekšā visi dzīvojas, viss notiek, ir interesanti. Un skaties – pagājuši padsmit gadi un mums ir Zelta zivtiņas tramvajs. Tā kā manas idejas nemaz nav zemē metamas! Bet, runājot par mūzikas sacerēšanu, man vajadzētu nomainīt vidi, aizbraukt tur, kur nav jādomā par šodienu, par Latviju un to, kas šeit notiek.

Māksliniekiem taču iedvesma rodas arī no lieliem pārdzīvojumiem.

Nav jau vienmēr jāraksta mūziku par pārdzīvojumiem. Var dziedāt arī par to, ka viss ir kolosāli, bet kaut kā uz to cilvēki tik ļoti nepavelkas, tas arī fakts. Uz mani vislielāko iespaidu atstāj ceļojumi, braucieni uz eksotiskām zemēm. Tur pat varētu kaut kas raisīties. Bet gan jau arī Vītoliņai ap sešdesmit būs pirmais albūms ar pašsacerētām dziesmām.


Foto: Andris Taškāns

Ir novērots, ka skaistām un talantīgām sievietēm bieži blakus iztrūkst vīriešu. Arī tu jau kādu laiku  esi no attiecībām brīva sieviete. Tas ir tavs apzināts lēmums?

Iespējams, ka viņi no manis baidās. Bet, ja nopietni, tad visam savs laiks. Mans darba grafiks ir tāds, ka grūti pielāgot to kādam citam. Un ir jau arī tas mūžam vecais paradokss – tie vīrieši, kurus es interesēju, neinteresē mani, un, protams, otrādi. Tā taču ir diezgan normāla parādība. Vēl jau pastāv pašpietiekamības jautājums – varbūt, ka zemapziņā ir bailes par kaut kādas presonīgās brīvības ierobežošanu. Ar visu tagad diezgan ilgi jau tieku galā pati. Arī uzticēšanās jautājums ir ļoti slidena lieta, grūti pa īstam uz kādu paļauties.

Tātad arī tu domā, ka vīrieši nespēj būt monogāmi?

Ne jau tik traki. Bet laikam jau pastāv kaut kāda atšķirība starp sievieti un vīrieti. Sievietei intuitīvi gribas sargāt māju, pavardu, saturēt kopā ģimeni. Viņa vairāk ir tāds kā suns, kas simbolizē uzticību, bet vīrietis – kaķis, kuram patīk staigāt, kur pašam tīk. Bet laiki mainās un nekas nav viennozīmīgs. Būtu ļoti interesanti par šo tēmu aprunāties ar vecmāmiņu. Līdz šim esmu dzirdējusi tikai: “Mums ar vectētiņu ir visādi gājis.” Ei nu saproti, ko tas patiesībā nozīmē.


Foto: Dagmāra Legante

Un tu esi gatava būt uzticīga līdz kapa malai?

Es gribētu teikt, ka jā, bet līdz ko tu kaut ko tādu apgalvo, tā var ātri vien iebraukt auzās. Visā visumā es tiešām ilgojos pēc attiecībām, kurās nebūtu stresa par šīm lietām. Tāpēc jau divi ir kopā, ka gatavi to savu lauciņu kopt un veidot, kā pašiem ir vislabāk. Un es kaut kā tam visam ticu, man vismaz gribas ticēt, ka tas ir iespējams. Mēs vispār esam mazliet ierāvušies savos stereotipos par dzīvi un arī par daudz ko citu, piemēram, ko drīks un ko nedrīkst. Arī koncertos es vēroju, kā cilvēki reaģē. Pēdējā koncertā sēdēju vidū – starp skatītājiem. Skatītāji, savukārt, sež pie galdiņiem. Bija klausītāji, kas līdz ar to sēdēja pret mani ar muguru, bet nevienu brīdi nepagriezās ar seju, jo kā tad tā dīdīsies vai interesi izrādīs. Ārzemēs tas ir normāli, bet mēs neprotam tos savus komforta zonas vārtiņus plašāk atvērt, kaut ko jaunu pieņemt. Kāpēc visu laiku jāmitinās vienā mazā rāmītī? Tā apziņa nāk lēni. Jā, un toreiz klausītāji sāka justies ērtāk  tikai otrajā daļā. Bet man patīk eksperimentēt gan ar mūziku, gan atmosfēru. Arī dzīvē ceru, ka savu variantu atradīšu.


Foto: Aleksandrs Sokolovs

Tu esi izvēlējusies ne pašu komerciālāko mūzikas virzienu. Kopā ar Kārli Lāci radīti ļoti interesanti, bet arī latviešu klausītājam neierasti skaņdarbi. Nebaidies, ka tevi nesapratīs?

Cilvēku intereses un gaumes ir dažādas. Vienmēr ir bijuši cilvēki kuriem patīk džezs, klasiskā mūzika, jauninājumi, mums šeit Latvijā cilvēki salīdzinoši nesen ir sākuši interesēties arī par kaut ko citu, pieņemt citus virzienus. Bet viss attīstās, un galu galā es pati ne vienmēr spēju ātri pieņemt visu jauno, ko rada citi. Katrā ziņā man patīk klausīties un izvērtēt, mūzikā parādās jaunas lietas, jauni stili. Tas viss ir pozitīvi. Tas nozīmē, ka notiek progress. Šajā laikā gan cilvēkiem gribas redzēt kaut ko skaistu, krāšņu – tāpat kā kara laikā, kad notika kabarē, kā arī krīzes laikā lielākais noiets taču ir sakanajai lūpu krāsai. Lai tu visiem patiktu, ir jāievēro sava formula, savi noetikumi, un arī tas nav viennozīmīgi. Tajā pašā Eirovīzijā mēs redzam, kas notiek – kaut kāda tautas daļa vienmēr paliks neapmierināta, viedoklis vienmēr dalīsies. Tikai tad, ja esam čempioni, pirmās vietas ieguvēji, mēs protam izteikt atzinību. Tikai tad tas ir kaut kā vērts, tikai tad tevi visi mīlēs un arī  – tikai uz vienu mazu brīdi. Mūsu kolektīvā atmiņa ir šausmīgi īsa.
Protams, šovbiznesā ar to  ir jārēķinās – ja vēlies, lai tevi atceras, lai par tevi interesējas, ir jāpilda šādi tādi nosacījumi – jāierodas, piemēram, uz dažādu balvu pasniegšanu, jo cilvēkam, kurš vēlāk tevi kā mākslinieku gribēs redzēt savā pasākumā, ir svarīgi, ka esi publiski zināma persona un ka tevi kāds jau ir novērtējis kaut vai ar “Stila ikonas” balvu. Jā, starp citu, mums tagad ir ikonas, nevis zvaigznes vai dīvas.


Foto: Aleksandrs Sokolovs

Kāda ir tava attieksme pret šiem skaļajiem nosaukumiem – “dīva”, “ikona”? Arī pati jau divreiz esi piedalījusies “Dīvu naktī”.

Šie vārdi, protams, ir ļoti skaļi – tos var skatīties gan šaurākā, gan plašākā skatījumā. Pasākumiem šie apzīmējumi tiek izmantoti vairāk publicitātes nolūkos, lai skaisti skanētu, lai piedotu krāšņumu. Protams, ka pasaulē dīvas ir sievietes gados, kas aiz muguras jau atstājušas ievērojamus sasniegumus. Tajā pašā laikā, mums ir pašiem savas mazās dīvas. Pie mums visas “zvaigznes” un “dīvas” ir vienkārši sasniedzams tituls un arī vienkārši sastopami cilvēki.

Bet, manuprāt, dīva var būt jebkura sieviete – ne tikai, iegūstot plašu publikas atzinību. Tāpat kā skaistākā un mīļākā sieviete katram būs sava, tāpat mēs katra varam sasniegts savas virsotnes.

23 komentāru
  1. Nu re, un nemaz nav jāmaksā desmitiem latu par viesmākliniekiem. Aija ir līdzvērtīga.

  2. Biju aizgaajis uz Arteli uz jauno Kabaree, tur dzied Amber, ljoti smuki, kaut arii biljete 18,- ls, es biju staavaa sajuusmaa! iesaku!

  3. Ūja. šis vismaz pēc dzīva cilvēka izklausās. Esmu jau pārlasījusies kā visas dīvas un zvaigznes prātuļo par savām attiecībām ar Dievu un dzīves mūžīgajiem meklējumiem starp trijām priedēm. Man viņa ļoti patīk.

  4. Nu bet tas viss tāds letiņu stila provinciāls plaģiātisms. Nekā pašas, enkā oroģināla. Spaņu dziesmas – loģiski, ka tā ir pārbaudīta vērtība. Neredzu es te nekādu dārgakmeni.

  5. Dzirdēju Amber dziedam dzīvajā tikai vienu reizi – pagājušajā gadā Stībeļa koncertā siguldā. Bēdīgi bija viss – gan tā te tik ļoti slavētā, bet uz skatuves nekam nederīgā kautrība, gan tas, ka dziedāja Dīva nu pavisam viduvēji. Varbūt neveiksmīga sagadīšanās, jo, ja jau Lācis ir ņēmis paspārnē, tad jau tik slikti nevarētu būt.

  6. Droši vien neesi dzirdējusi mākslinieces koncertprogrammu. Es, piemēram, Valentīndienā biju un klausījos – bija skaisti, izjsuti un personiski. Ko tad latviešu dziedātājas nedrīkst dziedāt citu tautu dziesmas? Akurātere lai iedziedāja veselu diksu ar krievu dziesmām un Mielavs ar tāpat. Kas tur slikts, ka Amber meklē savu ceļu?

  7. Ieraksts, kas pielikts pēc intervijas – ļoti rosinošs aiziet uz kādu šādu koncertu. Smeldzīgi un balss ar savu “es”.

  8. Kas tie tādi par vīriešem, kas nevēlas šādu sievieti? Tik šarmantām un talantīgām sievietēm arī tā gadās? Jauka intervija. Atklāta. paldies.

  9. Tādu skaistu koncertu varēja sarīkot arī šovakar:))) Pieprasījums būtu ne pa jokam.

  10. Es gan uzskatu ka intervija padevusies lieliska jo anv kaarteejie jautaajumi,par to kaa slaveniiba ietur ieetas,sporto utm

  11. Bija reiz tāds seriāls “Bagātie arī raud” – tagad pārfrazē to uz skaistajiem un izrādīsies, ka arī skaistajiem un slavenajiem neiet:)))) Bet labāk, ja neiet tādā izpildījumā, nevs LV parastajā:))))

  12. Maz dzirdēta kā dziedātāja, bet intervija un bildes ieinteresēja painteresēties.

  13. Skatos, ka vidējais TVneta komentētājs ar parādījies – sāks piļīt par sagrautām ģimenēm un beigs ar līkām kājām un nesmukām ausīm. Tak liekaties mierā. Es, piemēram, skatos un klausos, kā Amber dzied, nevis eju lūrēt, ko viņa dara savā vannas istabā vai tualetē.

  14. Paldies par informāciju, mēīnāšu dabūt biļetes uz šo koncertu. Uz Arteli būs biežāk jāaizstaigā.

  15. Vakar apmeklējām koncertu Artelī. Kaut ko tik skaistu un gaumīgu es sen nebiju baudījusi. Ja kāds rada kaut ko tik ļoti skaistu un izjustu, tad es neticu, ka spēj būt ļauns vai “velns” kā te daži izsakās. turies, Amber, tu esi fantastiska dziedātāja! Un tieši šīs jau vērtību ieguvušās spāņu dziesmas tu patiešām proti pasniegt un “iznest”. Bravo!

Komentēt Krokuss Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.