Aina Poiša: Mātes un meitas draudzība sākas pēc 30

Dēlus audzināt ir vieglāk. Savukārt daudzas mammas, kurām ir meitas un jau palielas, var teikt, ka izgājušas cauri zināmai ellei. To atzīst arī veselības klīnikas Premium Medical psihoterapeite Aina Poiša. Tās nav tikai lomas uz laiku. Pat jaukas mātes un meitas attiecības ir ārkārtīgi sarežģītas, jo tajās par savu vietu zem saules cīnās divas sievietes. Māte zemapziņā cer, ka meita piepildīs viņas nepiepildītos sapņus un neizdarīs tās pašas kļūdas. Meitas savukārt grib pašas visu izmēģināt un pārbaudīt.


Bērnībā mamma ir tikai meitas paraugs,
sievišķības radītājs – tētis

Situācija nr. 1. „Iespējams, tas šķitīs smieklīgi un varbūt tikai manas iedomas, bet man liekas, ka meita mani mīl mazāk nekā savu tēti. Lai gan visu dienu esam kopā, esmu viņu mācījusi tieši es, visvairāk par viņu esmu rūpējusies, bet uz jautājumu, kurš ir mīļš, viņa atbild, ka tētis. Tētis taču mājās ir tikai pāris viņas nomoda stundas vakaros!? Greizsirdīga neesmu, bet neizpratnē gan.”

Meita ir jāaudzina citādi nekā dēls. Kad piedzimst puika, joprojām visi pulcējas ap šo mazo būtni un priecājas, jā, te nu aug jauns Vīrietis. Zēnam augot, viņš saņem vairāk atlaižu, taču mūsdienās mammām jau laikus jādomā par audzināšanas metodi – 21. gadsimta sievietes vairs negrib appuišojamu vīrieti. Tas būs kā lāča pakalpojums nākamajai vedeklai. Savukārt, audzinot meiteni, viņai visbiežāk tiek uzspiests jau gatavs modelis, ka sievietei jābūt čaklai, izdarīgai, pakļāvīgai, kārtīgai un arī jābūt par prieku vīrietiem.

Revidējot vecos uzskatus, bērna meitenes audzināšanā būtiska arī ir tēva loma. Tieši viņš dod zīmi, ka tu esi jau maza sieviete un es esmu tavas dzīves pirmais vīrietis, ar kuru trenēties attiecību veidošanā. Tētim jāparāda, ka meita sieviete ir vājāka, neaizsargātāka, sievišķīgāka, ka sieviete prasa īpašāku uzmanību. Savukārt mamma laikā, kad meitene maza, var tikai dalīties piemērā par kādiem attiecību modeļiem, sadzīves situāciju izspēli, taču galvenā loma ir tēvam.

Visbiežāk meita izaug ar citādu raksturu un ir pretstats mammai. Tas izraisa nosacītu konkurenci – meita jūt, ka mātes zemapziņa nav apmierināta ar to, kāda viņa aug, savukārt bērnam ir nepieciešamība attīstīt savu identitāti un savas intereses. Šajās situācijās, lai kā to negribētos atzīt, mammas tomēr ir savtīgas egoistes. Aina Poiša atzīst, ka tas ir dzīves mests izaicinājums divām sievietēm, kā viņas spēs nokārtot savas attiecības. Tas atspoguļojas, piemēram, tādās sadzīviskās lietās kā obligāta mūzikas vai mākslas skola, ko savulaik mamma ļoti gribējusi apgūt pati. To var vērtēt kā cilpu bērna kaklā, jo patiesībā tas ir mammas personīgais uzdevums sevis pilnveidošanai, un nevajag censties savu nepiepildījumu atspoguļot bērnā. Laika gaitā šeit rodas konflikts, lai meita pati varētu sākt meklēt savu vietu savā dzīvē.

Pusaudze un mamma kā labākās draudzenes –
absolūtas muļķības

Situācija nr. 2. „Man ar meitu ir zudis jebkāds kontakts. Viss, ko es daru, tiek noliegts – viss ir slikts, stulbs, vecmodīgs, debils un degradējošs. Tieši ar tādiem vārdiem meita man uzbrūk, kad cenšos kaut ko draudzīgi bilst par to, kas būtu pieklājīgāks mugurā velkams vai kā labāk mati izskatītos meitenei 14 gados. Tāpat viņa ignorē jebkādus lūgumus piezvanīt, kad kavēsies ilgāk, nekā esam norunājušas. Izskatās, ka viņai nospļauties par maniem uztraukumiem. Mani tiešām uztrauc tā vide, kurā viņa uzturas – lai gan tie ir skolasbiedri, viņi visi tērpjas melnā, mati ir melni, mēlēs un lūpās sadurti auskari… Vai maz ir iespējams kas tāds, ka mēs būtu draudzenes?!”

Tās mammas, kuras skaļi paziņo, ka viņas savām meitām pusaudzēm ir labākās draudzenes, sevi māna. Psihoterapteite Aina Poiša sarunas gaitā vairākkārt uzsver, ka tā tas nemaz nevar būt. Nav iespējams, ka mamma joprojām spēj kontrolēt sava aizejošā bērna dzīvi līdz niansēm. Tā patiesībā ir situācija, kad mamma nespēj atbildīgi paskatīties uz to no malas, kad viņas meita sāk izrādīt kādas patstāvības pazīmes. Ir naivi iedomāties, ja arī ir labas attiecības ar meitu, ka mamma zina visu par pirmajām simpātijām, sirdssāpēm, greizsirdībām un pirmajiem skūpstiem.

Mātei pēc meitas palaišanas pasaulē savukārt ir grūti atrast kompensācijas mehānismu, bieži vien arī partnerattiecības nav tādas, kas aizpildītu to laiku, un sociālā vide itin bieži nedod sajūtu, ka tu esi kādam vēl tik noderīga kā savam bērnam.

Pēkšņie uzraksti uz istabas druvīm „Pieklauvēt un netraucēt” ir kā zīme laikam, kad sākas bērnam privatizēšanās process. Meitenei drīkst būt noslēpumi, klusas telefonsarunas ar draudzenēm u. tml., ir jābūt izvēlei, teikt vai neteikt. Viegli, protams, dot šādus vispārējus padomus, jo zināms taču, ka uz ielas vide bieži vien ir degradējoša un vecāki nevar būt droši, ar kādiem cilvēkiem bērns satiekas.

Īpaši satraucoši, kad meita pēkšņi kļūst uzkrītoši slinka, tai pašā laikā arī agresīva pret vecākiem, negatīva un noraidoša, mainās gaume gan apģērbā, gan matu sakārtojumā, parādās pīrsingi un tādi paši draugi. Šāda pusaudzes reakcija skaidrojama ar sevis meklējumiem. Piederība kaut kādai grupai ir savu domubiedru meklējumi, kur šis indivīds tiek saprasts. Vecāki diemžēl vairs nav autoritātes, un ar to ir jāprot samierināties.

Pusaudža vecums ir pieteikums šķiršanās procesam – mammas un meitas bērnišķīgo attiecību šķiršanās sākums, tā to raksturo Aina Poiša. Lai sirds sāp, to zina visas mammas, taču gudri rīkoties nozīmētu teikt savai meitai: „Ej!” Mātei jāsaprot, ka šis ir ne tikai meitas, bet arī viņas pašas pretrunu laiks – ļaut vai neļaut meitai pārvērsties par neatkarīgu sievieti. Konkrēta vecumposma šai attiecību transformācijai nav.

Pusaudzes agresija ir normāla psiholoģiska parādība, nevis necieņa pret vecākiem. Aina Poiša uzsver, ka šai bērna pārmaiņu laikā pats gudrākais, kas mammai jāizdara, ir neizrādīt bailes un pārliecināt meitu par to, ka: „Tev ir, kur atgriezties. Es tev esmu mēģinājusi stāstīt, kas tevi var sagaidīt, brīdinājusi. Tagad – ej, mācies, saproti pati, skaties pati, bet, ja tev grūti, zvani, palīdzēšu. Ja tev ir kaut kas stāstāms, uzklausīšu, mēģināšu nemoralizēt, bet provēsim to atrisināt kopā.”

Poiša arī mierina, ja māte ātrāk dos savai meitai akceptu tam, ka viņa drīkst būt atšķirīga no mātes vīzijām, jo ātrāk paies laiks, kad pusaudzim ir nepieciešamība sevi pierādīt. Savukārt – jo vairāk vecāki šūmējas, jo vairāk aizliedz, jo ilgāk meitenei jānotur savas pretējās pozīcijas, lai pierādītu sevi. Kā vēl viena iespēja uzturēt pozitīvas attiecības ar meitu tiek ieteikts mammuķim interesēties par to pašu, piedāvājot kaut ko interesantu no savas puses – kādu apģērba gabalu, palīdzēt saposties, izteikt vērtējumu, nopirkt par pārsteigumu kādu vajadzīgā stila auskariņu u. tml., nevis deklamēt: „Kad mēs augām, tad gan tā neviens nedarīja…” Protams, tas ir riska faktors, jo nav zināms, kas būs meitas jaunās autoritātes.

Kontrolei ir jābūt, taču gudrai. Ir arī jāmēģina būt lietas kursā par notiekošo, bet ne tādā uzbāzīgā veidā, ka pusaudzis, kuram jūra līdz ceļiem, atcērt: „Man krīt uz nerviem, ka tu tur jaucies. Tu vispār šeit neesi vajadzīga!” Ir jāmēģina vienoties ar jauno sievieti kā pieaugušu cilvēku: „Labi, es neiešu tev uz ballītēm pakaļ, pie stūra negaidīšu, lai citi nedomā, ka tu memmesmeitiņa. Sarunājam tā, ka es to nedarīšu tad, ja tu man regulāri zvanīsi, kā tev iet un kur tu esi, jo es par tevi uztraucos. Izej laukā, tualetē, kur neredz, ka tu zvani uz mājām, bet piezvani norunātajā laikā.” 

Ir jārod kāds sadarbības veids, taču konkrētu recepšu tam nav, kā radīt meitenē to sajūtu, ka, lai vai kādas būs viņas uzvedības sekas, mājās viņa var atgriezties vienmēr. Visgrūtāk šādas situācijas ir pieņemt pašai mammai, kura saprot, ko patiesībā tas nozīmē, piemēram, kad padsmitniece meita paziņo, ka gaida bērniņu. Tikai tagad meita būs sapratusi, ko tas nozīmē, iepazīs sāpes, vilšanos, bailes un arī pazemību, lūdzot tik nicinātajiem vecākiem atbalstu. Savukārt vecākiem būtu labi nemoralizēt: „Es taču tev teicu, bet tu…”, jo meitene šai brīdī jau ir pieaugusi, lai gan vēl izskatās pēc bērna.


Mamma un meita par draudzenēm kļūst pēc 30 –
tās ir pieaugušu cilvēku attiecības


Situācija nr. 3.
„Detaļas par to, ko es daru gultā un kā man tas patīk, protams, ar mammu nepārrunāju, bet tiešām varu sacīt, ka esam draudzenes. Es varu pakritizēt viņas attieksmi pret savu dzīvesbiedru, es savukārt neņemu ļaunā viņas domas par manām otrajām pusītēm; tāpat, kā labāk saimniekot, kā izdzīvot – izlīdzam, kā varam viena otrai, bet par to, kur jāglabā putraimi, vairs nestrīdamies. Ja gribam, varam ņemt otras skatījumu arī vērā. Nesaprotu, kurā brīdī mūsu attiecības kļuva tik draudzīgas, bet var teikt, jā, esam tuvas.”

Laiks līdz 30 gadiem ir posms, kad jaunā sieviete attīsta savu personību, izmanto apkārt novērtoto savā dzīvē, izmēģina, kā tas ir, – principā tas ir laiks, kad cilvēks vēl nedzīvo savu dzīvi, bet tikai taustās. Ļoti bieži scenārijs jau noskatīts bērnībā un ir atkārtojums ģimenes paraugam – ne tikai tādās lietās kā iepirkšanās paradumi, mājas kārtošana, bet arī attiecībās ar vīrieti. Itin bieži tas ir mammas paraugs, tāda kā dzimtas ģenerālā līnija ar nelielām korekcijām. Tikai laikam ejot, jaunā sieviete sāk izvērtēt, kas tajā labs, kas jāmaina un kas ir viņas ideāls.

Aptuveni 30 gadu vecums ir nākamā krīze mātes un meitas, nu jau divu pieaugušu sieviešu attiecībās. Tā ir arī iespēja beidzot šīm divām sievietēm kļūt par īstām draudzenēm. Jaunā sieviete ir uzplaukusi savā seksualitātē, pašapziņā, atradusi savu vietu dzīvē un viņai ir savs viedoklis par visu, viņa var oponēt vai palikt pie sava. Tāpat viņa ir kļuvusi gudrāka – viņa zina, ko vajag runāt un ko cilvēks (konkrēti mamma) gribētu dzirdēt, lai nebūtu strīdu.

Jaunajai sievietei nav vairs bail pateikt „Nē!” lietām, par kurām viņai ir citāds uzskats. Šis ir laiks, kad parādās drosme nostāties pret ģimenes un pat visas dzimtas uzskatiem, mainīt kaut ko šai kontekstā sev un savai dzīvei un pateikt: „Paldies, ka jūs man esat un ko jūs man esat devuši, bet es gribu dzīvot kaut šķībi-greizi-nepareizi, bet dzīvot tā, kā man ir labi.”

Tas ir īstais brīdis, kad sākas mātes un meitas draudzība. Pēc Ainas Poišas teiktā, ir satikušās divas sievietes – viena vecāka, otra jaunāka. Neviena negaida, ka otra glābs, čubinās, pienesīs kaut ko klāt un būs acuraugs. Šie cilvēki beidzot var būt pietiekami atklāti viens pret otru. Meitai beidzot ir tiesības izteikt arī kritiskas piezīmes par savu bērnību vai pret mammu. Viņa, nevainojot konkrēti mammu, var izteikt savu sāpi, piemēram, par kādu pērienu vai kādu mātes dusmās izteiku pārmetumu, kuru viņa uzreiz tai dienā jau aizmirsusi. Jā, mammai ir tiesības par to izjust sāpes, bet tā arī var nonākt pie izlīguma, lai šo attiecību stāsts beigās tomēr saucams par skaistu.

9 komentāri
  1. Ļoti trāpīgi teikts par tām mātes un meitas attiecībām un savstarpējo konkurenci… Laikam tāpēc zemapziņā vienmēr gribējies dēlus. Ar puikām tomēr vieglāk.

  2. Man liekas, ar puikām ir vieglāk tikai tad, ja audzina mīkstmiešus un memmesdēliņus. Izaudzināt kārtīgu vīrieti, īstu džentlmeni utt. ir grūti. Protams, vieglāk, ja ir labs paraugs- tēvs.

  3. Mja. Neapzināti, bet mamma mūs pareizi audzinājusi. Protams, bez bļaušanām vienai uz otru padsmitnieku gados neiztika, gāju pat pa iela sotru pusi, jo kauns no mammas bija, tai pat laikā – mani laida visur, gandrīz visur, kur gribēju, TAČU ar nosacījumu, ka tētis man ir pakaļ tad, kad zvanu, jo ir jābūt pa nakti mājās. Un man pat neienāca prātā šo uzticēšanos izmantot ļaunprātīgi. Zvanīju arī, kā norunāts, + vēl draudzenes tika pa mājām. Arī “melnos” laikus mamma pārlaida ar burkšķēšanu vien.. Un paskat, abas skolas beidzām, tagad ģērbjamies tīri, visi dzelži no sejām ir ārā, un tagad tiešām – ejam uz kūkām, klačām un lupatās braucam 🙂

  4. Pavisam nesen radiniece (puikas un meitenes mamma, abiem 18g) teica, ka meitenes audzināt ir grūtāk. Biju ļoti izbrīnīta, jo likās, ka meitenes pēc dabas ir saprātīgākas, mierīgākas. Un te līdzīgs viedoklis! Būs jāapbruņojas ar pacietību kā meitenes mammai, šīs gudrības un skaidrojumi noderēs 🙂

  5. Man jau pāri 30, bet manai mammai joprojām neko nedrīkst teikt – ne par bijušo (tad es esmu nepateicīga un ļaunatminīga), ne esošo (visu kaut kā pārprot, visur kaut kāda sava taisnība). Jāpieņem, ka ne visām mammas ir draudzenes. Nevarētu teikt, ka man tā ir trauma – tā ir bijis visu laiku, nejau pēkšņi, ir pierasts. Jāmēģina ar savu meitu veidot citādas attiecības (pagaidām izdodas labi) 🙂

  6. Man ar 13 gadīgo meitiņu ir varētu teikt 2 situācija, tikai bez tiem melniem apģērbiem. Es savu meitiņu laikam mīlu pārāk stipri. Esmu viņai teikusi, ka man viņa ir vienīgā un ja es kaut ko nokavēšu es to nekad sev nepiedošu. Gribu viņu no visa pasargāt. Zinu, ka tā bija mana lielākā kļūda. Izlasot šo rakstu ar asarām acīs, sapratu, mēģināšu UZTICĒTIES pēc manām domām vēl pavisam maziņai manai meitiņai.
    Vairāk šādu izglītojošu rakstu lūdzu.
    Paldies Ainai Poišai.

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.