AIJA BLEY: Fotogrāfija ir PATIESĪBAS mirklis

Ar režisori, scenāristi un fotogrāfi AIJU BLEY es satikos Latvijas Fotogrāfijas muzeja zālē, kurā apskatāma Aijas pirmā foto personālizstāde „Vēlāk”. Šajās fotogrāfijās ir skatāmas kundzes, cienījamos gados, savās mājvietās. Mūsu saruna, situacijas un atmosfēras iespaidota, būs gan par kino, fotogrāfiju un ideju rašanos, gan par vecumu, vientulību un vizuālā nozīmi ikdienā!
 
KINO UN FOTOGRĀFIJA
Tava pirmā izglītība ir saistīta ar svētku režiju, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura grāds kino režijā nāca vēlāk. Kādēļ izvēlējies kino, nevis paliki pie svētku režijas?
Patiesībā man tā izglītība nāca vienlaikus, nevis svētku režija pirms tam, un kino pēc tam, bet gan abas lietas vienā brīdī apguvu paralēli, un pēc tam vēl arī iestājos Mākslas akadēmijā, lai apgūtu mākslas zinātni. Tas viss bija situācijas sakritība, jo tajā brīdī, kad es beidzu vidusskolu, viss te Latvijā bruka un juka, un dažādas fakultātes slēdza. Vārdu sakot, tas, kādēļ es iestājos tajā vai citā programmā bija apstākļu diktēti nosacījumi. Tad, sākot mācīties, es jau sapratu, kas un kā, un ar katru nākamo gadu es sev atklāju kaut ko jaunu, vēl interesantāku un man, protams, gribējās pamēģināt. Beigās sanāca, ka es studēju trīs dažādās programmās. Bija jau doma, ka tās iepriekšējās es atmetīšu, bet man bija tik jauki kursabiedri, kas neļāva mācības pamest, un man palīdzēja. Tā nu sanāca, ka formāli es paralēli mācījos trīs augstākās izglītības programmās.
 
Tu esi parādījusi sevi kino un nu arī fotogrāfijas jomā, taču, vai esi kādreiz iemēģinājusi roku arī svētku režijā?
Jā, savā laikā man ir bijusi pieredze arī masu svētku pasākumu režijā! Patiesībā jāsaka, ka tas ir bijis manas karjeras augstākais punkts. Un tieši ar to es sāku. Uzreiz pēc vidusskolas es dabūju darbu un biju Talsu rajona galvenā svētku režisore. Man bija pat savs kabinets! Šodien jāsaka, ka tik augstos amatos es vairs neesmu strādājusi. Bet, ja man jautā, kas man ir tuvāks – svētku vai kino režija – tad es saku, ka jebkas, kas prasa radošumu, ir man tuvs. Es neredzu režijā kā tādā lielas atšķirības – vai tie ir svētki vai filma, vai foto izstāde, tas viss ir līdzīgi.
 
Tavs, kā režisores, producentes un scenāristes, veikums ir mērāms vairāk kā 20 dokumentālajās un animācijas filmās. Tavi darbi tikuši atzinīgi novērtēti arī starptautiskos filmu festivālos. Taču pēdējos gados esi pievērsusies arī fotogrāfijai. Kas pamudināja uz šādu soli?
Ir tā, ka mani vienmēr ir interesējis attēls. Līdz šim nebija sanācis pašai fotografēt, jo filmas veidojot to dara operatori. Varbūt arī tādēļ pievērsos mākslas zinātnes studijām, lai studētu attēlu. No vienas puses mana ieiešana fotogrāfijas pasaulē ir likumsakarīga, no otras puses – sakritība. Viss sākās ar ideju par dokumentālo filmu veidošanu par bijuši Padomju Savienību „15 jukušas avis”, taču tad kad šī ideja bija dzimusi, sākās krīze, un jau apsolītā nauda filmai netika iedota. Tad arī pavērās tā iespēja man pašai izmēģināt fotografēt. Un, protams, tiklīdz tu sāc to darīt, tu saproti, ka īstenībā ļoti daudz neproti. Un tas liek mācīties un vēlēties apgūt visu, ko nezini, un tas aizrauj!
 

Kas ir tas, kas tevi uzrunā fotogrāfijā un tās tapšanā?
Manā skatījumā fotogrāfija ir tāds kā viskoncentrētākais mākslas veids, kāds vien var būt! Tur ir tas patiesības mirklis. Mani vienmēr ir interesējusi realitāte – patiesais, cilvēks un dzīve. Kino tas viss ir kaut kādā veidā tāds kā izstiepts laikā, tā enerģija tiek sadalīta starp visu filmēšanas komandu. Tu nekad līdz galam nebūsi tās filmas AUTORS. Taču fotogrāfijā tas mirklis, ko redzi un gribi parādīt, tiek maksimāli koncentrēts. Un te tu ESI tas autors.

Cik atšķirīgs ir kino no fotogrāfijas? Vai tās ir divas dažādas un pilnīgi atšķirīgas pasaules, vai tomēr viena otru papildinošas?

Gan tā, gan tā. Patiesībā tas ir liels paradokss, ka it kā šīs abas pasaules dzīvo pilnīgi paralēli viena otrai, taču fotogrāfija nekomunicē tik ļoti ar sabiedrību, kā to dara kino. Uz foto izstādēm nenāk tik daudz cilvēku, kā uz filmu pirmizrādēm. Taču mani novērojumi ir tādi, un tas ir ļoti interesanti, ka pēdējos gados kinomotogrāfijā lielajos filmu festivālos bieži vien uzvar filmas, par kurām kritiķi saka: „Šī filma ir tik ļoti fotogrāfiska. Kadri ir sastinguši kā fotogrāfijā.” Un tas liek domāt, ka tā tiek vērtēta kā kaut kāda īpaša kvalitāte. Savukārt fotogrāfijā, arī pēdējā laikā, faktiski strādā nevis viens attēls pats par sevi, bet gan sērijas. Visi fotogrāfi lielākoties strādā pie sērijām. Kas savā būtībā taču ir tāds kā filmas kadru plāns! Fotogrāfiju sērijā sakoncentrētā veidā tiek izstāstīts stāsts. Līdz ar to sanāk, ka fotogrāfijā tiek meklētas tās filmas kvalitātes. Un par to visu domājot gribas teikt – nu taču pamostieties!

Tu šobrīd studē fotogrāfiju padziļināti pie dažādiem pasaulē atzītiem fotogrāfiem un ISSP foto skolā tepat Latvijā. Cik nopietni tu saisti savas profesionālās darbības nākotni tieši ar fotogrāfiju? Vai tas ir jauns pavērsiens tavā, kā mākslinieces, izpausmē, vai vienkārši „hobijs”?
Ja jautājums ir par naudas pelnīšanu, tad noteikti nē, tas nav mans mērķis. Taču, ja runājam par to, kas man ir tuvāks – fotogrāfija vai filma – tad es varu teikt, ka esmu sevi vairākkārtīgi pieķērusi pie domas, ka tad, kad man ir iespēja veidot filmu, man gribas to fotografēt. Un tad ir tā ļoti, ļoti sevi jāapvalda, lai es nepārslēgtos no tā video režīma uz foto režīmu. Tomēr man šķiet, ka tā bilde ir spēcīgāka, tas mirklis ir TIK koncentrēts, ka var izstāstīt visu to stāstu, ko ar filmu ne vienmēr līdz galam var parādīt. Savukārt tad, kad es nodarbojos ar fotografēšanu, piemēram, radot šo savu izstādi „Vēlāk”, man sākotnēji bija doma tikai fotografēt, bet tad es sapratu, ka šo sieviešu stāsti ir tik kolorīti un garšīgi, ka man gribi negribi radās vēlme tos ierakstīt. Tādēļ es saku, ka fotogrāfija un filma, tās ir divas lietas, kas noteikti neizslēdz viena otru.

 

PIRMĀ FOTO PERSONĀLIZSTĀDE

Fotogrāfiju izstāde „Vēlāk” ir tava pirmā foto personālizstāde. Kādas ir sajūtas tagad, kad šī izstāde tuvojas noslēgumam (fotogrāfiju izstādē „Vēlāk” ir atainotas kundzes gados, savās dzīves vietās visā Latvijā. Tā apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz šī gada 1. decembrim – aut. piez.)? Vai tā ir sevi attaisnojusi? Vai esi apmierināta ar paveikto?
Īstenībā ar mani šajā ziņā ir ļoti jocīgi. Ir tā – kamēr tu strādā pie konkrētas izstādes, tā pilnībā pārņem tevi. Es ar šo domu dzīvoju, visa mana enerģija un darba spējas ir koncentrētas tikai tajā. Un tad pienāk brīdis, kad ir izstādes atklāšana. Protams, ir prieks, taču man ir tā, ka nākamajā dienā – viss. Galva ir pilnīgi tīra, skaidra un pat tukša. Un jau aiznākamajā dienā es varu ar pilnu atdevi sākt strādāt pie pilnīgi jauna projekta ar tieši tādu pašu azartu un degsmi. Un tad, kad man jautā kaut ko par iepriekšējo darbu, tad ir tāda diezgan atsvešināta sajūta, jo esmu šo darbu pabeigusi un nolikusi, vismaz uz laiku. Un es saku uz laiku, jo vēl ir daudz lietu, ko man gribētos paveikt. Piemēram, man gribētos izveidot grāmatu, kurā ir sakoncentrēti un savākti šo kundžu stāsti, jo es tikai tagad saprotu, cik daudz cilvēkiem šī tēma interesē. Kad es sāku veidot šo izstādi, man visi teica, ka tas nekam neder, jo nevienu neinteresēs – kuru interesē veci cilvēki? Bet man bija interesanti un es domāju – nē, man tas jāizdara. Es neko nevienam nemēģināju pierādīt, vienkārši darīju to, ko biju nolēmusi. Taču tad, kad izstādi atklāja, es saņēmu daudz labu vārdu, un saskāros ar lielu interesi.
 
Šajā izstādē tu ne tikai fotografēji, bet arī vāci stāstus, kas papildina fotogrāfijas. Cik būtisks ir stāsts fotogrāfijai?
Katrai fotogrāfijai apakšā ir cilvēks, un līdz ar to arī stāsts. Mans mērķis bija atrast un iesaistīt tieši tādas kundzes, kas nemaz nav tik runīgas, tādas, kas nezīmējas. Liela daļa no viņām nemaz sākotnēji nebija ar mieru fotografēties. Un viņas nemaz nebija tik viegli atrast, jo, lai gan atsaucība bija milzīga, taču ne vienmēr tas, ko citi atrod tavā vietā, ir tas, ko tu tiešām meklē. Savas īstās kundzes es atradu staigājot pa pensionāru klubiņiem, koriem un citām pulcēšanās vietām. Ja man jautā par kritērijiem, pēc kuriem es sākotnēji atlasīju kundzes, tad es saku – tie bija ĻOTI formāli. Proti – es meklēju kundzes, kurām mājās ir puķainas tapetes, un kuras nav jaunākas par 70 gadiem! Starp citu, mans pavisam nejaušs atklājums pēc šīs izstādes ir tāds, ka 99% no izvēlētajām kundzēm ir bijušas skolotājas. Līdz ar to var izdarīt secinājumus, ka šis amats kaut kādā veidā rosina būt sociāli aktīvam līdz sirmam vecumam!

Izstādes „Vēlāk” ideja jums dzima gluži nejauši. Kā vispār dzimst idejas māksliniekam?
Kā māksliniekam dzimst ideja… Vispār es sākšu ar to, ka es tikai tagad lēnām sāku pierast un pieņemt, ka mani sauc par mākslinieci. Man jau no skolas laikiem šis apzīmējums ir licies ļoti dīvains, jocīgs un pat – nepieņemams. Es pat teikti – tāds kā lamuvārds. Tas nāk no skolas laikiem, kur man bija iesauka Māksliniece. Lai gan tajā laikā es nekādi nebiju ar mākslu saistīta. Man šī iesauka likās nievājoša. Tikai tagad es sāku pieņemt, ka mākslinieks, tas arī ir darbs un viena svarīga šī darba sastāvdaļa, ir trenēt ideju rašanos. Tas ir darbs ar idejām. Un es domāju, ka idejas, tāpat kā enerģija, ir it visur. Māksliniekam ir jāspēj šīs idejas uztvert un kaut kādā formā realizēt dzīvē. Ideju ir ļoti daudz un viņas cirkulē. Un tā īstā ideja parasti atnāk pati pavisam negaidīti. Piemēram, naktī, un tad no rīta cītīgi tās jāpieraksta. Es nezinu, vai tā ir visiem cilvēkiem, bet man tā ir. Starp citu, ne vienmēr tā pirmā ideja, kas rodas, būs tā īstā. Nereti darba procesā tā mainās, un rezultāts ir pavisam citāds no sākotnēji iecerētā.
 

Saistībā ar šo izstādi – ko tev nozīmē novecošana? Vai esi domājusi par to, kāda vēlētos būt vecumdienās?
Es gribētu būt kā Lenija Rīfenštāle (Vācu izcelsmes režisore un fotogrāfe – aut. piez.), kura 70 un cik tur gados izdomāja kārtot niršanas kursus, protams, samelojot par savu patieso vecumu un viltojot dokumentus, lai būtu par 20 gadiem jaunāka. Viņa 30 gadus veidoja filmu par zemūdens pasauli, kā rezultātā radās brīnišķīga filma. 95 gados viņa ar savu vīru, kas bija 30 gadus jaunāks, devās uz Nūbiju satikt tos filmas varoņus, kurus bija iemūžinājusi pirms 30 gadiem fotogrāfijās par Nūbiju. Atpakaļ ceļā no šī ceļojuma viņas lidmašīna avarēja, bet viņa vienīgā palika dzīva. 105 gados, pie pilnas saprašanas esot, viņa, ieķērusies elkoņos diviem fantastiskiem puišiem, vēl figurēja Maskavas filmu festivālā. Lūk, šādi novecot man liekas baigi OK!
 
Ar kuru no fotografētajām kundzēm un viņu dzīves redzējumiem tu vēlētos identificēties? Pieņemt šo redzējumu, kā sev tuvu?
Man viņas visas patīk. Es nevaru izvēlēties vienu, man tīri labi patiktu tāds salikums no visām šīm kundzēm kopā – viena, kas ir smuka, otra, kas ir stipra, trešā, kas ir radoša un ceturtā, kas ir gudra! Tas būtu lieliski.
 
Ko tev nozīmē vientulība? Kā tu šo jēdzienu vērtē tagad, pēc savas izstādes?
Pirmkārt, man gribas teikt, ka vientulība un būt vienam, tās ir divas atšķirīgas lietas. Lai gan bieži tās tiek liktas vienā maisā. Runājot šīs izstādes kontekstā, es nemēģināju meklēt vientuļas sievietes, tā tas viss iegrozījās. Patiesībā mani pašu tas pārsteidza. Tā ir vienkārši realitāte Latvijā – tie vīrieši nomirst ātrāk. Varbūt, es tā ļoti ceru, mūsu laikos viņi nemirs tik ātri! Kā saka – barosim labāk un aprūpēsim labāk (smejas)! Ja tu esi nodzīvojis laulībā visu mūžu, un tas partneris nomirst, tev ir 70 pāri gadi, domāju, ka ir ļoti grūti atsākt dzīvot, atrast jaunu partneri. Bet tas ir tā neviennozīmīgi, jo it kā jau cilvēks pēc būtības ir viens un ar sevi vajadzētu būt interesanti. No otras puses cilvēks ir sociāla būtne un vajag to otru, ar kuru dalīties. Tas jau patiesībā ir atkarīgs no cilvēka.
 

Kopš 2010. gada esi iesaistījusies projektā „15 jukušas avis”, kura ietvaros ceļo pa bijušajām PSRS valstīm un fotografē. Kas ir tas, ko šī projekta ietvaros vēlies parādīt caur savu radīto fotogrāfiju?
Tie ir cilvēki. Mani saista cilvēku pētniecība. Tieši šī projekta laikā es sapratu, ka es diezgan lielā mērā nodarbojos ar antropoloģiju. Man gribas lauzt tos stereotipus. Ceļojot un fotografējot šajās zemēs es tos laužu nemitīgi, un ceru, kas tas nonāks arī pie grāmatu lasītājiem un manis radīto attēlu skatītājiem. Piemēram, citi saka – tur ir nabadzība. Es aizbraucu, un konstatēju, ka nabadzība ir ļoti relatīvs jēdziens. Vai, piemēram, musulmanisms nozīmē, ka visas sievietes ir apspiestas. Un es atklāju, ka tas atkal ir pilnīgi relatīvi! Un tā ir ar ļoti daudzām lietām.

Kādi ir tavi spilgtākie iespaidi no šī projekta ietvaros veiktajiem ceļojumiem? Vai tie ir tie, kas „ielikti” fotogrāfijās, vai tomēr kaut kas ir palicis „aiz kadra”?
Mums šī projekta ietvaros katru reizi ir tā, ka mēs braucam uz konkrētu vietu, konkrētu valsti, un nekad nezinām īsti, kas tad tur būs. Katru reizi ir jauni atklājumi, un katru reizi šis pavadītais laiks tajā vietā ir par īsu. Man šķiet, ka mazāk par mēnesi nemaz nedrīkstētu uzturēties vienā vietā, lai rastos tie pareizie un īstie iespaidi un priekšstati. Mēs šī projekta ietvaros vienā vietā varam uzturēties pusdienu vai pat tikai dažas stundas. Tas ir vienmēr par maz. Un tad, kad tu atrodi kaut ko, vienmēr ir tā sajūta, ka gribas atgriezties pētīt vēl, diemžēl nav tādu iespēju. Es teiktu, ka šis projekts ir vien tāda skicīte tam, kā ir patiesībā.

Tu esi vairāk cilvēku un portretu fotogrāfe, vai dabas fotogrāfe? Kurš no šiem žanriem tev ir tuvāks?
Vienkārši smukbildīšu fotografēšana mani nesaista. Mani arvien vairāk interesē nevis tāds tīrais dokumentālais attēls, bet tā doma, ka tas, kas ir tajā bildē, ne vienmēr ir tas, ko pirmajā brīdī redzi. Mani interesē tas stāsts, kas ir apakšā konkrētajai bildei, tas koncepts. Tā enerģija. Un, ja ir stāsts, tad ir pilnīgi vienalga, vai tā ir ainava, cilvēks, klusā daba, vai kas cits. Kā piemēru varu minēt Saimona Norfolka (pasaules slavens Lielbritānijas izcelsmes fotogrāfs – aut. piez.) fotogrāfiju sēriju ar vietām, kuras ir redzējušas genocīdu. Šie attēli paši par sevi tiešām ir vienkārši ainavas. Taču tas stāsts, kas ir apakšā, jau ir pilnīgi cits. Viņš ir braucis pa visu pasauli uz šīm vietām, koncentrējies, pētījis tās. Un, ja arī tajā bildē tu redzi tikai pelēkus zarus un kaut kādas sarkanas bantītes, patiesībā tā ir vieta, kur nogalināti cilvēki. Un par šo vietu nedrīkst runāt, bet tie cilvēki, kas to zina un atceras, iet uz turieni un sien šīs sarkanās bantītes. Patiesībā viņi tajā brīdī riskē ar savu dzīvību. Un tad, lūk, šiem pelēkajiem zariem tiek piešķirta pavisam cita nozīme, cita jēga.
 

Tu ar saviem darbiem, sevišķi kino jomā, esi nesusi Latvijas vārdu pasaulē. Kā tu vērtē kino un arī fotogrāfiju, kā radošās jomas Latvijā? Vai mēs esam stipri šajā ziņā?
Industrija mums ir vāja, jo jau 20 gadus nemitīgi pašiem kinomotogrāfiem nākas cīnīties, lai šī nozare netiktu likvidēta. Tajā pašā laikā, tādas dokumentālās filmas, kādas top šobrīd – pēdējos pāris gados – tas ir vienkārši woow! Katra nākamā ir spēcīgāka par iepriekšējo, un katra ir pilnīgi citādāka! Tas ir ļoti jaudīgi. Manuprāt, tas garīgais potenciāls ir ļoti spēcīgs. Es, protams, nezinu, vai visas pasaules kontekstā, bet runājot tieši par Latviju, tas ir vienkārši super! Un tās vairs nav vienkārši žurnālistiskas filmiņas, bet tas tiešām ir KINO! Cilvēki ir sākuši domāt vizuālajā valodā, un stāstīt stāstus vairākos līmeņos.

AIJA KĀ PERSONĪBA

Kas ir Aija ārpus kino un fotogrāfijas? Pastāsti par sevi!
Ar ko es naudu pelnu (smejas)? Tad man pašai ir ļoti interesants jautājums! It kā strādāju reklāmas jomā, taču tās man tiek pasūtītas ļoti reti. Es vairāk koncentrējos uz maz, taču labiem pasūtījumiem. Jo tā es varu dzīvot, un man atliek laiks mākslai un visam ar to saistītajam. Piemēram, pēdējais mans pasūtījuma darbs bija ļoti brīnišķīgs, jo tas man sagādāja ļoti lielu prieku un pat baudu. Gan process, gan rezultāts. Tā bija mācību filmu veidošana vājdzirdīgiem bērniem par laukiem un lauku dzīvi – zvēriņiem, darbiem utt. Mēs ar visu filmēšanas komandu ņēmāmies pa laukiem, filmējām cūkas, suņus un kaķus – skaisti! Un tas sniedz tādu gandarījumu! Un tad zvana skolotāja un saka, ka vājdzirdīgie bērniņi dziedājuši šīm filmām līdzi!
 
No kurienes tu nāc, esi vairāk lauku, vai pilsētas sieviete?
Nāku es no pilsētas, bet viennozīmīgi esmu izteikts lauku cilvēks! Lai gan maniem vecākiem nekad nav bijuši lauki, kur aizbraukt bērnībā. Taču šobrīd man ir lauku mājas veselās divās vietās! Man vajag pabūt ārpus pilsētas. Es pat nevaru iedomāties nedēļu, kas būtu pavadīta tikai pilsētā! Man vajag pabūt vienai, izstaigāties pa mežu. Man nav saprotama, piemēram, brīvdienu pavadīšana Rīgā – vai tiem cilvēkiem tiešām nav kur aizbraukt? Ko var sadarīt pilsētā?

 

Par ko tu gribēji kļūt, kad biji maza, vai toreizējais sapnis atšķiras no realitātes?

Bērnībā es gribēju kļūt par aktrisi! Visas meitenes taču vēlas kļūt par aktrisēm! Taču redzi, nejaušību rezultātā, dzīve iegrozījās citādi, un nu es esmu kamerai šajā, nevis tajā pusē! Mums augstskolā bija tāds kurss, kurā dalībnieku atlases kritērijus es atceros vēl šodien. Pasniedzējs mums pirmajā tikšanās reizē teica – staigājat pa zāli, un tad, kad es sasitīšu plaukstas, jūs lecat un ķerat saules starus! Tie, kas leca visaugstāk un ķēra to sauli, tie arī bija manā kursā. No 200 studentiem viņš atlasīja kādus 12! Un tā jau arī ir – ja tev nav enerģijas, nav tā draiva, kad tev kaut ko gribās, tad tu arī neko nevari un nevarēsi, tikai muļļāsies dzīvē.

Tava ikdiena ir saistīta ar vizuālo mirkļu tveršanu. Cik ļoti vizuālais ir būtisks tavā personīgajā dzīvē?
Es, protams, redzu to vizuālo, es to uztveru, bet man laikam tomēr vairāk strādā sajūtas. Viss notiek sajūtu līmenī. Ikdienā man tas vizuālais ir svarīgs, tomēr es mēdzu dzīvot arī lielā bardakā. Daudz kas ir atkarīgs no vides. Piemēram, laukos man ir lauku māja, tur ir sakoncentrēts viss tas, par ko es agrāk pati smējos un ķiķināju. Man šķita smieklīgi, ka cilvēki vāc visādus ķiņķēziņus, lietiņas un krāj. Bet tagad manā lauku mājā, man tas viss ir! Citur, piemēram, darba vidē man patīk viss tīrais un lakoniskais. Savukārt, runājot par apģērbu, es to pērku ļoti reti, taču kvalitatīvu. Tomēr esmu sevi pieķērusi pie domas, ka arvien biežāk, dzīvojot savās lauku mājās, meža vidū, modei nav nekādas nozīmes! Zini – man tur pat spoguļa nav!

Kādas ir tavas aizraušanās ārpus kino un fotogrāfijas?
Patiesībā kino un fotogrāfija aizņem ļoti daudz mana laika. Tomēr tā ir nesaraujama ar ceļošanu. Es ceļoju, lai varētu fotografēt, un fotografēju, lai varētu ceļot. Un vēl man ir lauku mājas. Tur ir bezgalīgi daudz, ko darīt. Tās tad arī ir MANAS lietas!

 Vai tavs dzīvesbiedrs ir mākslinieks, un cik tev tas ir vai nav būtiski?

Mans draugs pēc profesijas nav mākslinieks. Tomēr viņš ir apveltīts ar ļoti smalku mākslas uztveri un radošu talantu. Mums kopā ir ļoti interesanti tieši tādiem, kādi esam.

Un pēdējais – dzirdot tavu vārdu un uzvārdu, uzreiz nāk prātā jautājums – kā tiki pie tik neparasta uzvārda? 
Bley ir mans uzvārds, tāds tas ir arī manam dēlam. Diemžēl Latvijā valodas likums to paredz latviskot. Man tāda vārda kropļošana liekas nepieņemama.

P. S. Vichy bija prieks pasniegt Aijai dāvanu – skaistumkopšanas  produktus no Vichy ESSENTIELLES līnijas.

Pateicamies Vichy par sadarbību!

Saistītie raksti

7 komentāri
  1. Tāda dziļa šī intervija… Vairāk vajag šādu tekstu, kas liek aizdomāties par lietām un to būtību!

  2. Man patika izstāde. Ideja lieliska un izpildījums arī atzinību pelnošs, taču bija par maz, gribējās lai to tantīšu būtu vairāk.

  3. Es arī to izstādi redzēju! Jāsaka – ļoti feina ideja! Taču arī man bija mazuma piegarša! Atbalsti ideju apkopot stāstus grāmatā!

  4. Šai iztādei noteikti vajag turpinājumu, pēc 5 vai 10 gadiem, ar tām vecenītēm, kas būs vēl dzīvas, bet aizgājušās lai aizstāj viņu meitas, kas arī jau iespējams būs dāmas gados. Tāds nebeidzamais stāsts.

  5. Aija tāda dikti sievišķīga sieviete izskatās, interesanti, ka viņai tas vizuālais nemaz nav tik svarīgs!!!

  6. Skaistas bildes – tādas dzīvas! Un māksliniece izskatās tik dabiska, ka prieks skatīties! Jā, intervija ļoti dziļa un interesanta…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.