Ābols no ābeles tālu nekrīt

Mana sakne – mamma ir no Latgales, tādēļ daudzas pārdrošas dažkārt arī aplamas dzīves pamattēzes un vērtības iesakņojušās no turienes.  Un tādēļ viņai arī patrāpījies tāds čangaļu raksturs un nu jau arī man. Mana mamma galīgi nav sievietes, mātes vai vienkāršī cilvēka ideāls. Es tad līdz meitas pilnībai, pilnīgi noteikti esmu daudz tuvāk, īpaši kā čangaliete nekā viņa līdz mātes. Piedodiet, bet es nebūtu čangaliete, ja to nebūtu pateikusi. Nenoliegšu, ka savās jūtās (un mums čangaļiem tād ir daudz un stipri dažādas) es pret māti esmu bijusi paskopa. Es to vienmēr attaisnoju arī ar viņas jūtu un rakstura bagātību. Jo pie čangaļiem, ja Tu kādam dari ko labu, tad viņš visu mūžu par to pateicīgs un tevi godās, bet netīšām Tev sastrādās riebeklības.

Mamma vienmēr ir strādājusi, mīlējusi, baudījusi. Tiesa, manuprāt, strādājusi par daudz un smagi, mīlējusi ne tos, kas to pelnījuši un baudījusi tikai to kas atlicis. Tiesa stipri mocījusi tuvos. Bet tuvi vien bijuši pāris – internātskolas laika draudzenes un pašas bērni. Pārējiem viņai nebija īsti laika vismaz savos plosīšanās periodos.

Bet īsumā… Viņas mamma nomira viņai blakus gultā miegā, kad mammai bija tikai septiņi gadi. Palika saimniecība ar diviem brāļiem un tēvu un lērumu lopiem un saimniecības un mājas darbiem, kurus gribi negribi vienā brīdī jāuzņemas. Kad viņai bija četrpadsmit gadu viņai nomira tēvs. Pēc tam viņa mācījās Aglonas internātskolā. Pēc tam daudz palīdzēja un strādāja un nemācēja sev atrast mieru pie večiem. Kad atrada veci, dzemdēja bērnus, bet laimi un mieru tā arī neatrada. Tagad dzīvo pilnu krūti nevienu vairs nesaudzēdama, pat ne sevi. Tagad mokās ar veselību jo miesa netiek līdzi garam. Bet tas nemaz nemazina viņas tempus un apgriezienus.

Bet es ar viņu lepojos. Lepojos par to, ka viņa var savos teju sešdesmit gados sadzerties un jauniem puišiem vaicāties pēc bučām, var rāpties kokā, un plika iet peldēties arī ļaužu pilnās pludmalēs. Lelepojos, ka viņai nav svarīgi vienmēr labi izskatīties un ka viņai nav svarīgi ko par viņu domā, lai arī tas nes visādas sekas. Lepojos, ka viņa spēj ignorēt apstākļus un laika uzliktos priekšstatus un steriotipus. Lepojos, ka viņa var nostādīt milzīgu dārzu ar zemenēm, burkāniem, gurķiem un citiem lauku našķiem ar ko piebarot veselu baru. Lepojos, ka pieada zeķes maniem draugiem un brūtgāniem, ka taisa ziemai brīnišķīgus gurķu Latgales salātus un debešķīgus dzērājskābos skābētos gurķus. Ka pieskābē kāpostu mucu un pārzina visas pļavas tējas. Un cep veselu simtu speķa pīrāgus vienā reizē, bet tikai ja pati to grib. Lepojos kad nekaunos, ka pati to savos trīsdesmit nespēju.

Nu tagad redzat?! Nav tā, ka es kādam baigi novēlētu tādu mammu. Bet tāda attieksme pret dzīvi gan ir ko vērta. Un nav jau arī tā, ka tāda meita, kā es, baigi vēl kādam būtu vajadzīga. Bet ceru, ka man arī tāda attieksme …

7 komentāri
  1. Man šis stāsts atgādināja dokumentālo filmu … nedaudz pārdroši, skarbi, bet līdz sirdsdziļumam patiesi

  2. Ja autore vēl to nedara, tad ar steigu vajadzetu padomāt par sava talanta izmantošanu literatūrā vai žurnālistikā – tiešām kvalitatīvs un grodi veidots darbs

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.