8. marts – ir taču forši…

Ja 8. marts tev asociējas ar padomju smaku, sarkanām tulpēm un piedzērušu cilvēku bariem, tad šis raksts ir kā reiz tev. Atskatīsimies, kāpēc tad īsti 8. marts tika un tiek atzīmēts un ko par to saka cilvēki, kuriem šīs svinības ir saglabājušās spilgtā atmiņā.

Mums, dāmām, ar astoņu stundu darbalaiku, veselības apdrošināšanu un ilgām pēc garīga piepildījuma darbā, šķistu diezgan neiedomājami, ka tālajā 1857. gada 8. martā Ņujorkā uz manifestāciju sapulcējās šūšanas un apavu fabriku darbinieces un pieprasīja desmit stundu darbdienu, gaišas un sausas darbvietas un darba algu, kas būtu vienlīdzīga ar to, ko saņem vīrieši. Līdz šim viņu darbdiena bija 16 stundu gara un algā tika saņemti graši.

1908. gadā simtiem sieviešu izgāja ielās, turpinot pieprasīt savas tiesības un jau 1910. gadā Kopenhāgenā notika pirmā starptautiskā sieviešu konference. Tajā uzstājās Vācu sociālistu partijas biedre Klāra Cetkina, kura aicināja visas pasaules sievietes iesaistīties cīņā par līdztiesību. Nākamajā gadā Starptautisko sieviešu dienu atzīmēja miljoniem cilvēku Austrijā, Vācijā, Dānijā un Šveicē. Tiesa, ne 8., bet 19. martā.

Starptautisko sieviešu dienu iezīmējoša demonstrācija Krievijā kļuva par sākumu revolūcijai 1917. gadā. Pieprasot maizi un mieru, paužot savu protestu par vairāk nekā divu miljonu krievu karavīru bojāeju karā, viņas krietni sašūpoja valdību un ieguva  tiesības balsot. Šī diena bija 23. februāris pēc Juliāna kalendāra, kas tolaik tika lietots Krievijā, taču pēc gregoriāņu kalendāra šī diena bija 8. marts. Un nākamajā gadā šajā datumā sieviešu solidāra cīņa pret karu notika visā Eiropā.

8. marts kļuva par svarīgu dienu gan Eiropā, gan vēlāk arī Padomju Savienībā. Jāuzsver, ka ne tikai Padomju Savienības bijušās valstis, bet arī ANO aizvien katru gadu atzīmē šos svētkus, turklāt ANO ik gadu organizē starptautisku sieviešu konferenci. Šajā datumā konferences un liela mēroga pasākumus organizē arī daudzas citas organizācijas. Tātad aizvien tiek runāts par sieviešu vienlīdzības nodrošināšanu visos dzīves aspektos.

Tātad 8. marts nav vis padomju atlieka, bet gan nozīmīgs datums ikvienai sievietei, jo bez tām, kuras cīnījās, mēs, iespējams, aizvien nedrīkstētu vadīt automašīnas, balsot un, nedod dies’, iedomāties, ka varētu ieņemt vadošus amatus.

Protams, ir jauki saņemt uzmanības apliecinājumus, ziedus un šo dienu pavadīt kaut mazliet saulaināk. Espati.lv aptaujāja vairākas dāmas, kuras labprāt dalījās savos to gadu sieviešu dienu piedzīvojumos.

Solveiga (43) atceras, ka jaunībā 8. marta svētkos ar draudzenēm ir devušās ielās un, tā kā alkohola lietošana bija stipri ierobežota, līdzpaņemto šmidziņu lējušas no tējkannas krūzītēs un turpat uz ielas tā arī dzērušas. Jaukas atmiņas Solveigai ir arī par vidusskolas gadiem, kad visas meitenes ir gatavojušas puišiem dažādus gardumus, savukārt puiši ir sveikuši meitenes ar puķēm. 8. marts izvērties par īsteni sirsnīgiem klasesvakariem.

Ņina (65) ilgus gadus bijusi pagasta feldšere, tāpēc visos svētkos ir baudījusi īpaši daudz apsveikumu. Ciema vīri nākuši sveikt strīpām vien, taču vienugad bijuši īpaši nepacietīgi un ievēlušies viņas mājā jau agri no rīta, kad Ņina, vēl neko nenojaušot, šiverējusi pa māju vienā kombinē – tātad kauns pa visu ģīmi, taču sveicieni pieņemti godam.

Liene (30)
atceras, ka arī viņas skolā 8. martā puiši un meitenes apdāvinājās ar puķēm un gardumiem. Taču vienugad viņas toreizējā simpātija bija saslimis. Tuvojās stundu beigas un Liene, lai nepaliktu kaunā, devās uz veikalu un nopirka dāvanu pati sev – transportieri. Mājās ejot, viņa nolēma iegādāties 8. marta velti arī mammai – trīs tulpītes, ar kurām gan vēlāk izdevās izglābt viņas tēvu, kurš par sveikšanu bija aizmirsis un nu varēja izlīdzēties ar meitas dāvanu.

Baiba (40) smejas, ka svētkus vairākus gadus svinējusi savā žigulī – dodoties ar tulpēm piekrāmētu auto uz Maskavu tirgoties.

Jauka pieredze bijusi arī jaunākām sievietēm. Piemēram, Madara (25) stāsta, ka, lai gan padomju gados bijusi maza un skolā 8. marta svinēšanas nav notikušas, šie svētki viņai tomēr patīk. Viņa atzīmē, ka latviešu vīrieši par 8. martu vīpsnā, taču krievu vīrieši šo dienu uztver īpaši nopietni – ja darbvietā latvieši vai nu nesaka neko, vai garāmejot uzsit uz pleca, tad kolektīvā vienīgais krievs bijis klāt ar ziediem, sirsnīgi sabučojis un pat noskaitījis pāris dzejas rindu. “Forši taču!” viņa priecājas.

Un patiešām… Ir taču forši šo dienu pavadīt mazliet savādāk nekā citas. Galu galā, tie tomēr ir svētki, neskatoties uz mūsu kultūrvēsturisko mantojumu un valdības vīru nevēlēšanos atzīt tos pat par brīvdienu. Man pašai 8. marts asociējas ar pirmo pavasara priekšvēstnesi, ka teju teju dobītēs savus deguntiņus no zemes sprauks ārā sniegpulkstenītes, pavisam drīz – jau vizbulītes un vēl pavisam drīz jau reibsim no pavasara gaisa un bērzu zaros pamanāmā spirgtā zaļuma. Un, ja tavs vīrietis par svētkiem būs aizmirsis, sarīko tos pati – ar kaut ko garšīgu, ar pūpoliem vāzē… Sveicu tevi 8. martā! 🙂

5 komentāru
  1. Tev arī, Žanet! Lai tulpju pilna svētdiena un galvenais prieks!
    Man arī liekās, ka FORŠI :))

  2. Es atzīšos, ka Valentīdiena man kaut kā šogad bija ” pie kājas”, bet 8.martā noteikti skatīšos uz vīriešiem ar tādu kā gaidošu skatienu – nu, kur mana pukite? 🙂

  3. Satriecoši – dabūju tulpes podiņā, šampanieti un tiramisu. Esmu paēdusi, mazliet piedzērusies (pudeli izdzēru pati :)) un tagad klausos tele2 sveicienu sievietēm svētkos. Smuka melodija, bet vīrietis bļauj, lai izlsēdzu, esot piedzērusies 😀

Komentēt Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.