7 padomi, lai UZLABOTU attiecības ar savu PUSAUDZI

Laiks paskrējis nemanot – jūsu mazais lolojums jau kļuvis par pusaudzi. Tīņa gadi iezīmē samērā lielas pārmaiņas, kur mulsuma brīži un konfliktu uzplaiksnījumi ir gandrīz vai neizbēgami. Šajā periodā vecāku galvenais uzdevums ir censties radīt tādas attiecības, kurās iespējams sadzīvot labi lielāko daļu laika, pieņemot otra atšķirības. Kādi varētu būt veiksmīgas sadarbības likumi?

Bērns ir dāvana ikvienai ģimenei, taču vecākošanās neietver sevī tikai prieka mirkļus un lepnumu, neiztrūkstoša sastāvdaļa ir arī nopietns darbs pie attiecību veidošanas un uzlabošanas. Kā atrast pieeju un uzlabot gan verbālo, gan neverbālo komunikāciju ar pusaudzi – ar ieteikumiem dalās psiholoģe, Marte Meo terapeite/kolēģu trenere Inese Taube.

Prieka gūšana. Bērna audzināšana ir nopietna un prasīga nodarbe, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams gūt prieku no procesa tajā brīdī, kad tas tiek darīts. Lai prieks dabiskā veidā spētu iemājot, ir jāizmaina attieksme – gan pret pašu procesu, gan pusaudzi. Tas gan nepavisam nav vienkārši, taču tieši tāpēc tas tiek saukts par vecāku spēku – ar vēlmi savam bērnam sniegt vislabāko.

Stabils pašvērtējums. Tas, kā jūtamies mēs paši, atstāj lielu iespaidu arī uz mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem. Pusaudži ļoti prasmīgi māk izvirzīt prasības, pamatojoties uz savām tiesībām, tāpēc vecākiem nevajadzētu ne mirkli aizmirst, ka arī viņiem ir savas individuālās tiesības un vajadzība pēc personības atzinuma.

Informācijas meklēšana. Ļoti grūti pamatot viedokli un gūt virsroku kādā jomā, ja nav pietiekamu zināšanu. Lai izprastu savu tīni – jābūt priekšstatam arī par dzīves posmu uzdevumiem un aktualitātēm. Piemēram, 8 – 12 gadu vecumā notiek sadarbības iemaņu attīstīšana, kad bērni mācās darboties komandā un apzināties paši sevi. Toties 13 – 17 gadu vecums ir laiks, kad norit seksualitātes atklāšana un pieņemšana – pusaudži mācās tikt galā ar fiziskām un psiholoģiskām izmaiņām, veido un mēģina saglabāt draudzību ar abu dzimumu pārstāvjiem, kā arī mācās pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Komunikācija. Sazināties – tas nozīmē saprast un būt saprastam ne tikai domās, bet arī jūtās. Vecākam jābūt gatavam dalīties, lai pusaudzis viņu spētu saskatīt kā personību. Sazināšanās ir divpusējs process, tādēļ jāprot iedrošināt uz šādu atklātību arī savs pusaudzis. Turklāt tas, kādā tonī (vēlams – mierīgā un maigā) vecāki vaicā bērnam jautājumus un sarunājas – vistiešākajā veidā atkarīgs no vecāku temperamenta, kas ietekmē arī bērna personības veidošanos, tāpēc liekas un pārspīlētas emocijas vajadzētu atstāt pie sevis.

Uzklausīšana. Ar runāšanu vien ir par maz. Jāprot arī klausīties, turklāt tā, lai prastu dzirdēto arī izprast. Māksla sadzirdēt to, kas slēpjas aiz pateiktajiem vārdiem, palīdzēs atrisināt ne vienu vien sarežģījumu. Izejot no tā, tikpat būtiska ir arī pozitīvas atgriezeniskās saites nodrošināšana – tas motivēs pusaudzi ar vecāku nevis cīnīties, bet gan sadarboties.

Bezierunu piekrišana. Tas nenozīmē, ka jāpiekrīt visam, ko saka bērns, taču jābūt gatavam ticēt, ka būtībā ar viņu viss ir kārtībā. Vecākiem jāiemācās vērtēt nevis bērna raksturs, bet gan viņa darbība. Tāpat mājās vēlams radīt atmosfēru, kas liecina – „es mīlu un rūpējos par tevi”, nevis „es tevi mīlēšu, kamēr tu…”, neaizmirstot arī par skaļi izteiktajiem vārdiem „es tevi mīlu”, pat tad, kad bērns jau ir pieaudzis – tie spēj saliedēt vecākus un bērnus pat pēc nepatīkama strīda.

Pagātnes akceptēšana un pieņemšana. Tam, ko vairs nespējam mainīt, ir jāstāv pāri. Mēs nevaram izmainīt bērna raksturu, mēs nevaram (un nav nemaz nepieciešams) zēnu pārvērst par meiteni, gara auguma bērnu par īsu utt. Tāpat mēs nevaram izmainīt neko, kas noticis pagātnē, atliek no tās tikai paņemt labāko, toties no sāpīgās pieredzes mācīties.

 
 
 
Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.