5 situācijas, kad šķiet – MANAM darbam nav nekādas JĒGAS

Krīze darbā jeb sajūta, ka tavam darbam nav nekādas jēgas – vai tas tev ir pazīstami? Vai esi kādreiz aizdomājusies par to, vai vispār dari to, kas tev būtu jādara? Vai par to, vai tava nodarbošanās tev sagādā patiesu prieku un gandarījumu? Šoreiz esam apkopojuši 5 iespējamās krīzes, kas var rasties profesionālajā jomā, izskaidrojuši, kādēļ tās rodas, kā arī pieskārušies tam, kādi būtu rīcības varianti, ja kas tāds ir piemeklējis arī tevi.

TEV NEPATĪK DARBS, KURU STRĀDĀ
Kādēļ krīze rodas? Iemesli, kādēļ tev savs darbs vairs nepatīk (un varbūt – nav tā īsti paticis nekad) var būt daudz un dažādi. Taču skaidrs ir viens, ja esi sajutusi, ka nejūties šajā darbā komfortabli, tad tas jau ir pirmais signāls uz to, ka šis nav tavs sapņu darbs. Ja esi spējusi sev atzīt, ka tev nepatīk darbs, kuru strādā, tad tu visticamāk spēj arī pamatot, kādēļ tas tā ir. Viena neredz sava darba rezultātus, tas šķiet veltīgs, citai netīk ne kolēģi, ne vadība, bet vēl kādai patika vai nepatika pret darbu ir saistīta ar finansiālo jautājumu.

Ko darīt?
Pats pirmais solis, ko vēlams spert – pati sev noskaidro, kas ir tas, kas tev nepatīk esošajā darbā – vai tie ir pienākumi, tātad pats darbs, ko dari, vai nepatika saistīta ar darba organizāciju – vidi, cilvēkiem apkārt, darba laiku utt. No tā atkarīgi tālākie rīcības scenāriji. Viens veids, kā godīgi izvērtēt savu darbi ir paņemt baltu papīra lapu un divos stabiņos sarakstīt to, kas tev savā darbā patīk un, kas nepatīk. Tad, kad tas padarīts, tu ļoti ātri ieraudzīsi (saskaitīsi) cik no taviem nosauktajiem negatīvajiem faktoriem attiecas uz pašu darbu, pienākumiem, un cik uz darba vidi utt. Jo vairāk negatīvo faktoru attiecas uz pašu darbu, jo skaidrāks ir tas, ka šis noteikti nav tavs sapņu darbs. Ja negatīvo ķeksīšu vairāk attiecas uz dažādiem citiem faktoriem, tad, iespējams, ka mainot tos, tu atgūsi prieku par to, ko dari.


TEV NAV KUR IET TĀLĀK
Kādēļ krīze rodas? Šī ir krīze, kas rodas, jo mums ir subjektīva sajūta, ka esam konkrētajā darbā (amatā) sevi izsmēlušas. Tā ir sajūta, ka viss jau ir izdarīts, un tālāk iet vairs nav kurp – tāds kā strupceļš ar stikla sienu priekšā, kurai cauri redzi, bet netiec tās otrā pusē. Tu dienu no dienas dari lietas, kas ir pilnīgi skaidras, vairs nav izaicinājumu, visas situācijas šķiet vienādas un ir sajūta, ka bez domāšanas jau zini, kā jārīkojas. Jā, vienai šāds darbs patīk, jo nav stresa, tad cita šādi strādājot burtiski nīkst ārā, jo nav izaicinājuma, nav iespējas sevi pierādīt atkal un atkal no jauna.

Ko darīt?
Ja jūti, ka tev patīk uzņēmums, kur strādā un to mainīt negribi, ir ieteicams iet un runāt ar vadītāju par to, ka vēlies mainīt sava darba profilu – uzņemties papildus pienākumus, tikt tālāk savā profesionālajā attīstībā. Un baidīties nevajag, jo kuram darba devējam gan netīk darba ņēmējs, kurš vēlas izdarīt vairāk un labāk? Šī ir situācija, kurā jārunā skaidra valoda – izstāsti priekšniekam, kā jūties! Ja tomēr redzi, ka konkrētajā darba vietā tev izaugsmes nav, tad, protams, ir vērts palūkoties citos virzienos… Katrā ziņā – šāda situācija ir jārisina, jo apslāpēta tā spēj radīt ļoti lielu slēpto stresu, kā arī neapmierinātību pašai ar sevi, jo mūžīgi pavada sajūta, ka dari par maz un nespēj sasniegt (tev neļauj sasniegt) to, ko spētu.

TAVU DARBU IETEKMĒ TAVA DZĪVE
Kādēļ krīze rodas? Ļoti bieži krīze darbā ir cieši saistīta ar krīzi mūsu privātajā dzīvē. Piemēram, kaut vai tad, kad sāpīgi pārtrūkušas ilglaicīgas attiecība, cilvēks var sev uzdot jautājumu – vai es tiešām esmu savā īstajā vietā? Var rasties sajūta, ka tas tā nav un, ka nepieciešams ko kardināli mainīt. Un tas nekas, ka darbs ir labs un šķiet interesants, arī atalgojums apmierina. Var rasties sajūta, ka gribas ko pilnīgi citu. Un tas ir pašsaprotami, jo rutīna ienāk it visur, un parādoties kādam negaidītam satricinājumam, var sākt šķist, ka dzīve nav gana laba un ar steigu kas jāmaina.

Ko darīt?
Nereti, pārvarot personīgās dzīves satricinājumus, arī domas par to, ka darbs nepatīk un jāmaina, pazūd. Taču kopumā šādās situācijās ieteicams paskatīties uz savu dzīvi it kā no malas – vai esi apmierināta ar ceļu, kādu tā iet? Jāmēģina atbildēt sev uz jautājumiem par to, kas ir dzīvē tas svarīgākais, kādu lomu te ieņem profesionālā attīstība, un cik daudz tu vispār šajā jomā vēlies sasniegt? Ja skaidri saproti, ka personīgie satricinājumi tev ir atvēruši acis un ļāvuši paraudzīties uz lietām citādi, kā arī saprast, ka vēlies izmēģināt ko jaunu – varbūt tiešām tieši šis ir īstais brīdis, lai to darītu!

TEV NEPATĪK TAVA IZVĒLĒTĀ PROFESIJA
Kādēļ krīze rodas? Patiesībā šie nav ļoti bieži sastopami gadījumi, taču tādu esamību, protams, nevar izslēgt. Ja tiek pieņemts lēmums kardināli mainīt savu nodarbošanos (mainīt profesiju), tad parasti tas ir ilgākā laika periodā pārdomāts un pamatots lēmums, kuram apakšā ir būtiska motivācija. Otrs, vieglākais gadījums, ir tas, ka profesija netiek mainīta kardināli, bet tikai nedaudz – piemēram, no vienas tiek veikta pāreja uz otru, kas pamatā ir līdzīga, bet ar citām niansēm, vai arī tu attīsties, būtiski cel savu kvalifikāciju esošās profesijas ietvaros.

Ko darīt?
Arī šajā gadījumā, līdzīgi, kā gadījumā, kad nepatīk savs darbs, ir vērts izveidot plusu un mīnus tabulu, lai pati saprastu, kas ir tas, kas tevi pašreizējā profesijā nepatīk. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka dzīve jāmaina kardināli, turklāt ir skaidra arī vīzija, ko darīt tālāk un kā šīs izmaiņas veikt, tad jautājums ir tikai par uzņēmību un drosmi. Taču, ja tā ir tikai sajūta, ka viss ir apnicis un gribētos ko citu (bet nav skaidrs – ko), tad, ļoti iespējams, ka var nākties piedzīvot vilšanos, ko vēlāk būs jānožēlo. Tādā gadījumā ieteicams padomāt – varbūt tiešām var pamainīt kaut ko savā profesionālajā darbībā, pārlikt akcentus, nevis mainīt visu kardināli par 180 grādiem.

KRĪZI RADA NO TEVIS NEATKARĪGI APSTĀKĻI
Kādēļ krīze rodas? Bieži vien krīze darbā rodas no tā, ka kāds cits ir ko izdarījis un sekas izjūtam tieši mēs. Piemēram, nomainās priekšnieks, un tu nespēj ar viņu rast kopīgu valodu. Darbi sāk ķerties, optimisms un vēlme strādāt, protams, krītas. Tas pats attiecas uz darba vides maiņu, piemēram, no lielāka un gaišāka kabineta uz mazāku, kuru turklāt jādala ar citiem kolēģiem utt. Iemeslu var būt simtiem – jā, arī tas pats algas samazinājums, vai drīzāk – nespēja sagaidīt algas paaugstinājumu.

Ko darīt?
Arī šajās situācijās reizēm gadās, ka nepatika pret darbu ir īslaicīga, un sarodot ar jaunajiem apstākļiem, viss nostabilizējas un atgriežas ierastajās sliedēs. Ja tā tomēr nenotiek, iespējams, rodas vēlme visu mest pie malas un laisties lapās. Variants ar plusu un mīnusu sarindošanu atkal var palīdzēt saprast uz ko tad šī situācija velk. Iespējams, tu sapratīsi, ka nedaudz pielāgojoties tu vari atgūt savu prieku par darbu. Taču tik pat labi – var gadīties arī situācija, kad notikušais ir pēdējā pile, kas liek tev izlemt par labu izmaiņām savā profesionālajā jomā.
Lai kāds arī nebūtu iemesls tam, ka esi kļuvusi neapmierināta ar savas dzīves profesionālo daļu, vienmēr ir svarīgi paturēt prātā, ka karstu strēbt nevajag. Visam ir nepieciešamas pārdomas, analīze un motivācija. Tajā pašā laikā – nekad nedrīkst pazaudēt mērķtiecību un neatlaidību, kā arī šķipsniņu drosmes un pozitīvo skatu uz pasaulē notiekošo, lai sasniegtu visu, kas tavos spēkos un, ko pati uzskati par svarīgu savā profesionālajā jomā!

 

7 komentāru
  1. Uuuuj ļoti labi zinu, ko nozīmē saprast, ka tu vispār neesi tur un nedari to, ko tev vajadzētu darīt! Man tā atklāsme nāca ilgi un smagi, bet tas bija kā ar bomi pa galvu un esmu laimīga, ka to sapratu. Viegli nav visu mainīt, bet to var izdarīt – es izdarīju. Esmu nomainījusi savu profesionālo profilu pilnīgi uz ko citu.

  2. Man arī vajag bomi pa galvu… jūtos darbā kā svešā vietā, šodien pat apraudājos… un nezinu ko darīt 🙁

  3. Dāmas, ir jārīkojas!!! Dzīvojam vienreiz un nedrīkst ļaut sevi labprātīgi mocīt! Jā, nauda ir svarīga, bet pats svarīgākais vienmēr it pašsajūta – ja ilgi mocīsies darbā, kas riebjas, ātri iemōcīsies visādās veselības kaitēs …

  4. Es arī esmu izvēles priekšā…..daru darbu, kas man nepatīk, man nepatīk uz to iet, nepatīk, tas ko tur daru, nepatīk kolēģi, nepatīk kurā vietā darbs atrodas…..pilnīgi nekas nepatīk. Man pat šķiet, ka man ir alerģija pret to darbu, vidi un kolēģiem. Strādāju tur vairāk kā 10 gadus. Esmu sevi tur izsmēlusi un neredzu iespēju augt, tādēļ meklēju cītīgi jaunu darbu, kur varēšu izpausties. Esmu juriste, eh un saprotu, ka nav viegli atrast jaunu darbu, bet es centīšos līdz atradīšu jaunu, labāku darbu. Jā, un protams, ka alga ir diezgan liels faktors un negribas iet uz zemāku algu. Kad sāku meklēt darbu, mani pārsteidza tas, ka speciālistiem tomēr tik maz maksā!!!!

  5. Es nolēmu aiziet par spīti niecīgas algas paaugstinājumam. Man teica, ka man būtu jāpriecājas, ka man ar savu darba kvalitāti vispār ir piedāvāts algas paaugstinājums. Tad man tiešām šķita, ka tā laikam ir taisnība, bet es negribēju palikt. Pēc 2 mēnešiem es atradu labāk apmaksātu darbu, strādāju tur jau ilgāk nekā ieprieksējā darba vietā, neviens vēl nav sūdzejies.

  6. Man arii taa kaartiigi ir pieriebies mans darbs… es pat nezinu vai pieriebies, vienkaarsi tas nav man… iekseji esmu bez jebkaadaam idejam, kadreiz biju ljoti radosa, tagd nekaa.. nav darbaa ne radosums, ne darba augli, ne bosam intrese ko daru ..nekaada jeega…un pasai neinteesee..vieniigais alga ir ok. Visu sho sapratu kad pasai bija personiigaas dziives kriize, bet labaa noziimee jo piedzima mazais. Kad mazajam bija 9 meenesi darbaa sasoliija zelta kalnus lai tikai naaku atpakal..un atnaacu, nebija tik traki paaris meenesus, bet tad kompaanijai shausmiigas finansiaalas probleemas, amosfeera pretiiga… sliigstu darba depresijaa un saprotu ka man te nav jaabuut. Un asaras shkiist un sirds saap kad 2gadiigais beernins no riita man saka ka negrib iet uz daarzinu, lai paliekam maajaas, bet es dodos uz darbu ko neciesu, kurs man nesagaadaa prieku.. un tad visu dienu noniikstu nedarot neko darbaa, tik gruzoties. Bet tagad gaidu otro beerninu un dekreetu kad ar abiem mazajiem varesu palikt maajaas.. bet atkal tie buus tikai kaadi 10 meenesi apmaksaati ( dziivoju Anglijaa) un iisti nezinu ko iesaaksu peec dekreeta bet sheit atgriezties negribu… ir jaasanemas un jaaizdomaa plaans un jadarbojas!! bet nav tik viegli izdaraams kad visa energija dienas gaidaa ir izsuukta raudot par darbu kurs nav domats man, bet ir jaamaina!!!

Komentēt Rita Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.