5 lietas, ko man IEMĀCĪJIS tēvs, vectēvs un vecvectēvs

Nu jau vairākus gadus arī Latvijā oficiāli tiek atzīmēta tēvu diena.  Šī ir diena, kurā varam sveikt savus tēvus, vectēvus un vecvectēvus, atcerēties visu to labo, ko viņi mums devuši, un, protams, pateikt viņiem par to lielu paldies. Ko tev ir devis tavs tēvs, un, ko esi no viņa iemācījusies? Šoreiz espati.lv uzrunāja piecas sievietes, kuras bija ar mieru dalīties savā pieredzē par to, ko vērtīgu viņām ir iemācījuši viņu tēvi, vectēvi un vecvectēvi!
 
Ikviens bērns aug un veidojas savos uzskatos un raksturā tieši tā, kā to ietekmē viņa ģimene. Tieši ģimene ir vide, kurā mēs apgūstam pirmās prasmes, uzskatus un pieredzi par visu to, kas notiek mums apkārt un šajā procesā piedalās visi ģimenes locekļi – gan māte un tēvs, gan brāļi un māsas, gan arī, protams, vecvecāki. Taču meitas un tēva (arī vectēva un vecvectēva) attiecības ir īpašas. Ne velti psihologi nereti apgalvo, ka tās sievietes, kas augušas ģimenē bez tēva, vēlāk meklē tēvu savā vīrietī – kādu, kas parūpēsies, aizsargās, ar kuru kopā vienmēr būs droši. Tēvi nereti mums iemāca to, kas dzīvē izrādās ļoti būtisks un nenovērtējams.
 
5 lietas, ko man iemācījis mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs
Iemācīja praktiskumu. Lauma, 34 gadi: „Mans tēvs vienmēr ir bijis ļoti praktisks cilvēks, gluži pretēji manai mātei. Un es pati esmu izveidojusies stipri līdzīgāka tēvam, nekā mammai – arī esmu praktiskās sievietes tips. Līdz ar to, vienu no manā dzīvē ļoti būtiskām lietām – automašīnas vadīšanu – man iemācīja tieši mans tēvs. Un tas, starp citu, notika jau ļoti agri – pusaudža vecumā. Būtībā brīdī, kad sasniedzu oficiālo vecumu, no kura drīkst vadīt automašīnu, es to jau lieliski mācēju, atlika vien nokārtot formalitātes un dabūt rozā papīrīti, ko dēvē par vadītāja apliecību. Tagad gan reizēm brīnos, kā tēvs man tik ļoti uzticējās, taču esmu pārliecināta – viņš zināja ko dara un esmu viņam par to pateicīga, vēl jo vairāk, redzot kā citas manas vienaudzes mocījās ar vadītāja apliecības iegūšanu. Taču man tas šķita tik pašsaprotami! Otra lieta, ko esmu guvusi no sava tēva – kaislību uz grāmatu lasīšanu. Tēvs pats lasīja visu, ko varēja dabūt, un bija tas, kurš man šo prasmi iemācīja jau pirms skolas gaitu uzsākšanas. Mīlestība uz grāmatām manā ir radusies tieši mana tēva iespaidā – paldies viņam par to! ”

Iemācīja hobiju un profesiju.
Karīna, 29 gadi: „Man jau kopš mazotnes ir bijušas lieliskas attiecības ar vectēvu. īsta tēva man nekad nav bijis, tādēļ vectēvs man ir tēva vietā. Un tieši pateicoties savam vectēvam, esmu atradusi savas dzīves aizraušanos, hobiju un maizes pelnīšanas veidu – visu vienā. Tas ir sports, kas ir mana visīstākā mīlestība. Mans vectēvs visos laikos, arī vēl šobrīd, ir liels sportists – vasarās viņš brauc ar velosipēdu un piedalās dažādās sacensībās, bet ziemā slēpo garas jo garas distances gan sava prieka pēc, gan arī piedaloties sacensībās. Un es jau no mazotnes esmu braukājusi viņam līdzi uz visām šīm sacensībām, kuru laikā, šķiet, arī dzima mana aizraušanās ar sportu. Pusaudžu gados izmēģināju visdažādākos sporta veidus un lielākoties visi tie man arī padevās. Pēc vidusskolas devos iegūt attiecīgu izglītību un šajā jomā pilnveidojos nepārtraukti. Šobrīd esmu trenere vairākos fitnesa klubos, esmu bijusi arī pasniedzēja skolā. Sports ir mans dzīvesveids, kurš par tādu noteikti nebūtu kļuvis, ja man nebūtu tieši tāds vectēvs, kāds man ir! ”

Iemācīja dzīves gudrību.
Mairita, 36 gadi: „Mans tēvs man ir iemācījis vienu no lielākajām dzīves gudrībām – no savām kļūdām ir jāmācās. Protams, šo teicienu zina visi, taču, vai tiešām visi no savām kļūdām mācās? Nē, diemžēl tā nav. Un arī es nesapratu, ko šis teiciens īsti nozīmē, kamēr pati to tā sakot nepiedzīvoju. Nu jau varu teikt, ka tas bija sen, savus sešus gadus atpakaļ, kad iepazinos ar kādu puisi. Viņš nebija no tiem labākajiem puišiem, kādus tēvi var vēlēties savām meitām, un tas kļuva skaidrs visai ātri – solījumu neturēšana, dažādas sliktas izdarības. Bet man viņš sasodīti patika un, neskatoties uz tēva aizrādījumiem, ka šis noteikti nav tas labākais variants priekš manis, es turpināju ar viņu satikties, tas turpinājās līdz brīdim, kad puisis mani piekrāpa ar citu. Tēvs jau mani bija brīdinājis, bet vai es viņā klausījos? Un trakākais, kad es šim puisim piedevu… līdz brīdim, kad tas atkārtojās otro reizi! Un tad es sapratu, to, ko mans tēvs bija man mēģinājis pateikt visu šo laiku. Es iemācījos mācīties no savām kļūdām.”

Iemācīja apstāties un palūkoties apkārt.
Guna, 29 gadi: „Visvērtīgāko lietu, ko esmu dzīvē iemācījusies, man ir devis tieši mans vecvectēvs. Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, kopš viņš vairs nav kopā ar mums, taču viņa teikto es atcerēšos vienmēr. Tas bija laikā, kad vēl studēju maģistratūrā un kā reiz pavasara sesija sakrita ar vecvectēva jubileju, uz kuru devāmies visa ģimene, arī es kopā ar savu datoru un grāmatu kaudzi. Kamēr visi ciemojās, es sēdēju pie sava datora, vienā pusē grāmatas, otrā šķīvītis ar kūkas gabalu. Darba nodošanas termiņš tuvojās beigām, un es biju kritusi pilnīgā izmisumā, likās, ka nesaprotu vairs absolūti neko – ne ko ķert, ne ko grābt. Un tieši tad vecvectēvs mani paņēma aiz rokas un izveda ārā, savas lauku mājas skaistajā pagalmā. Mūs apsēdāmies uz soliņa, kur viņš vienmēr mīlēja sēdēt un viņš man teica, lai es apstājos un palūkojos apkārt. Vienkārši uz brīdi aizmirstu visu, kas nomāc, un paskatos uz to no malas, jo tieši tā nereti var atrast vislabākās izejas no šķietamās bezizejas. Un ticiet vai nē – šos vārdus es atcerēšos vienmēr, arī toreiz es sesiju nokārtoju teicami, lai gan tajā dienā vairs datoru neatvēru, bet no sirds izbaudīju vecvectēva jubileju, skaisto lauku mājas pagalma ainavu, un laiku, ko varēju pavadīt ar saviem vistuvākajiem. ”

Iemācīja sievišķību.
Marija, 40 gadi: „Es šķiet esmu īpašs gadījums, jo visvērtīgākā lieta, kuru man iemācījis mans tēvs, ir lieta, kuru lielākā daļa meiteņu iemācās no savas mātes. Tā ir sievišķība. Protams, arī es to pamatā guvu no mātes, taču uz to mani pamudināja mans tēvs. Jāsāk ar to, ka man māte un tēvs vienmēr ir bijuši ideālas ģimenes un pāra paraugs. Tēvs – spēcīgs, vīrišķīgs vīrietis, kura paspārnē mūs ar māti vienmēr esam jutušās drošas un pasargātas. Savukārt māte – īsti sievišķīgas sievietes iemiesojums it visā – gan savā uzvedībā, gan ģērbšanās manierē, gan runā utt. Un jau no mazām dienām augot šādā vidē, manī radās pārliecība, ka arī es gribu tieši šādu savas ģimenes modeli. Tēvs vienmēr mātei izteica komplimentus par viņas izskatu un sievišķību un to darīja arī man dzirdot, nereti viņš man arī norādīja, ka māte ir tieši tāda sieviete, kādu varētu vēlēties ikviens vīrietis. Un augot lielākai es sāku veidoties tieši tāda pati, par ko saņēmu atzinību gan no mātes, gan no tēva. Tādēļ varu teikt lielu paldies viņiem abiem par to, ka esmu tieši tāda, kāda esmu! Un noteikti zinu, ka arī savai meitai būšu sievišķības paraugs, jo tā ir īpašība, kura nepieciešama ikvienai sievietei, un to gūst galvenokārt ģimenē – tā ir mana pārliecība.”
 
Vēlam jauku, sirsnīgu un mīlestības pilnu Tēvu dienu!

Saistītie raksti

6 komentāri
  1. Ja kas, 2009. gada septembrī Saeima nobalsoja par to, ka turpmāk Tēva diena svinama katra septembra otrajā svētdienā ;).

  2. Nu jau aiz vien vairāk tēvu, ir pelnījuši svinēt Tēva dienu. Pasaule tomēr mainās uz labu…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.