4 netipiski un mazliet savtīgi iemesli, kāpēc es VĒLOS mazuli

Smaidīgs bēbis, priecīga, ar dzīvi apmierināta jaunā mamma un lepns tētis – tas taču ir lieliski! Tāpēc reti tiek uzdots jautājums, kāpēc tu nolēmi radīt bērniņu? Ir lieliski, ja vēlme radīt un audzināt mazo abiem vecākiem rodas vienlaicīgi un tāpēc, ka dzīvē ir sasniegts tik daudz, ka gribas dalīties ar pieredzi un mīlestību, ir vēlme pēc kopīga turpinājuma un klasiskā pamperu mainīšana + negulētās naktis šķiet nieks, salīdzinot ar to piepildījumu, kuru sniegs bērna pirmais smaids. Bet vai vienmēr ir tieši tā? Varbūt vēlmei pēc bērna ir vēl kādi citi iemesli, kurus tu pati līdz galam neapjaut?  Varbūt pat tādi, kurus var raksturot arī kā nedaudz savtīgus?

Bailes 
Bailes bieži tiek minētas par iemeslu lēmumam bērnu neradīt – bailes no dzemdībām, bailes no finansiālās nestabilitātes, bailes, ka nespēsi būt laba mamma un bailes palikt vienai. Diemžēl bailes no vientulības mēdz izrādīties arī par iemeslu tieši pretējai rīcībai – lēmumam dzemdēt bērnu. Tikai šoreiz tās ir cita veida bailes, piemēram, pazaudēt vīrieti vai palikt vienai vecumdienās. Tā kā bailes ir cilvēka psihes aizsargreakcija, brīdinājuma signāls pirms riska – tajās ir vērts ieklausīties un attiecīgi rīkoties. Mēs visas zinām, ka bērns tā ir abu vecāku atbildība, tāpēc ir neprāts slepus no vīrieša palikt stāvoklī un nostādīt viņu fakta priekšā. Tādā situācijā tu drīzāk paliksi viena ar mazo uz rokām, nekā noturēsi vīrieti. Tā būs liela veiksme, ja vīrietis nolems palikt un audzināt mazo kopā, bet ko tad, ja viņš, tāpat kā tu, vienpersoniski pieņems lēmumu, pakļaujoties savām bailēm, un aizies no tevi? Pirms sper šādu soli, padomā, vai esi gatava riskēt un audzināt mazo viena. Ja ieņemt mazo, tevi mudina bailes no vientulīgām vecumdienām, atceries, ka līdz tām vēl tālu un mazajam jāizaug un visa dzīve jānodzīvo, turklāt viņa paša dzīve. Tavās vecumdienās, mazajam, nu jau pieaugušajam cilvēkam, būs sava dzīve. Protams, bērni rūpējas par saviem vecākiem, bet ja nu viņš kādā dzīves brīdī pieņem lēmumu, piemēram, dzīvot ārzemēs? Pirms baiļu vadīta izlem radīt bērnu, padomā, vai nejutīsies vainīga, uzkraujot mazajam savas problēmas! Varbūt labāk sākumā jātiek galā pašai ar sevi, nevis jāuzņemas atbildība par vēl vienu cilvēku?

Garlaicība
Vēlme pēc bērniņa garlaicības dēļ, šķiet, piezogas pavisam nemanāmi un parasti sievietēm, kam līdz šim bijusi ļoti intensīva un piedzīvojumiem bagāta dzīve, piemēram, tu vienmēr, kopš vidusskolas, esi bijusi uzmanības centrā, gājusi uz visām ballītēm pēc kārtas, vasarās braukusi ceļojumos, tad iestājusies augstskolā, bijusi aktīva visos sabiedriskajos pasākumos, otrajā studiju gadā devusies apmaiņas programmā uz Spāniju un pēc atgriešanās iemīlējusies, baudījusi jaunās attiecības, pēc laika sākusi gatavoties kāzām un jutusies kā milzīgā, krāsainā karuselī, kurā nav vietas un laika pārdomām par to, vai kaut kas pietrūkst, jo gluži vienkārši ir jāmetas nākamajā piedzīvojumā. Bet tagad precības garām, pēc darba esi tik nogurusi, ka nav laika ne domāt par ballītēm un nez no kurienes piezogas sajūta, ka dzīve vairs nav ne uz pusi tik interesanta un gribas sev pajautāt – ko vēl es neesmu piedzīvojusi? Un te pēkšņi tu nonāc pie secinājuma, ka gribas bērniņu. Līdzīgos gadījumos mazulis kļūst par kārtējo piedzīvojumu mammas dzīvē, kārtējo interesanto projektu, kaut ko līdzīgu ceļojumam un veidam, kā pievērst sev uzmanību. Ja atpazīsti šīs izjūtas sevī, padomā par to, ka bērns nav tikai uz laiku un nevarēs to vienkārši atlikt malā kā neinteresantu, kad sagribēsies darīt ko citu. Varbūt ir vērts sākumā atrast citus izklaides veidus un tikai pēc tam, ja saproti, ka tiešām gandarījumu var sniegt tikai mazulis, sākt par to nopietnāk domāt.

Sabiedrība
Par sabiedrības ietekmi uz jaunām meitenēm, kas vēlas kļūt arvien tievākas un tievākas, tiek runāts bieži un ļoti līdzīgi ir arī ar sabiedrības viedokli jautājumā, kad kurai būtu jādzemdē. Tā kā sabiedrība nav tikai īsti nenosakāms, plašs jēdziens, kura kopējo viedokli var izlasīt plašsaziņas līdzekļos, bet, šaurākā nozīmē, arī ģimene, draugi un kolēģi, ir grūti pretoties nospiedošā vairākuma viedoklim un tāpēc daudzas sievietes piekrīt dzemdēt tāpēc, ka tā vajag, nevis tāpēc, ka vēlēšanās nāk no sirds. Ja šobrīd plāno mazuli, pajautāt sev – tas ir tas, ko vēlos es vai izvēlos to darīt tāpēc, ka abām māsām un studiju biedrenēm mazie jau ir? Atceries, ka mazo būs jāaudzina tev un tavam dzīvesbiedram, nevis pārējiem, tāpēc jūs abi esat tie, kam jāpieņem lēmumus. Katram apstākļi un iespējas ir citādas, tāpēc neļauj citiem izlemt tavā vietā. Ja jau tu būtu spējīga uzņemties atbildību par bērnu, vispirms uzņemies atbildību par savu dzīvi un savām izvēlēm.

Vecums
Viduslaikos sievietes dzemdēja pavisam jaunas – vecumā, kas mums vēl šķiet pieskaitāms bērnībai. Mūsu mammām tūlīt pēc divdesmit jau bija pārītis skrienošu bērneļu, bet mēs? Mums vispirms ir mācības un karjera, tikai pēc tam ģimenes dzīve. Un tajā nav nekas nepareizs, jo ļoti bieži lēmuma kļūt par māti atlikšana uz vēlāku laiku saistīta ar finansiālajiem apstākļiem, kas ir tieši atkarīgi no algas, kuras apjoms, savukārt, bieži saistāms ar pieredzi, kas iegūstama tikai gadu gaitā. Tāpēc tagad bērni savām mammām dzimst arvien vēlāk. Diemžēl daba ir iekārtota tā, kā nu ir, un bioloģiskais pulkstenis nav apstādināms. Un sievietes sevi arvien biežāk pieķer pie domas – vēl īsti negribas, bet ja nu vēlāk jau ir par vēlu, par grūtu, mainās tie paši finansiālie apstākļi? Tā kā bērniņa ieņemšana ir atkarīga ne tikai no mums pašām, bet arī no dabas noteiktām likumībām, šķiet, šoreiz nāksies pakļauties – ja tev vairs nav divdesmit vai trīsdesmit, bet esi bez bērniem un zini, ka tos noteikti kaut kad gribēsi, labāk nevelc garumā! Jo jaunāka esi, jo vieglākas dzemdības un mazajam patīkamāk, ka mamma jauna.

Secinājumu vietā
Neviens iemesls gribēt mazuli nav tikai slikts iemesls un tāpat katrā no tiem ir daļa savtīguma. Svarīgi ir apzināties savas slēptās sajūtas un rēķināties ar tām, lai vēlāk nebūtu nepatīkamu pārsteigumu.

Saistītie raksti

10 komentāri
  1. Vienīgais “attaisnojamais” iemesls no šeit minētajiem, ko vērts ņemt vērā domājot par bērna “piespiedu” ienākšanu ģimenē ir “Vecums”, pārējie manuprāt pat NEDRĪKST kļūt par argumentiem. Galvenais ir mīlestība un apziņa, ka bērnu patiešam gribi un gaidi!

  2. Provokatīvs raksts! Bet es piekrītu, ka var būt visi šie uzskaitītie iemesl! Stāsts no nedaudz citas operas, bet es pazīstu sievieti, kura vēlas puiku, nevis meiteni, jo uzskata, ka meita pieaugot sacentīsies ar viņu skaistumā … viela pārdomām

  3. Šodienas apstākļos vienīgais arguments, kamdēļ bērnu laist pasaulē ir mīlestība, nekas cits nevarētu tikt uzskatīts par likvīdu.

  4. FG – -> tu saki, ka iemesls var būt tikai mīlestība, taču realitāte bieži vien rāda ko citu … tā nu tas ir! Cilvēks ir savtīga būtne no papēžiem līdz matu galiņiem.

  5. diezgan baisi, bet ta tema par vecumu ir tada bailiiga… jo sobrid ir 30, stabilitatei ar dzivokli un algu vel tikai janak (arzemes saku visu no jauna), bet pardomas ir tadas, ka ilgak par 37 gaidit laikam nevajadzetu. Trakums tads, ka bernus negribas, un nelabi metas no domas, ka ta ir praktiski spiesta lieta lidz 37-38 gadiem to izdarit, vismaz vienu, lai 45 gados neattaptos ar izmisigu velmi, bet bez iespejas. Tada slidena spele – kaa buutu, ja buutu.

  6. Mnaprāt bērni jālaiž pasaulē tikai tad, ja to patiešām gribas, nevajag dzemdēt tikai apstākļu dēļ. Ja nevar vairs pati laist pasaulē 45 gados, tad vajag adoptēt trīsgadnieku un mīlēt, audzināt kā savu.

  7. Man liekas, ka vajadzētu mazāk domāt, vairāk ļauties pozitīvām emocijām. Perfekti apstākļi nekad nebūs..bet mazie sniedz tik daudz prieka, to es redzu savos draugos, kuri jau ir vecāki 🙂

  8. 90% vecāku pie bērniņa tikuši nejauši un tad atlikušajiem 10% mēģina ieborēt visādus iemeslus, kāpēc arī vajadzētu bērnu. Smieklīgi.

  9. Es gribu vēl paspēt visu ko izdarīt, bet arī negribu nokavēt laiku, kad vēl varu radīt bērnus. Negribu arī audzināt bērnu viena. Bez tam, lai gan normālā darbā strādāju jau vairākus gadus, knapi varu sevi nodrošināt un negribu tikai eksistēt, lai izdzīvotu. Spiediens no ginekologiem ir baiss, ne tik daudz no sabiedrības.

  10. Es gribu vēl paspēt visu ko izdarīt, bet arī negribu nokavēt laiku, kad vēl varu radīt bērnus. Negribu arī audzināt bērnu viena. Bez tam, lai gan normālā darbā strādāju jau vairākus gadus, knapi varu sevi nodrošināt un negribu tikai eksistēt, lai izdzīvotu. Spiediens no ginekologiem ir baiss, ne tik daudz no sabiedrības.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.