Šodien nolēmu, ka tā vietā, lai sēdētu pie datora sociālajos tīklos, sevi žēlotu vai mirtu vai nost aiz garlaicības, es rakstīšu savu blogu. Rakstīšu par sevi, par savām sajūtām, izjūtām, par atskārsmēm kas manī radīsies.

Jā, zinu, ka sākuma tas viss priekš manis pašas. 🙂 Bet kas zin, varbūt manis rakstītais aizķersies aiz sirds vēl kādai no jums. Varbūt mūsu piedzīvojumi, pārdzīvojumi un citi dzīves mirkļi sasauksies.

Man šķiet, ka šāda savu domu izlikšana uz, kaut arī virtuāla, bet papīra, ļauj sevī ieskatīties dziļāk un pašai sevi saprast.
Mēs dzīvojam lai augtu, attīstītos, lai pilveidotos un kļūtu viedāki. Un tikai rokot sevī dziļi, dziļi tas mums sanāks.

Man šodies sajūta – DUSMAS.

Nekontrolējami dusmu uzliesmojumi. Dusmas uz visu – uz sevi, bērnu, māsu, māsīcu un priekšnieci. Dusmas uz draugu, kas neatbildēja uz manu ziņu. Un brīžos kad prātiņš apskaidrojas skaidri jau saprotu, ka dusmas manī un ir nepamatotas. Tā sajūta, ko visi iesmejot sauc par PMS, bet patiesībā ikviena no mums skaidri zin cik nepatīkamas un nekontrolējamas ir šīs sajūtas. Kad gribi būt enģelītis, bet jūti kā dīkst radziņi. 😀

Tā kā reiz lasītais teiciens par to, ka dusmoties uz kādu ir kā iedzert indi un gaidīt, kad tas otrs nomirs, man ir iesēdies prātā stipri dziļi, tad nolēmu tajā visā parakties un atrast kas varētu būt šo dusmu iemesls.

1) Pilnmēness?
2) Neapmierinātība ar savu dzīvi un nespēja kontrolēt notiekošo