12. Stāsts par Annu

Anna sēdēja pie datora un izmisīgi slēpjot sāpes savā sejā, gandrīz vai ar pārcilvēcisku spēku dauzīja klaviatūras taustiņus. Acis bija aizmiglojušās no slēptām asarām, kas par visu varu lauzās ārā. Sirds dauzījās un prāts brēca skaļāk par policijas mašinas sirēnu ārā uz ielas.

Kārtējo reizi dzīve bija, Annasprāt, paņirgājusies par viņu. Šoreiz, tas bija īpaši sāpīgi.

Anna bija pieķērusi savu kolēģi. To pašu, kurš pirms kāda laika bija izteicis viņai burvīgu komplimentu, runājoties ar sekretāri. Un ne tikai runājoties, par darba lietām, kas varbūt pat būtu pieņemami. Anna pilnīgi skaidri dzirdēja, ka viņš izteca sekretārei komplimentu. Tādu pašu kā Annai. Vārds vārdā.

1 komentārs
  1. ak, nē! nodevīgais kolēģis runā arī ar citām sievietēm!! dzīve ir pagalam….. 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.