Vairāk par visu pasaulē, Anna baidījās, ka kāds varētu uzzināt kāda viņa ir. Tāpēc viņa pielika visas pūles, lai slēptu to, ko viņa sauca par sevi. Anna tēloja visur un vienmēr. Viņa tēloja tik veiksmīgi, ka daudzi cilvēki uz kādu laiku noticēja, ka ir satikuši izcilu sievieti. Anna tēloja atvērtību, viņa tēloja sapratni, cieņu. Viņa tēloja orgasmus, jo bija lasījusi žurnālā, ka ir ļoti svarīgi sasniegt orgasmu un, ka vīrietis vienmēr dos priekšroku sievietei, kura to sasniedz viegli. Anna vairs neatcerējās, ka viņa tēlo. Maska bija kļuvusi par viņu pašu.
Anna vēl nezināja, ka patiesā viņa ir dievišķa. Tas bija tikai prāts, kas bija pilns ar dažādām negatīvām programmām. Tas bija prāts, kas iznīcināja Annas dzīvi. Tas bija prāts, kas bija iestāstijis, ka viņa nekas nav.
Caur prātu, velns atņem cilvēkam dvēseli- reiz teica kāds mūks, kuru Anna satika darba brauciena laikā Krievijā.
Anna to nesaistīja ar sevi. Anna vēl neredzēja zīmes, kuras Dzīve mums sniedz uz katra soļa……
Smuki jau smuki uzrakstīts. Rodas jautājums, kāpēc, neskatoties uz to, ka vairākums droši vien ir Annas, uzrodas arī tādas Kerijas. Man rādās, ka tās, kuras sevi mīl, kā reiz to nekur nav mācījušās. Jautājums ir viens, kāpēc vienas prāts diktē visādas muļķības, kuri rezultātā anniņas sevi norok, bet otrai tāda diktējošā prāta vispār nav. Tā ir iedzimtības problēma vai kā?
Zebest, paldies par komplimentu! Atbilde ir vienkārša un reizē sarežģīta- karma. Labās ziņās ir, ka mēs, apzinoties savu esošo domāšanas modeli un ļaunumu mums pašiem ko tas nodara, varam to mainīt brīvi jebkurā virzienā. Kerijai, starp citu, ir pilnīgi savādākas problēmas, līdz tām mēs arī tiksmim, bet, tā kā stāsta galvenā varone ir Anna, tad arī turpināsim viņas skatījumā….. vīna augs uņ mainīsies un sāks izjust tās pašas problēmas, kuras patreiz ir Kerijai….. nķas laiks, nāks padoms!