10 pārliecības BĒRNAM no ŠĶIRTAS ģimenes, kas saglabājas arī PIEAUGOT

Ir skaidrs, ka bērns no ģimenes, kurā vecāki izšķīrās, vēl jo vairāk – ja tas notika bērna apzinātā vecumā, viņa acu priekšā – atšķiras no bērniem, kam bērnība pagājusi laimīgā un saticīgā ģimenē. Un nē – viņi nav sliktāki vai labāki par citiem. Vienkārši – viņiem dzīve jau diezgan ātri ir ielikusi iekšā pārliecības, kas bieži vien pavada visu mūžu, arī tad, kad paši jau pieauguši.

SIENU BŪVĒŠANA AP SEVI. Es gribu justies, būt drošībā. Es nekad vairs negribu piedzīvot to, ko piedzīvoju, negribu, ka man sāp. Tāpēc es rūpīgi šķiroju cilvēkus un pārbaudu viņus. Es nelaidīšu savā pasaulē tos, kas nav uzticami. Tā ir mana pasaule, mana telpa. Un man nemaz visus jūs te nevajag.

PIEĶERŠANĀS MANTĀM. Kad vecāki šķīrās, es redzēju to mantu dalīšanu. Mantas ir svarīgas. Manas mantas ir manas, tās asociējas ar noteiktām lietām un noteiktām emocijām. Es negribu tajās dalīties ar citiem, vismaz – ne ar visiem. Šajā ziņā – esmu egoists.

PIEĶERŠANĀS VIENAM NO VECĀKIEM. Man svarīgs ir tas, ar kuru es paliku kopā. Un vienmēr būs svarīgāks. Kāpēc? Es pat nezinu. Arī, ja ar to otru es satiekos, tāpat – viņš tomēr nav tas, kas palika ar mani. Manī ir pārliecība, ka viens no vecākiem ir tas svarīgākais. Iespējams – tā tas būs arī manā ģimenē.

BAILES NO SAISTĪBĀM. Ir rūpīgi jāizvēlas, ar ko saistīties. Labāk nesaistīties nemaz, ja nav sajūtas, ka tas būs pa īstam. Es negribu riskēt, negribu pārbaudīt. Jo – es negribu, ka atkal nekas nesanāk.

RIEBUMS PRET KRĀPĒJIEM. Melošana, blēdīšanās un krāpšanas ir lietas, kas noved pie strīdiem, kašķiem un skandāliem. Un jā – arī pie šķiršanās. Ja tādas ir attiecības, tad es tās nemaz negribu. Man riebjas meli, es nicinu šādus cilvēkus.

VAI OTRĀDI – INTERESE PAMĒĢINĀT. Jā, man riebjas krāpēji, bet, ļoti iespējams, es dzīves laikā pamēģināšu, kā tas ir. Es gribu saprast, kas tur tāds ir. Kādēļ cilvēki krāpj?

IZTEIKTA KRITIKA PRET SEVI UN CITIEM.
Man ir jābūt labam, arī tiem, kas ar mani ir kopā – jābūt labiem. Es neciešu, ja cilvēki kaut ko nevar. Es rūpīgi izvēlos tos, kas ir man apkārt, kas ir ar mani. Es neuzķeršos uz skaistu runāšanu, parādi labāk to, ko saki, darbos. Tad varbūt es noticēšu.

SVARĪGI BRĀĻI UN MĀSAS.
Viņi man ir vissvarīgākie. Jo viņi izgāja cauri tam pašam, kam es. Viņiem es varu uzticēties. Un viņu viedoklī ieklausīšos vienmēr. Viņi ir mans atbalsts, es – viņu. Jā – viņi ir mana īstā ģimene.

SVARĪGA SAJŪTA, KA MĪL UN PIEŅEM.
Es gribu, lai mani pieņem tādu, kāds es esmu. Pieņem pa īstam. Es negribu, lai mani maina vai cenšas mainīt. Es nemainīšos, jo esmu tāds, kāds esmu. Ja esmu tev svarīgs, tu pieņemsi mani un mīlēsi tādu, kāds esmu.
 
KONCENTRĒŠANĀS UZ TRŪKUMIEM. Es ļoti vērtēju cilvēkus. Man nepatīk trūkumi, es tos labi redzu. Pirms veidoju kaut ko ar kādu cilvēku, man viņš labi jāiepazīst. Es nevaru pievērt acis uz trūkumiem. Ja nav, tad nav. Es neticu, ka cilvēki var sevišķi mainīties.

4 komentāru
  1. nevajag jau nu pārspīlēt. Ja vecāki izšķiras kā pieauguši cilvēki un spēj cilvēcīgi risināt konfliktu, neiejaucot tur bērnu, ja abi spēj uzņemties atbildību, tad bērnam var nepatikt, bet nu nekādas uuber traumas jau nu nav.
    Tad jau visiem tiem, kuriem vecāki nav šķīrušies, būtu jābūt sabiedrības paraugam. Bet diemžēl dzīvē viss nav tik vienkārši:)

  2. Esmu uzaugusi šķirtā ģimenē, vecāku šķiršanos atceros ļoti labi. Traki, bet ir lietas, kas ļoti sakrīt, piemēram, par mantām, par kritiskumu, par trūkumiem… 🙁

  3. Man vecāki agri izšķīrās. Tēvu neatceros. Man no nosauktajiem piemīt vienīgi tas par izteikto kritiku pret sevi un citiem.

Komentēt Nja Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.