10 iemesli, kāpēc es NEGRIBU BĒRNUS

Bērni taču ir mūsu nākotne, prieks un acuraugs – ja nebūs bērnu, nebūs arī dzimtas turpinājuma. Bet ticiet man, ir sievietes, kurām nerūp ne dzimtas turpinājums, ne arī katras sievietes misija būt mātei. Bieži vien mani nesaprot ne radi, ne draugi, ne kaimiņi. Tāpēc reizi par visām reizēm vēlos viest skaidrību šajā jautājumā – kā var negribēt bērnus?
 
«Bērni ir tik jauki, māņi bumbulīši, spēj sagādāt tūkstošiem priecīgu brīžu, kas aizkustina līdz asarām, tikai sieviete ar akmens sirdi varētu no tā visa atteikties», « tev taču ir jau 29, būtu tā kā laiks, vēlāk nožēlosi…» – šie ir biežākie argumenti maniem iebildumiem, ka bērnu pasaulē laišana un audzināšana mani nesaista. Es negribu bērnus un varu paskaidrot, kāpēc.

Iemesls Nr.1 – man nav mātes instinkta vai arī mans bioloģiskais pulkstenis netikšķ – sauciet to kā gribat. Es uzskatu, ka dzemdēt tikai pienākuma pēc ir absurds. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka mātes jūtas rodas tikai pēc bērna piedzimšanas, bet kādēļ man jācer uz brīnumu šajā ziņā? Ja nu nerodas? Un esmu patiešām dzirdējusi, ka nerodas. Vai tas nebūs bezatbildīgi pret mazo, nevainīgo radību?

Iemesls Nr.2 – bērnu audzināšanai jābūt aicinājumam, bet es sevī to nejūtu.  Ir jābūt ļoti spēcīgai vēlmei, audzinot bērnu, klausīties viņa raudās un čīkstēšanā, mazgāt dupsi un nosmulēto apģērbu, uzkopt un gatavot, spēlēt attīstošas spēlītes un viņu mācīt. Un tas nebeigsies nekad. Tas nav hobijs, ko var nolikt malā, ja viss apnicis.

 
Iemesls Nr.3 – jāizvēlas – karjera vai bērns.  Un mana izvēle krīt par labu karjerai. Es zinu, kā tas ir, kad kolēģe pārmaiņus ārstē vienu un tad otru bērnu. Viņa ir uz slimības lapas, bet, kad nav, tad tik un tā domās ir pie bērniem. Nu kā lai koncentrējas darbam? Un lai es tagad ziedotu gadu vai pusotru, lai sēdētu mājās, auklēdama bērnu? Nu nē, pārāk ilgi esmu rāvusies pušu, lai strādātu tur, kur tagad un būtu tā, kā tagad, un arī šis ir tikai sākuma posms manā karjerā.  Sakāt – var savienot darbu un bērnus? Un tagad padomājiet, cik bieži jums nav laika tieši bērnam – viņa rotaļām, atbildēm uz tūkstošiem muļķīgu jautājumu utt. Ja nav laika, kāpēc jums vispār ir bērni?

Iemesls Nr.4 – bailes no dzemdību sāpēm. Man gluži vienkārši bail no jebkādām fiziskām sāpēm. Un dzemdības ir pārdzīvojums, kas šajā ziņā nav no nenozīmīgākajiem un nesāpīgākajiem. Nepietiek jau ar to, ka deviņus mēnešus nākas cīnīties ar dažādām likstām un grūtniecības blakusparādībām. Dzemdības dažreiz ilgst pat vairākas dienas, pēc kurām nereti ir dažādas komplikācijas. Nē, tas noteikti nav man.

Iemesls Nr.5 – bailes par veselību. Godīgi sakot, vērojot visas labdarības akcijas televīzijā un arī uzrakstus uz ziedojumu kastītēm lielveikalos, kas aicina ziedot slimiem bērniem, mani pārņem šausmas – kā es varu zināt vai būt droša, ka mans bērns piedzims vesels? Ja tā tomēr nebūs, un mūs taču neviena nedomājam, ka tā varētu notikt tieši ar mums, nelaimīgi taču būs visi – es, bērns, bērna tēvs, radi…Es zinu, ka tā domāt nedrīkst, bet man tomēr ir radies priekšstats, ka slimo bērniņu ir ļoti daudz.
 
Iemesls Nr.6 – ekonomiskie apstākļi. Kad dzīvojam tādā valstī kā mūsu mazā Latvija, liekas pilnīgi murgaini domāt par bērniem. Vai es vispār varu būt pārliecināta, ka es varēšu par viņu parūpēties, kas būs pēc gada? Ko viņš ēdīs? Vai maz būs palikusi kāda sakarīga skola, kurā viņam mācīties? Un šeit es tiešām domāju par bērnu nevis sevi. Kā būs viņam? Es saražošu savus divus trīs, bet ko šie nabadziņi te darīs, kā izķepurosies? Man šķiet, ka ir nežēlīgi dzemdēt bērnus tādā pasaulē.
 
Iemesls Nr.7 – ciešanas. Tas varbūt būs filozofiski, bet dzīve taču visā visumā sastāv no dažādiem pārbaudījumiem, un to nudien nav maz. Ikviens ir risinājis neatrisināmas problēmas, par kaut ko cīnījies, pārdzīvojis. Es piekrītu uzskatam, ka elle ir tepat uz zemes, tepat arī notiek visas nejaucības, globālās katastrofas un sodu izciešanas. Kāpēc gan man ar nolūku kādu stumt iekšā pa elles vārtiem?
 
Iemesls Nr.8 – tikai retais vīrietis spēj būt stiprs balsts. Par mātes instinktu zina visi, bet kā ar tēviem? Pēc visām statistikām spriežot, vīriešiem tas piemīt krietni mazākās devās nekā sievietēm. Nē, nē, bērnus viņi vēlas, bet cik no viņiem vēlas bērnus arī audzināt un atbalstīt? Vairumā gadījumu, ja vecāku savienība izjūk, vīrietis aiziet pie citas, pacēlis cepuri, vai vienkārši izdomā, ka viņam viss noriebies. Kur paliek bērni? Pie mammas, protams. Un cik nav gadījumu, kad mīļotais tētiņš atsakās maksāt uzturnaudu, bet dažs labs vēl pazūd uz vairākiem gadiem. Un vai tad tajā dienā, kad izlēmāt tikt pie bērniņa, jūs to varējāt paredzēt? Droši vien, ka sievietes par to vispār nedomā, jo kā gan citādi varētu izveidoties situācija, kad ir tik daudz sieviešu, kuras vienas tiek galā ar visu – bērniem, darbu, kad bijušais mīļotais atkaujas ar 100 latiem mēnesī labākajā gadījumā un dzīvo tikai sev.
 
Iemesls Nr.9 – bērni spēj būt arī nepateicīgi. Daudzas māmiņas un tēti domā un cer, ka viņu bērni vecumdienās būs uzticams balsts. Bet kā viņi kļūdās! Esmu dzirdējusi neskaitāmus vecīšu bēdu stāstus no sērijas “es veltīju visu savu dzīvi bērniem, bet tagad viņi par mani nemaz neatceras”. Labākajā gadījumā bērni piezvanīs pāris reižu nedēļā, sliktākajā – jūs viņus redzēsiet Ziemassvētkos un dzimšanas dienā vai arī tad, kad tiem kaut ko no jums vajadzēs. Nezinu, vai vecumdienās spētu samierināties ar to, ka man ir bērni, bet tie par mani neatceras.
 
Iemesls Nr.10 – egoisms. Ja tā padomā, dzīve taču ir tik īsa! Trešdaļu dzīves mēs pavadām guļot, trešdaļu mēs strādājam, tātad viena trešdaļa atliek privātajai dzīvei. Ja vēl atņem laiku, ko patērējam ikdienas darbiem (iepirkšanās, mājas uzkopšana, gatavošana u.c.), sev atliek ne vairāk kā 4 stundas dienā. Bet man patīk palasīt, apmeklēt sporta zāli, teātri, vakarā iesmērēties ar visiem iespējamiem krēmiem, kas aizņem veselu pusstundu, vēl no rītiem izvingroties un netraucēti izdzert savu krūzīti kafijas. Bet kas būtu, ja nemitīgi jārēķinās ar bērnu? Kā jau minēju – tas nekad nebeidzas – bērnu dārzs no rītiem un vakarā, tad skola, pusaudžu problēmas, visu laiku kādam no tevis kaut ko vajadzēs – uz podiņa, ēst, dzert, kabatas naudu, jaunas bikses utt. Bet to, ko vēlies tu, neviens pat nepajautās. Bet man vēl cenšas iegalvot, ka bērniņš ir mazs, mīļš kunkulītis…

Saistītie raksti

59 komentāri
  1. Mjā – man arī ļoti gribas ģimeni ar bērniem, bet:
    1. “Kaut kad nākotnē man noteikti būs bērni!”- to es saku jau daudzus gadus un ka tik tas arī nepaliek kkad nākotnē forever
    2. Man ir smaga aizdoma, ka es neesmu radīta mātes lomai – tur ir vajadzīga pacietība, kuras man nav, ziedošanās (šāda īpašība man arī manuprāt nav) un man nav ne mazākās nojausmas par to – kas ir ģimene
    3. Slimības – man ir bail, ka bērniņš varētu būt ar iedzimtām psihiskām slimībām, kas mūsu dzimtas ciltskokā iet cauri vairākām paaudzēm.

  2. Šeit trūkst arī punkts – bērns kā problēma sabiedrībā. Mēs bieži redzam, ka mammas ar bērniem stāv kājās sabiedriskajā transportā – visiem ir pofig. Arguments – pati vainīga, ko dzemdēji bērnu, ja tev ir grūti. Es arī esmu samaksājis par biļeti. Bērns gan tur nav vainīgs, viņš vienkārši trolejbusā var apgāzties un gūt traumas. Ja man ir vairāki bērni, tad es jūtos vainīga, izjeot sabiedrībā vai apsēžoties kafejnīcā, kur sīči var skaļāk uzvesties, jo saņemšu pārmetošus skatienus. Labāk ar saviem brēkuļiem nenāc no mājas laukā – tāds ir uzskats. Vārdu sakot, mūsos nav šīs solidaritātes ar mammām, sievietēm kā mātēm vispār. Pretimnākšana ir reta parādība, jo “es taču pati esmu vainīga, ka man ir bērni”. Tāpēc man otru bērnu patiešām negribas, vismaz ne tagad, vismaz ne šajā valstī, kur tu ar saviem bērniem nevienam neesi vajadzīgs un esi tikai traucēklis. Un tādi tie bērni arī izaug – skatīdamies uz apkārtējo attieksmi. Man neviens nepalīdzēja, tādēļ es arī nevienam nepalīdzēšu.

  3. Agrākos laikos bērni bija privātais pensiju fonds – ja tev bija pēcnācēji, tu varēji būt drošs ka par tevi vecumdienās parūpēsies. Mūsdienās šis vērtības vairs nav aktuālas, bieži sanāk pat otrādi. Turklāt, kādreiz vecīši tikai cienīti dēļ dzīves pieredzes un uzkrātajām zināšanām. Šobrīd, informācijas gadsimtā pensionāra 70 gadus uzkrātās zinašanas ir pārdesmit latus vērtas. Tieši tik mēnesī maksā labs interneta pieslēgums, kur visu nepieciešamo var atrast. Turklāt jāreķinās, ka 80 % no šim pensionāra zināšanām musdienas absoluti nekur nenoderēs.
    Secinājumi samērā skumji – bērnu radīšanas vietā, labāk apgūt tehnologijas un strādāt. Ilgāk neizkritisi no aprites, bet vecumdienas tev nodroshinās bankas konti, nevis “varbūt” ” ja varēs atļauties” tevis izaudzinātie bērni

  4. Iesaku autorei izprintet so argumentu apkopojumu un nakosreizi kad kads uzdos jautajumu par vinas “nakotnes planiem” izsniegt prasitajiem palasisanai, viss ir loti skaidri un saprotami izklastits. Starp citu, neskatoties uz to ka man pasai ir berni, pavisam noteikti atbalstu sadu apnemsanos, jo neskaitamas reizes labak ir sada apzinasanas un turesanas pie principiem nevis cilvekberna laisana pasaule un nolemsana nemileta berna dzivei. Gan jau beibe lidz vecumdienam sapelnito naudinju bus noglabajusi kada drosa banka un sirmuma vares sev atlauties jaunu, smuku pieskatitaju. Berni lai tiek tiem, kas vinus patiesam mil un velas :)!

  5. Ļoti drosmīgu un atklāti no sievietes mutes. Piekrītu – ja nav aicinājuma, nav ko ķerties pie kādas lietas. Nu tad vajadzētu arī nodalīt tā, ka šādas personas (gan siev., han vīr. kārtas) dzīvo savu brīvu un egoistisku dzīvi un nejaucas ar audzināšanas piezīmēm un padomiem citiem vecākiem. Jo parasti tie bezbērnu cilvēki nez kāpēc iedomājas, ka ir baigie eksperti no malas un uzdrošinās pamācīt bērnu jautājumos, labāk par vecākiem zina kādam jābūt bērnu manirēm un uzvedībai attiecīgajā vecumā, nu un tad tik šūt klāt piezīmes.

  6. Mums tādas pašas divas darbā bija – ar ļoti līdzīgiem uzskatiem. Ilgāku laiciņu jau strādāju šajā uzņēmumā, tāpēc varu spriest – kad atnācu šeit strādāt viņu neatņemama “atribūtika” bija pavēlnieciskais tonis, augstpapēžu kurpēs un Prada somiņas. Gudras, pašpārliecinātas, profesionālas, un bērnus negribošas.
    Tā kā uzņemumā cilvēku nav maz, kādam ik pa laikam piedzimst sīkais, un tradicionāli jaunais tētis vai mamma atnes birojā “atrādīt” mazo cilvēciņu. Parasti viņas abas demostratīvi aiziet projām, lai “nedzirdētu šitos brēcienus un kārtējos stāstus par dzemdībām”. Un pēc kāda laiciņa viena no šīm veiksmīgajām un profesionālajām satika VIŅU. Laikam ilgi pretojās, kamēr šim vīrietim izdevās viņu iekarot, bet jau pēc pusgada viņa bija “apstrādāta” tā, ka virtuvē meitenēm stāstīja par savu ovulāciju, un aizbildinoties ar tikšanos, skrēja mājās, jo “mēs gribam ieņemt bērniņu” 🙂 Arī bērniņa ieņemšanai viņa piegāja tikpat profesionāli kā darba pienākumu veikšanai 🙂
    Savukārt otra “ielidoja”, un baidīdamās no aborta komplikācijām laida bērniņu pasaulē. Viena pati, jo pabaidījās t.s. tētim to pateikt. Savas neatkarības dēļ. Un šobrīd abas ir tik laimīgas kā nekad, staro, vēl joprojām staigā augstpapēžu kurpēs, viņu jaunajos BMW ir BMW salonā pa baisu naudu nopirkts bērna krēsliņš un bēbis ir viscaur apģērbts dizaineru drēbītēs 🙂 un viņas var visu – būt lieliskas mammas, būt labas savu nodaļu vadītājas utt. Un viens otram netraucē. Un galvenais, viņas ir laimīgas 🙂

  7. nenormāli jau labs, Mikimon, tavs stāsts, tikai man liekas, ka principā jau pietiek ar vienu argumentu no šiem visiem – ekonomisko, lai tiešām bērniņu pasaulē nelaistu. Kāpēc kā nabadziņam knapināties un bērnam potēt – mums nav naudas, mēs to un to nevaram utt. Es gribu bērnu, bet nevaru atļauties. Man bailes no tā, ka es nespēšu dot viņam visu vajadzīgo un es negribu iepirkties humpalas. Un man prieks, ka cilvēki ir atbildīgi un nedzemdē bērnus tikai tāpēc, ka gribas.

  8. Šobrīd tiešām jābūt ļoti pārliecinātai par savu nākotni, lai plānotu mazuli. Mēs ar vīru atlikām šo ideju uz nenoteiktu laiku, divatā tomēr vieglāk izturēt. Ir doma doties uz ārzemēm , tad ar bērniņu tas laikam nebūtu iespējams.

  9. Pilnīgi piekrītu autorei!!! Man ir tāpat!!!
    Nu negribu es tos bērnus, negribu viņam šķiest savu laiku.
    Un, ja to nedaru, tad nav vērts dzemdēt.
    Nemaz nerunājot par gandrīz 2 gadiem ārā nodzīves – kamēr esi stāvoklī un vēl pirmais gads! Nu murgs!!!

  10. Labprāt lasītu diskusiju par apkārtējo spiedienu sievietei te Latvijā, kurai vēl nav vai arī nevēlas bērnus līdz gadiem 30, 35 40… Gribētos ticēt, kas viena neesmu tāda “neriktīga” 🙂
    Savos 26 dažkārt tieši vai netieši jūtu apkārtējo attieksmi, ka ar mani droši vien kaut kas nav kārtībā vai arī esmu jau palaidusi garām izdevību. Fakts, ka man šobrīd nav nopietnu attiecību, attieksmi vēl pastiprina. Patreiz vēlos atbildēt tikai un vienīgi par sevi, savu rīcību, savu laiku un sasniegt manis iztēlotu pašpietiekamības līmeni, lai es būtu interesanta savam topošajam bērnam un lai būtu pārliecināta, ka nepārvērtīšos par idēlo mammu, aizmirstot, ka esmu arī sieviete bērna tēvam.
    Attieksme ir jūtama arī no māmiņu puses, kurām pašām šķiet, ir cēlāka nozīme uz šīs pasaules un obligāti pienākas ekstras nekā tām, kas nav vēl dzemdējušas. Iespējams savas domas kādreiz mainīšu, bet tagad … 🙂

  11. To Valdaa, gambija – apsveicami, ka cilvēki domā ar galvu un pamatīgi visu apdomā pirms laist pasaulē bērnu, BET vai Jūs patiešām cerat, ka kādreiz sagaidīsiet augšupeju, “treknajos gados” dzemdēsiet bērnu un tad nekad vairs ne krīze, ne karš, ne “liesie laiki” Jūs neskars??? Man jau liekas, ka nevienai paaudzei neizdodas nodzīvot bez krīzes, bez grūtībām. Bērns piedzims labvēlīgajos apstākļos, bet jau skolā ejot, vai pusaudža gados (kad parādās jauni hobiji, tieksme pēc ārīšķīgām lietām un izpausmēm, kas kaut ko maksā), vai arī studijas uzsākot (kad vajag naudu mācībām) uzvelsies tāāāda krīze, kuru atkal dēvēs par nepieredžeti smagu?! Tikpat labi naudas trūkums un problēmas dēļ tā var izjaukt arī draudzību, pāra attiecības, uzņēmējdarbību….nu un ko, vai tad vairs nemīlēt, neveidot biznesu utt?

  12. diezgan skarbi un tomēr nu jūtos labāk. man ir tikai 24, ar vienu kāju jau esmu pie 25 un ar katru gadu man šī pārliecība, ka man bērnus nevajag, tikai kļūst stiprāka. visi man apkārt saka, kļūsi vecāka, gribēsi. bet ja nu negribu? autore perfekti uzskaitīja iemeslus kāpēc es negribu uzņemties šo atbildību. tikai tāpēc, ka vajag? nu nē paldies. es esmu egoists. pati sev vissvarīgākā. un negribas šo uzmanību dalīt ar vēl kādu. 😀

  13. Pilniigi manas domas! Es arii uzskatu, ka beerns ir tikai apgruutinaajums. Cik gan daudz sievietes cieš no pēcdzemdību depresijas…

  14. No šiem 10, iemesliem es atmetu pirmos divus un man ir atbilde- 8. iemesli kāpēc es vēlētos bērniņu, bet neuzdrošinos pat reāli plānot.

  15. lieliska argumentacija. man pasai ir 28. visu laiku ciinos ar savu vaajo imunitati un ginekologiskaam probleemaam un ar katru dienu apzinos, ka nevaru paklaut riskam beernu! beernu, kuru savas veseliibas vai nevesaliibas peec es nolemsu moociibaam visu muuzu. invaliditaate, tas ir smags paarbaudiijums beernam.

  16. lieliska argumentacija. man pasai ir 28. visu laiku ciinos ar savu vaajo imunitati un ginekologiskaam probleemaam un ar katru dienu apzinos, ka nevaru paklaut riskam beernu! beernu, kuru savas veseliibas vai nevesaliibas peec es nolemsu moociibaam visu muuzu. invaliditaate, tas ir smags paarbaudiijums beernam.

  17. lieliska argumentacija. man pasai ir 28. visu laiku ciinos ar savu vaajo imunitati un ginekologiskaam probleemaam un ar katru dienu apzinos, ka nevaru paklaut riskam beernu! beernu, kuru savas veseliibas vai nevesaliibas peec es nolemsu moociibaam visu muuzu. invaliditaate, tas ir smags paarbaudiijums beernam.

  18. Iemesls Nr.3 – a kas teicis, ka cilvēks radīts tikai lai strādātu? Nesaprotu tās sievietes, kas savu laimi saskata karjerā? Un kur tad paliek dzīve (ar to nedomāju ballītes utml.) ? Man ir 26.g – un man ātri vien pagāja jaunības maksimālisms kopā ar izdegšanu darba vietā. tagad gaidu pirmo bēbi, esmu laimīgi precējusies un daudz labprātāk laiku pavadu visur citur, tikai ne darbā. Protams, tas nenozīmē, ka haltūrēju… Drīzāk, vēl joprojām cīnos ar savu pārāk lielo perfekcionismu.. Bet es vēlos bērnus un rast piepildījumu ģimenē, nevis fanot par savu biroju 😀 , jo tas nav tā vērts 🙂

  19. Kāpēc šis raksts atrodas šajā sadaļā? vai tad labāk nebūtu kādā citā? Tām, kas nav gatavas kļūt par vecākiem, šeit vispār nav ko darīt. Redakcijai laikam nav īsti skaidra šīs sadaļas būtība – juku jukām tik pretrunīgi raksti…

  20. Jā! Es arī negribu bērnus, bet ir jau par vēlu! Esmu stāvoklī! Goda vārds dzīvot vairāk negribas. Nu kas es par māti… Neesmu gatava uz tādu upurēšanos! Par ko man tas?!

  21. Bailes no atbildibas,no ta, ka kads ir atkarigs no manis…..Tiesi tas mani paslaik parnem,esmu grutniecibas 7 menesi un ,jo tuvak nak sis atbildigais laiks, jo arvien vairak jutu,ka esmu sieviete bez mates instinkta.Vienmer esmu bijusi neatkariga un briva un tas man visvairak ari ir paticis.Kad uzzinaju ,ka esmu stavokli,isti vel nesapratu likas ,ka priecajos,nesaku ,ka tagad bedajos ,bet vienkarsi samierinos!Bet ko citu man darit?Grutniecibas laiku kuru itka esot jaizbauda, es to nesaprotu,sapratu tikai savu atklasmi ,ka tas nav tas ko es velos,un saja grutnoecibas laika man biezi si doma uzmacas,no sakuma man skita, ka tas ir tikai garstavokla un domu mainas,kas raksturigas saja perioda bet diemzel ne….

  22. Brr,un mans virietis velas 3 [!!!!],lai iet un pakaras taja sava velme,tas nekad nenotiks 😀 Maz gan ticams,ka vispar noturesimies kopa vel kadus 10 gadus,pilnigi neiespejami,ja ne vina del,tad manis jau nu noteikti,jau tagad sak apnikt ta attiecibu busana.Bet ja nu tomer,tad lai sak krat naudu manam plastiskajam operacijam,lai es pec dzemdibam neizskatitos pec izplukatas vistas,bet pec iekarojamas sievcietes,tad vienu siko varbut vares izlugties drausmigi dicot un vel piemaksajot,es neesmu nekada bernu razotne un man ir vajprata milzigs naids pret berniem,tas berns visticamak butu lielakoties uz vina kakla,izdaritu tikai tik daudz cik iznesatu un to gadu,metajot no vienam vecaku majam uz otram,kaut ka uz nervu zalem to pasacienu izvilktu,pec tam lai maksa auklei,man labakas lietas,ko darit.

  23. Nuu..argumenti jau tieshaam ir labi, viss pamatots. Un taisniiba jau tajaa visaa ir..bet..sieviete jau taa iekaartota, ka biezi vien palike staavoklii tieshi tad,kad vismazaak to grib..un iespeejams, ka Dievs ne velti to dara..jo ar taadaam sievieteem kaa tagad beerni vispaar nedzimtu.. Es arii negribu beernus tagad, peec 5 gadiem arii laikam negribeeshu..bet vispaar- sievietes, nevajag sevi pilniigi nosleegt no shii procesa! Neesiet tik kategoriskas..nekad,nemuuzam! Kaa saka..nekad nesaki- nekad.. 😉

  24. mans iemesls – neesmu pārliecināta, ka spēšu izaudzināt krietnu, laimīgu cilvēku. tik daudz sliktu piemēru apkārt un tik daudz nelaimīgu cilvēku… negribu nevienam dzīvi samaitāt

  25. No vienas puses mani šis raksts nomierina, jo saprotu, ka neesmu tāda vienīgā.. man ir jau 31 un man nav bērnu un es īsti nezinu, kas ir galvenais iemesls – vienkārši negribēšana vai bailes – no dzemdēšanas, no tā kā izaudzināšu, vai pietiks naudas… no otras puses es reizēm tik ļoti vēlos, lai es varētu teikt no sirds- ak, kā es gribu bērnu, es gribētu gribēt, bet tam jānāk no sirds.. tāpēc arī piekrītu, ka nav vērts dzemdēt, ja no visas sirds negribi – diezvai negribēts bērns būs lamīgs..

  26. pirms pieci gadi domāju, ka pēc 5 gadiem noteikti gribēšu bērnu! nu tie 5 pagājuši, tuvojas 30 g.v., bet bērnu kā negribas tā negribas! Negribu dzemdēt, ziedoties u.t.t.

  27. mīļās sievietes, muļķes jūs esat un viss! Es nedomāju – gribu, negribu… Kad bērni pieteicās (tagad vienam 20, otram-13), dzemdēju, izaudzinājām un tagad priecājos, ka esmu mamma!

  28. Nu ko laika saka, gribētos redzēt šīs dāmītes, kas ir pret bērniem, pēc 20 gadiem, nevienam nevajadzīgas. Katrs jau pats ir savas laimes kalējs un uzskati veidojās no katra bērnības, pieredzes utt. Vismaz es esmu priecīga par to, ka mani vecāki nedomāju, ka bērns varētu būt traucēklis!

  29. Mīļās sievietes! Padomājiet, arī jūs bijāt mazi mazulīši saviem vecākiem, pajaut;ajiet, vai viņi nožēlo, ka jūs esat!?!

  30. Paliek dikti skumji, kad izlasa vairumu komentaaru. Man arii karjera bija svariigaaka par beebuci, bet, kad ir beerninjsh, tad viss paareejais kljuust mazsvariigi. Noveelu, lai darbadeveejs tieshaam noveertee juusu uzupureeshanos karjeras labaa un nenaakaas piedziivot vilshanos.

  31. vel ir viens būtisks iemesls-izdevumi. un ne mazi. apģērbs, grāmatas, pulciņi utt utt un ta nebeidzami. nezinu vai ar algu vispār var pietikt

  32. ar berniem (sveshiem) tiri labi tieku gala un viniem es patiiku, bet mani drausmigi biedee visa ta padarishana tiri fiziski. Dzemdet dabiga celja es pat neapsveru iespeju, ja lidz bernu radisanai nonaksu. Tikai un vienigi keizars, nevis mocities sapes 10-24h un saplosiit visu miesu. Bet tad pec tam sakas ista jautriba – pargurums, neguletas naktis, nevelesanas mileties ar berna tevu (aiz parguruma, hormoniem un sazin kaa vel). Jo jau tagad esmu sagurusi, darba miegu ciet dienas viduu, lai gan gulju vismaz 7 h nakti. Tad kadas butu manas izredzes pec gada, kad guletas 3-4h nakti?? Slimnica un nopietnas veselibas problemas bezmaz vai… Tad vel man butu bail zaudet viriesha uzmanibu, jo centra butu tikai berns- ukji pukji, berninjs. Bet es joprojam gribesu but vinja “mazaa”, vinja miljotia, ko vins dievina. Saka, ka parasti virietis jut greizsirdibu pret bernu, bet man liekas, ka saja gadijuma risketu but es ta greizsirdiga uz bernu… (p.s. man ir gandriz 30 gadi nevis 21). Jo te ir ta dilemma – sobrid negribas, bet laiks iet uz prieksu. Bet jau nu ari 35 negribesies??? UN ja virietis uzstaas? Scary. Man pat forshak liktos bridi, kad tiesam gribas bernu, adoptet kadu, kam ir vismaz 2-3 gadi, ar ko jau var runat, kas ir sapratigs utt. Vieniga problema, ka bernunamu berni lielakoties ir problematiski un gatvu konfektiti nedabusi. Respektivi, butu vien jedzigak pasam to cilveku no mazam dienam audzinat un veidot, kaadu tu vinu gribi, nevis cinities ar samocitu raksturu un traumetu personibu no bernu nama.

  33. Vienigais arguments, kas mani biede ir Nr.9. ..man butu loti gruti ko tadu pardzivot. Bet ta jau laikam ir, berni pieaug, aiziet no majam, veido pasi savu dzivi un gimeni..

  34. Labs raksts! Skatos aktuāla problēma. Arī man. Nu vot piedodiet neesmu es mazohists, tad kāpēc MAN ir jāuzņemās sāpes un ciešanas to sūda gabalu dzmedejot un vīrietim nē? Vot kāds šito var paskaidrot? Es tikai šī principa pēc to nedarišu 🙂

  35. Pilnīgi piekrītu autorei visos 10 iemeslos kāpēc nevajag bērnus. Redzu, ka pasaulē ir daudz sieviešu, kurām nav tās izslavētās mātes dzemdētājas jūtas. Es esmu viena no viņām un patiešām ceru, ka man nekad bērnu nebūs…

  36. Mans vīra brālis, kuram tūliņ jau būs sestais, uzskata, ka man pietiekot mācīties, lai gan es tikko iestājos augstākā līmeņa studijās, gribu strādāt zinātnē, braukt uz konferencēm, bet nē man vajagot bērnus, nevēlos, man vēl tikai 25 un visa dzīve priekšā, arī ginekoloģes attieksme tāda dīvaina, itkā neko neuzspiež, bet tai pat laikā jūtams. Vīrietis arī grib bērnu, apgalvo, ka tas nekmo nemainīs, bet tas maina daudz, ļoti daudz, es nezinu vai esmu gatava sādēt mājās, manuprāt, cilvēkam, kurš pieradis būt sabiedriski aktīvs ir grūti sēdēt mājās ar bērnu un ziedot savu laiku, man tiešām nav pacietības un neesam mēs tik bagāti, lai es varētu strādāt pusi darbadienas, beztam, man patīk sevi kopt, pirkt sev dārgas drēbes, bet esot ar bērnu zinu, ka mainīsies prioritātes…..es runāju ar savu mammu, mēs viņai esam četri, jā viņa lepojas ar mums un priecājas par katru mūsu sasniegumu, bet vai viņa ir dzīvojusi savu dzīvi? Es ļoti mīlu savu mammu, tādēļ cenšos viņai dot to labāko, iespēju kopt sevi, iespēju iegādāties labu apģērbu.apavus, jo savulaik viņa visu atdeva man un ieguldīja mūsu izglītībā, kamēr pašai nepalika nekas….saku paldies mammai par to, ka esmu ir manas māsas un brālis….visi esam ar augstāko izglītību, labi situēti cilvēki, bet saprotam ko tas nozīmē, nesen lasīju vienā psiholoģijas žurnālā, ka mēdz būt tā, ka sieviete negrib bērnu, tas ir normāli, un tām kurām ir bērni nevajag domāt, ka citiem nav nekā svarīgāka, kā viņu bērni un, ka visiem jāklanās….. bet katram jau savi uzskati….

  37. Kurš cilvēks, guļot uz nāves gultas, vēlas kaut vairāk laika būtu pavadījis darbā?
    Tas, lai viela pārdomām par to karjeras (ne)nozīmīgumu..

  38. Lasot komentārus saprotu, ka bērniem bērnus patiesi nevajag radīt, nav dabiski, ka sieviete, kas savos 30 joprojām nav izaugusi no vēlmes tikai man ES sev uztveres gribētu radīt bērnus un parasti arī šādu sieviešu vīrieši nevēlas bērnus jo viens jau viņiem aprūpējams un apčubināms ir sievietes izskatā 😀

  39. Es domāju, ka šādi var teikt, kamēr esi jauns, jo vecāks kļūsi, jo vairāk nožēlosi, ka nav to bērnu… Un tad tas vilciens jau būs aizgājis. Man jau liekas, ka kaut kādas bailes ir pilnīgi visām, bet, ja tev tā situācija ir puslīdz ok, ir vīrietis, kas atbalsta, tad dari, pārējais notiks no sevis. Saka jau ka bērns atklāj tevī tādas šķautnes, ko pati nezināji. Sieviete pati kļūst par sievieti un pa īstam piedzimst tikai tad, kad viņai ir bebis 😉 Man vēl nav, bet gatavojos uz to. Jā, man arī ir bail, bet ja salieku visu pa plauktiņiem, tad saprotu, ka palikt bez es arī negribu. Vienkārši jāļaujās 😉

  40. Bērni ir forši,ja ir labs vīrs blakus, arī materiāli un emocionāli esi apmierināta,tad jā.Bet, ja tā nav, īpaši mūsu laikā , kad visu nosaka materiālās vērtības.sKUMJI, BET FAKTS!

  41. Piekrītu 10.tajam punktam- autore,,sieviete,, pilnīga egoiste, kura mīl tikai sevi un vienādi domājošos! Viņai ar likumu būtu jāaizliedz dzemdēt, jo ar tādu attieksmi viņas bērnam dzīve būtu murgs! Cilvēks vienkārši grib dzīvot tikai un vienīgi priekš sevis! Parasti tādi vecumdienās nonāk pansionātos un citos aprūpes centros, kur muždien sūkstās par visiem sīkumiem,vnk.,sīki untumaini večuki vai večiņas!!!

  42. man driz jau 33 un es JOPROJAAM neesmu gatava beernam. ne jau tamdeel ka neveelos, bet tam,deel,ka citas prioritaates. ok, dzemdniecieciibas sroki tgd jau normaali arii 50 :DDD

  43. man vienmeer ir bijis ANORMAALI dzemdeet. mates instinkta diezvai ira…nu nezinu, kad busu gatava, man 30. nomainiju jau 3 ginekologus kas visualaiku spieda virsuu,ka jaasak domaat par grutnieciibu, bleg, stulbaas kunjas, kas es jums no bomzha dzemdeesu???? tolaik nebiju precejusies. tgd esmu, bet tapat nevelk.

  44. Kā es saprotu raksta autori… Atšķirība tikai tā, ka man jau ir 2 mazi! bērni un viss tiek pakārtots viņiem. Šajos 3 mājās “sēdēšanas” gados es jūtos sevi totāli pazaudējusi. Viss griežas ap viņu vajadzībām. Tad vēl mājas rūpes utt. Frizētava reizi pāris mēnešos, manikīrs- kas tas tāds un masāža, gara vanna, vakara skrējiens…? Un šobrīd, kad atkal abi mazie un arī es cenšas pārslimot kārtējo bērnu slimību, viss šķiet tik ļoti piegriezies, ka gribās no visa aizlaisties atpakaļ neatskatoties, bet tad jau atpakaļceļa vairs nebūs… Nepārprotiet- savus bērnus ļoti mīlu, bet reizēm “sūdu” ir pārāk daudz, lai 101.reizi atkal visu gribētos izstrēbt. Varbūt arī depresija tuvojas?

  45. No kurienes ir radies pieņēmums, ka bērniem ir jārūpējas par vecākiem??? Tas nav viņu pienākums!!! Bērni nav vecāku privātīpašums!!!

  46. Augstāk aprakstītie ir nevis “iemesli”, bet “iegansti” vai “atrunas”.

    Pie tam lielāko daļu no tiem var pierakstīt pilnīgi jebkurai citai darbībai.
    “Man ir bail.”, “Vai tas nesāpēs?”, “Vai tas nebūs grūti?”, “Vai es varēšu to atļauties?”, “Es neesmu pamēģinājusi, bet jau zinu, ka man nepatiks”, utt.

  47. Ja šāda attieksme būtu autores mātei, viņa nekad nebūtu piedzimusi. Ja šāda attieksme būtu izplatīta starp mūsu senčiem, latvieši jau sen būtu izmiruši.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.