1. mēnesis – mazuļa attīstība

Uzklausot lasītāju lūgumu, maija mēnesī espati.lv sāks jaunu rakstu sēriju, kas būs kopā ar tevi veselu gadu. Mēnesi no mēneša sekosim visam, kas notiek ar mazo cilvēku un viņa māmiņu no bērniņa piedzimšanas brīža līdz viena gada vecumam.  

Laiks, kurā tavs vēders pamazām piebrieda un loloja brīnišķīgo noslēpumu, kas būs tavs bērns, nu ir pagājis. Mazais brīnums piedzimis, bet līdz ar to piedzimušas arī šaubas, raizes un uztraukumi. Vai manam bērnam viss ir kārtībā, vai viņš normāli attīstījies, vai jūtas vesels un apmierināts, vai pietiek piena un kā iespējams ar visu tikt galā? Un vēl, un vēl…
Lai nomierinātos un justos labāk, apskati savu mazuli un par neskaidrībām jautā zinošam ārstam, kuram uzticies.
 
Kāds būs tavs bērns
Lai kādus sapņus esi redzējusi grūtniecības laikā, lai ko esi domājusi un jutusi, bērns piedzimst kā individualitāte. Tik atkarīgs un paļāvīgs, tomēr pats par sevi. Tieši tāpēc mācies pieņemt savu mazulīti tādu, kāds viņš ir. Ja šis būs pirmais bērniņš ģimenē, droši vien sapņos par savu mazulīti tu biji iedomājusies mazu meiteni ar sprogainiem matiņiem vai ņipru puisēnu, bet ne zīdainīti, kas ir tik bezpalīdzīgs, krunkains un nebūt neatgādina bērnu no reklāmām.
Pilnībā iznēsāts bērniņš piedzims aptuveni 3 līdz 4 kilogramus smags. Nereti pēc dzimšanas mazā cilvēciņa ķermenītis ir tāds kā savilkts, tomēr neuztraucies, tam drīz vien jāpāriet.

Ja bērniņš nav dzimis ar ķeizargriezienu vai pagrieztajā guļā, arī viņa galviņa pirmās dienas var izskatīties visai dīvaini, saspiesta, ar tūskām. Mēdz būt, ka galvaskausa kauli ir nedaudz pārklājušies, radot tādu kā olgalvas iespaidu. Tas viss pāriet tuvāko nedēļu laikā. Līdz pusotra gada vecumam galvas daļā sataustāms arī avotiņš, vieta, kur galvaskausa kauli vēl nav saauguši un nostiprinājušies, nereti radot satraukumu vecākiem.

Pirmajās dzīves dienās mazulis reti kad atver acis. Turklāt lielākoties viņa skatiens ir diezgan nekoordinēts, mazliet miglains un actiņas var šķielēt. Nekas neparasts nav arī tas, ka acis no milzīgās piepūles dzemdībās ir pietūkušas. Vairākumam bērnu pirmajos dzīves mēnešos ir vai nu zilas, vai brūnas acis. Brūnacainiem šī acu krāsa ir uz visu mūžu, bet, ja tavam mazulim ir zilas acis, ļoti iespējams, ka viņa acu krāsa pēc aptuveni pusgada mainīsies.

Lai gan bērniņš izskatās pēc maza cilvēciņa, viņš joprojām ir ļoti neaizsargāts un trausls. Tāpēc, ceļot bērniņu, vienmēr atbalsti viņa galviņu.

Pirmajās dzīves dienās mazulis daudz guļ, bet pat miegā vari aplūkot, kā tava atvasīte kustas, nodreb, čāpstina. Neuztraucies, tas viss ir pilnīgi normāli. Daži jaundzimušie ļoti nemierīgi reaģē uz asām skaņām, piemēram, ja zemē nokrīt metāla priekšmets, aizcērtas durvis vai ir kāds cits spalgs un skaļš troksnis. Centies šādas skaņas ierobežot. Neuztraucies, ja tavs bērniņš pirmajās nedēļās elpo nevienmērīgi, laiku pa laikam to dara ātri vai arī lēnāk nekā parasti.
Arī bērna ādiņa ir īsts pārsteigums. Pirmajās nedēļās pēc dzimšanas tā var viegli lobīties, it īpaši uz mazā rociņām un kājiņām. Pirms laika dzimušiem bērniem ķermenīti klāj arī pūkmatiņi, kas līdz ar biežu vannošanos pazudīs.
Mazā rociņas, kas pirmās nedēļas tik veikli vicinās, var būt bīstams ierocis pašam bērniņam, jo mazie nadziņi bieži vien jau mammas puncī ir izauguši gari un varen asi. Tieši tāpēc pirmās dienas, ko pavadi slimnīcā, velc mazajam cilvēkam cimdiņus, bet pēc atgiešanās mājās nadziņus nogriez.

Pēc dzimšanas mazā  ķermenī ir daudz mātes hormonu, tāpēc nav reta parādība, kad zīdaiņa krūtis ir uzbriedušas un var izdalīt pat nedaudz piena. Neuztraucies, tas ir normāli.
Zēna māmiņai var būt pārsteigums mazā puiša lielā mantība. Lai gan dzimumorgāni pirmajās nedēļās izskatās milzīgi, drīz vien tie kļūs proporcionāli bērna augumam.

Refleksi
Lielāko daļu no tā, ko bērns dara pirmajā dzīves mēnesī, nosaka dažādi refleksi. Viens no svarīgākajiem vesela zīdaiņa refleksiem ir zīšana.

Meklēšanas un rīšanas reflekss. Tā ir bērna instinktīva spēja pagriezties uz pusi, kurā viņš jūt pieskārienu, un mēģinājums satvert krūts galu.

Mazajam piemīt Moro reflekss, kuru vari novērot, ja bērniņu neuzmanīgāk pacelsi un viņš nejutīs galvas atbalstu. Mazais it kā satrūkstas un izpleš kājas un rokas, cenšoties sevi pasargāt no kritiena. 

Interesants reflekss, ko parasti pārbauda pediatri vienā no pirmajām vizītēm, ir soļošanas reflekss. Ja mazo paceļ un atbalsta ar pēdiņām pret taisnu virsmu, viņš ar kājiņām automātiski veic soļošanas kustības. 

Vecāki bieži vien priecājas, ka mazais saķer viņu roku, bet arī šeit pie vainas ir reflekss, nevis bērna apzināta kustība. Ja mazais jūt kaut ko pieskaramies rokai, viņš automātiski to satver.   

Vēdera izeja
Jautājums, kuru, kamēr vēl nebiji mamma, klausījies ar ironiju un pat atklātu smaidu, ir bērna kaku krāsa. Tiklīdz mazais ir piedzimis, tas kļūst aktuāls teju katrai mammai. Pirmajās dienās pēc dzimšanas bērniņa vēdera izeja ir lipīga, tumša masa, ko grūti notīrīt no mazā dibenteļa. Tas ir tā saucamais mekonijs, kas bērna zarnu traktā uzkrājies grūtniecības laikā. Kad bērns sāks ēst mammas pienu vai piena maisījumu, mekoniju drīz vien nomainīs sinepjkrāsas izkārnījumi.  

Jaunās izjūtas
Brīdī, kad piedzimst bērns, tava dzīve izmainās uz neatgriešanos. Bieži vien pēc dzemdībām sieviete hormonālo pārmaiņu ietekmē ir ļoti emocionāla. Brīžam vari  sākt apraudāt beigtu mušu uz palodzes vai nespēt nomierināties pēc ziņās redzēta katastrofas sižeta. Nekautrējoties no savām emocijām, tomēr centies sevi pasargāt no negatīvām emocijām. Pirmās dienas tev var šķist, ka visa diena paiet vienā vienīgā  bērna ucināšanā un barošanā. Mazais ik pa laikam iet gulēt un ceļas, prasa ēst, nomainīt pieslapināto pamperu un paauklēt. Lai kā šķiet, ka neko nevari paspēt, centies savu mājas dzīvi iekārtot, lai varētu pielāgoties bērna ritmam. Ja mazais snauž, liecies arī pati uz auss un velti kādu brīsniņu atpūtai. Nekas, ja tikmēr vannasistabā krājas netīrās veļas kalni vai istaba ir neizmazgāta. Tu nevari būt perfekta it visā, un bērnam daudz svarīgāk ir laimīga mamma, nevis perfekta vide.

Klasiska jauno mammu kļūda ir nespēja deleģēt un sadalīt uzdevumus apkārtējiem. Tomēr nebaidies – par mazo cilvēku labi var parūpēties arī tētis vai vecmāmiņa, ļaujies radinieku palīdzībai, un tu redzēsi, ka no tā iegūsi gan pati, gan tavs bērns. Nekautrējies lūgt palīdzību it visā un pieņem atsaucīgu sirdi un roku.

Lasi arī pārējos šīs sērijas rakstus:

1. mēnesis


2. mēnesis


3. mēnesis


4. mēnesis


5. mēnesis

6. mēnesis


7. mēnesis

8. mēnesis

9. mēnesis

10. mēnesis


11. mēnesis


12. mēnesis

16 komentārs
  1. Ļoti laba doma, man gan pašai tuvākā laikā nenoderēs, bet māsai gan šitas drīz būs ļoti aktuāli. Tad kad piedzimst pirmais bērns liekas, ka jautājumu ir vairāk kā atbilžu.

  2. Oooo, jā, raudāšana par niekiem, tā IR jaunās māmiņas pirmo mēnešu ikdienas sastāvdaļa. Kā man stāstīja ārsts, tas principā ir fizioloģisks process un tām, kam šis “krenķis” piemīt ar to ir jāsamierinās un jāpieņem. Tad, kad zini, ka raudāšana par “niekiem” ir normāla parādība pēc bērniņa piedzimšanas, vairs par to papildus nesatraucies un dienām ejot kādā brīdī piefiksē, ka vairs tik ļoti ātri neuzvelcies un kabatlakatiņš vairs nav jāmeklē pēc katra briesmu sižeta Panorāmā.

  3. To pašu sākumu es vispār atceros itkā man pašai būtu zīdaiņa aklums un uzveres spējas. Mani biedēja un uztrauca viss, kas ar viņu notiek/nenotiek. Labi, ka blakus bija vīrs, kas kādu laiku darīja da visu – izņemot zīdīja ar krūti. Bet viņš arī to būtu darījis, ja tikai varētu. Pagāja kāds mēnesis līdz es adaptējos un pārstāju psihot par visu.

  4. NU vispār ar pirmo bērnu jautājumi ir arī visu to laiku, kamēr viņš vēl ir puncī. Jautājumi ir VISU laiku:) Bet Paldies! espati par šito ideju! Vēl varētu forumu uzrīkot, lai jaunās mammas var apmainīties sajūtām un pieredzēm.

  5. Katrai jau individuāli, bet ar pirmo bērnu daudzām sākums ir grūts. Atceros, pirmais mēnesis tāds kā nereāls, sākumā arī bieži raudāju par jebko, otrais mēnesis jau nedaudz vieglāks, zināju aptuveni kas un kā, trešajā mēnesī palika jau vēl vieglāk. Bet kā jau teicu, ka katrai ļoti individuāli, jo katrs bērns ir savādāks, viens raudās daudz un dikti, cits būs miera mika. Bet rakstīt par to, ka nekas taču, ka drēbes krājas kaudzē un nav tīra māja, vai ēst nav ko nav īsti pareizi, jo tam visam gribi vai nē, bet laiks jāatrod un vienīgais brīdis ir tad, kad mazais guļ vai mājās ir vīrs.

  6. Tik tas ārstu jautājums vismaz mums – ļoti neveiksmīgs. Man ir žēl maskāt tos 20 – 25 latus pediatriem, kuriem ir privātprakes, bet no otras puses, poliklīniku ārsti (jau esam trīs nomainījuši) ir ļoti bēdīga kompānija, kura diemžēl slikti orientējas bērnu slimībās:(

  7. Man savukārt šķiet, ka tas pirmais laiks ir visbrīnišķīgākais un mierīgākais ar mazo. Viņš taču tikai čuč, paēd un atkal čuč.

  8. Varu tikai piekrist, ka ir medicīnas problēmas šajā valstī. Turklāt pamatīgas. Ja mazais bieži un nopietni slimo, ir svarīgi, lai blakus būtu pedaiatrs, nevis ģimenes ārsts, kurš beidzis dažus kursus un var nomērīt garumu un nosvērt.

  9. Forši ja ir palīgi, tad tiešām mazāk stresa un var dažbrīd atvilkt elpu un kā te rakstīts – nosnaust, taču ja ar visu jātiek galā pašai, tad ir pa trako.

  10. Tas “piekersanas reflekss” ir iz Darvina teorijas, mes visi tacu esam celusies no pertikiem un tiem jau nu mazais pie mates turas ar visam cetram :).

  11. Es par to pienākumu deliģēšanu. Savus dvīņus līdz gada vecumam audzināju viena. Man nevienam neko pat gribot nebija, ko deliģēt. Lai nu vienīgi, lai draudzene nopērk produktus. Ar visu tiešām var tikt galā. Un pie visa jau pierod. Tikai tā fīča ir tāda, ka tagad, kad cenšos veidot jaunas attiecības, man ir tik grūti atbrīvoties no tā cietokšņa, ka es VISU VARU PATI. Laikam sanāca drusku ne pa tēmu, bet mani uzrunāja tā pēdējā rindkopa, ka jaunas mammas baidās kādam uzticēt pienāumus par mazuli.

  12. Es atceros, ka gulēju dzemdību namā blakus savai mazajai meitiņai, skatījos uz viņas četrkantainajām ausīm un ar zināmām bailēm domāju – vai tiešām tādas viņai būs vienmēr. Ārsti smējās un mani mierināja, ka dzemdību laikā visādas ķerēmņa daļas var būt mazliet saspiestas, mazliet pavilktas. Un austiņas patiešām pakāpeniski ieguva normālāku formu:) Lai gan joprojām ir drusku četrkantainas.

  13. Mēs bijām pumpaini un pleķaini gandrīz visu pirmo mēnesi. Satraucos par to, ka ēdu ne to un beigās vispār gadrīz neēdu. Bet tad bija zemeņu laiks, norāvos no savas stungrās diētas, saēdos un pēc tam man likās, ka viss – beigas būs. Bet kaut kā tieši ap to laiku pumpas un pleķi sāka pazust. Un man nemaz’skaidrs nepalika, kur tā vaina bija un vai tam vispār bija kāds sakars ar manu ‘dienkarti.

  14. Ar bebjiem tapat ka ar bitem, nekad neko nevar zinat kas tev piedzims: miera mika vai “ak Dies’ ka lai ar sito tagad tiek gala” :).

  15. Pilnīgi manas domas! Totāli nav skaidrs, no kā mierīgum, vai nemitīga činkstēšana ir atkarīga. Man pat drusku liekas, ka tas pat nav atkarīgs no vecāku gēiem un gaidīšanas perioda. Jo man viss bija pretēji – ar dēlu satraucos, nervozēju, bija kreņķi personīgā dzīvē – a viņš piedzima kā tāda saulīte – mierīgs, nosvērts, pacietīgs, savukārt ar meitu vius tos deviņus mēnešus pati biju visu laiku kā spārnos un kā saulīte, a viņš ir tāds džeks ar raksturinu, ka via turies tikai.

Komentēt elza Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.