0002

šodien ir pirmā diena, kad es pēc 2gadiem esmu smējusies. Skatījos pa logu un redzēju vīrieti, kas izkāpj no mašīnas un paslīd. Bija patīkami dzirdēt savus smieklus. Likās tādi dzidri. Patīkami. Ne jau vienmēr, katru dienu, izdodas pāršķirt jaunu lapas pusi savā dzīvē. Šodien – dīvainie smiekli to izdarīja. Jauna lapa
. vai arī vecajā lapā atradu jaunu stūrīti. Vienalga – kas jauns. Tik interesanti, tik tiešām, sen nekas tik interesants nebija noticis. satiku savu draudzeni, vienīgo draudzeni. [vai arī paziņu. nē man labpatīk domāt, ka draudzeni]
Viņa bija mainījusies. Kaut arī jauna vēl ir, un dzīvi vel bērna acīm skata, tās grumbas – rūpju un pārguruma rievas viņai starp acīm neizzuda ne mirkli.

Skumja jau tikšanās bija – sapratu, ka arī viņai neiet viegli. Viņai, kurai ir viss- ģimene, māja, izglītība, un jā – naudiņa. Smieklīgi. Ziniet kāpēc? Nav tā dvēseles miera.

Bet kas ir dvēseles miers? Man liekas, ka tā ir tā sajūta. Tā noteikti ir tā sajūta, kādu vajadzētu just brīdī, kad, piemēram, tur rokās savu pirmo mazuli, kad viņš atver actiņas, un tu zini – vairs nebūsi viena, jo tu esi radījusi dzīvībiņu, ko mīlēt, audzināt. Ko lolot, un mācīt. Dvēseles miers iestājas brīdī, kad ieraugu suni uz ielas, kuru nupat ir pieņēmusi ģimene ar dieviem bērniņiem. Viņi viņu apskauj un mammai aiz prieka krīt asaras. Īstenībā nav nemaz tik grūti šo mieru atrast. Vajag tikai meklēt.

Bet kas ir smieklīgi. VIENMĒR IR VĒL KĀDS, KAS IR BLAKUS. Mazulis, suns, ģimene. Nekad viens nebūsi laimīgs. Nekad.

Es taču meklēju, nolādēts, tiešām meklēju. Kur lai atrod? Vai tad neviens nesaprot – ne jau kādu ar ko gulēt, ne jau kādu ar ko izklaidēties. NĒ. Ne jau kādu no kā ņemt. Kādu ar kuru mainīties. Atrast cilvēku, ar kuru var runāt, kuram var uzticēties. Kurš uzklausa!? Protams, nešaubīgi, pretī dot tieši to pašu. Vai tiešām starp mums 6 miljardiem nav neviena dvēseles radinieka? Vai tiešām, tas ir par daudz prasīts. ??

Ir tādas dienas, kad viss brūk, kad sirds daudzās kā negudra bailēs – kas nu tagad būs? ak ko es esmu izdarījusi? Kaut tikai minūti varētu pagriezt atpakaļ. Bet NEVAR. Nolādētais laiks, vienīgais, ko mēs ietekmēt nevaram. Laiks, kuru man tā vajag. Pēc kura tā alkstu. Laiku sev. Un šausmas mani atkal pārmāca – ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka, ik sekundi, ik mirkli tuvāk nāve. Tagad mēs visi – tieši šajā brīdī kļūstam vecāki un mirstam. Un tur neko nevar darīt. Ir tikai divas iespējas – noslēpties – dziļi, dziļi, un nenākt ārā, vai arī tieši pretēji – Iziet. IZIET ĀRĀ. Un dzīvot?!
smieklīgi būtu ja izejot ārā pēkšņi mašīna notriektu. Pēc tādas saņemšanās, lai izietu.
Jā, labāk ir tumsā. Labāk es sagaidīšu to bīdi, kad laiks būs beidzies.

Dvēseles miers un laiks. Skaisti jau būtu, ja varētu, kaut nedaudz no tā paņemt.

4 komentāri
  1. Noteikti IZIET ĀRĀ un DZĪVOT!
    Man jau pāri četrdesmit un es pati sev nolaupīju kādus 25 gadus.Sēdēju savā aliņā, bet tagad no vientulības nezinu kur likties.

  2. “smieklīgi būtu ja izejot ārā pēkšņi mašīna notriektu. Pēc tādas saņemšanās, lai izietu.
    Jā, labāk ir tumsā. Labāk es sagaidīšu to bīdi, kad laiks būs beidzies.”
    pareizi! ietērpies skafandrā, ielien skapī un nelien nemaz ārā. nav ko te vazāties ar savu depresaino dzīves uztveri un gaisu maitāt.
    protams, atvainojos par šo rupjo uzbraucienu, bet besī šitādi gaudotāji. nevis ies ārā un ko darīs, bet gaudos uz mēnesi un žēlos sevi. nu tad sēdi mājās!

  3. Pēc ilgstošas atbildes meklēšanas uz jautājumu – kāpēc dzīve paiet, un ar mani nekas nenotiek, sapratu dažas lietas. Piemēram, taisnība tam, kurš teica “Dzīve pagāja garām? Bet varbūt tu stāvēji malā?” Un sapratu, ka, īstenībā, es vienatnē arī jūtos ļoti labi. Esmu atradusi sev dažādas nodarbes, kas mani iepriecina, izklaidē arī tad kad esmu viena. Un viena esmu ikdienā, jo man nav vīra, bērnu, tuvinieku tālu un arī draugi nedzīvo aiz sienas. To dzives mutuļošanu vajag tvert, gaidīt un veidot kā svētkus, laiku pa laikam, lai lielāks prieks.

  4. var baidities, var megjinat, bet tas vien, ka megjinasi – nekadi, nu tiesham ne kadi negrantes, ka sanaks.. esmu megjinajusi visadas jaunas lietas – lai satiktu jaunas pazinjas, apgutu jaunu pasaules dalju – bet neka – tas viss kadu laiku ir un tad aiziet, aiziet garam…. jacenshas, jasaspiezhas un gan jau sanaks?censties censhanas pec vai tadel, ka paskaties – ta tur sanjemas un viss vinjai sanaca – muljkibas – ja cilveki tiesham varetu ietekmet savu dzivi, tad vinji varetu ari veiksmigi sarekjinat, kad mirs vinju berni… mes nevaram ietekmet to, kas notiks ar mums, megjinot mes vienkarshi mainam savu domashanu – un ne vienmer risinajums atnak atrak… ja vispar atnak… bet varbut pazib ka zibens – un tad jau pats vainigs, ka nepamaniji…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.